Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

Чтение книги онлайн.

      Bija vēls rīts. Lielākā daļa pasažieru bija atstājuši piestātni, bet es vēl arvien gaidīju ierodamies Trinitijas hercogienes advokātu. Tas nudien tracināja! Piedzīvojuma turpinājuma alkās es ar rikšu aizbraucu uz pilsētu, jo bija nolēmusi pārlaist nakti pienācīgi dārgā viesnīcā. No ceļojuma man bija atlikušas desmit mārciņas. Tā kā bija paredzēts drīz nogādāt Pulksteņbriljantu Matildei Baterfīldai un saņemt lauvas tiesu atlīdzības, es spriedu, ka visādā ziņā varu atļauties maķenīt greznības.

      Diemžēl viesnīcā saskāros ar grūtībām. The Grosvenor gan bija pienācīgi grandioza iestāde, taču acīmredzot divpadsmit gadus vecām meitenēm vienām pašām nav ļauts apmeties luksusa numurā. Absurds! Es paziņoju viesnīcas pārvaldniekam (kuram bija zobi kā valzirgam), ka esmu ieradusies Londonā, lai tiktos ar saviem aizmāršīgajiem vecākiem, sevī iegrimušiem matemātiķiem, kuri palīdz britu valsts iestādēm atšifrēt krievu telegrammu, kas bijusi ieslēpta cirka ziloņa kreisās kājas pakavā. Ārkārtīgi slepens pasākums. Uz kārts likts tūkstošiem dzīvību un tādā garā. Pārvaldnieks man nenoticēja, un es jau dzīros paust, ko par viņu domāju, kad…

      – Mis Pokita?

      Es pagriezos un ieraudzīju savā priekšā stāvam slaidu vīrieti. Sirmiem matiem. Bargām acīm. Garu seju. Tumšā uzvalkā. Cilindru galvā. Vīrietis pārlaida man vēsu skatienu.

      – Mis Pokita? – viņš atkārtoja.

      Es apstiprinādama pamāju. – Kas esat jūs?

      – Tas var pagaidīt, – viņš stingri atteica. – Nāciet. Iesim pastaigāties.

      Man gan nav paraduma doties pastaigās ar nepazīstamiem vīriešiem. Taču apbrīnojamā kārtā radās sajūta, ka man nav izvēles. Nebildis vairs ne vārda, Cilindrs izgāja no viesnīcas, un es kā lemings viņam sekoju. Cik neparasti!

      Mēs devāmies uz Sentdžeimspārku un apsēdāmies zem kļavas. Vīrietis atzinās, ka esot Horeišio Benkss, Trinitijas hercogienes advokāts. Viņš esot aizkavējies birojā, tālab, ieradies piestātnē, atklājis, ka esmu jau devusies prom. Misters Benkss gan atteicās apgaismot mani, kā bija sadzinis man pēdas, un tas palika noslēpumā tīts. Turpretim citos jautājumos viņam bija daudz sakāma. – Pastāstiet par ceļojumu, – viņš lika, vērdamies manī ar caururbjošo zaļo acu skatienu. – Vai atgadījās kas savāds? Neikdienišķs?

      – Nē, nekas. Es visu laiku piesargājos.

      – Vai kāds vēlējās ar jums sadraudzēties? – viņš vaicāja.

      – Simtiem cilvēku to gribēja, mīlīt. Tādām istabenēm kā man ir lemts piesaistīt draugus strīpām vien.

      Horeišio Benkss nokremšļojās.

      – Vai kāds izrādīja interesi par Pulksteņbriljantu? Vai kāds zināja, ka jūs to vedat līdzi?

      – Mister Benks, vai es izskatos pēc tādas meitenes, kas ietu svešiem cilvēkiem kladzināt par Pulksteņbriljantu?

      Es gan varēju izstāstīt par mis Olveizu – bet kāda jēga? Parasta rakstniece bez graša kabatā. Nevainīga vecmeita, kuru es biju pilnībā apbūrusi. Patīkama būtne, taču bez mazākās sajēgas par notiekošo.

      Advokāts pietrūkās no soliņa un ņēmās staigāt šurp un turp. Viņš spieda pirkstu pie lūpām un vienā laidā rauca pieri. Pēc neilga brīža viņš apstājās un pagriezās pret mani.

      – Vai jūs jau esat dzirdējusi par Trinitijas hercogienes slepkavību?

      – Jā, esmu. Šausmīgi skumji. Baismīgi traģiski. Nevaru iedomāties, kurš būtu spējīgs uz ko tādu.

      – Es gan varu, – jurists drūmi atteica. – Mis Pokita, vai hercogienes viesnīcas numurā Parīzē jūs ievērojāt ko aizdomīgu? Jebko?

      – Neko, mīlīt. – Neredzēju nekādu vajadzību stāstīt misteram Benksam par vīziju, kurā noslēpumaina СКАЧАТЬ