Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Es skrēju pāri virtuvei, uzlēcu uz krēsla un tad uztrausos uz galda. Man garām palidoja ēna, un tajā pašā brīdī jutu, ka no aizmugures mani satver aiz potītes. Nekādas dižās izvēles nebija. Es biju ielenkta. Varēju vienīgi tiekties augšup. Brīdī, kad man priekšā izauga kapucē tērptais zaglis, es, inerces sviesta, pieķēros pie āķa, kas karājās pie dzelzs turekļa virs galvas, un lielā ātrumā aizšūpojos tālāk. Palaidu stieni vaļā. Aizlidoju uz priekšu. Pa ceļam brīnišķīgā kārtā ar pēdu iecirtu ļaundarim pa galvu, izsitot no viņa sajēgu. Pat sagribējās priekā iegavilēties. Diemžēl tam nepietika laika. Tobrīd es vēl traucos kā lielgabala lode. Nekādi nespēdama apturēt lidojumu, es ar lielu sparu aizšāvos pāri misis Vensai.

      Un piezemējos tieši pavardā.

      Tas nepavisam nebija labi.

      Sakņupu ar visu augumu. Uzkritu virsū degošam bluķim, un tas no trieciena sabirza. Trakojošās liesmas laizīja man kājas un rokas. Uzbangoja dūmu mutuļi. Izdzirdēju misis Vensu iekliedzamies.

      Mani atkal apņēma tumsa.

      Saimniecības vadītāja izvilka mani no pavarda. Brēkādama kā negudra. Raudāja, skaitīja lūgšanas un ko tik vēl ne. Pagāja vien īss brīdis, un es biju pilnībā atžirgusi. Samirkšķināju acis. Uguns pavardā bija izdzisusi. Rokas, kājas un neapšaubāmi arī seja bija klāta kvēpiem un pelniem. Taču āda bija neskarta. Neredzot ne mazākās apdeguma vai apsviluma pēdas, tā man stāstīja misis Vensa. Viņa izskatījās pilnīgi un galīgi apstulbusi. Stāstīja, ka liesmas esot plosījušās man visapkārt. Sauca to par brīnumu. Es gan par to ārkārtīgi šaubījos. Biju pārliecināta, ka uguni apdzēsis mans naktstērps.

      Bet tad atcerējos!

      – Zagļi! – es iesaucos, celdamās kājās. – Kur viņi palikuši, misis Vensa?

      Sieviete nesaprata, ko es jautāju. Nudien, šķita, ka viņa apšauba manis stāstīto par diviem punduriem ar kapucēm galvās, kas pārmeklējuši namu. Un tad mēs to izdzirdējām. Šķindoņu, kāda rodas, saplīstot vāzei. Tā atskanēja no viesistabas. Misis Vensa acīmredzami pārbijās.

      – Tev jāuzmodina misters Benkss, – viņa drudžaini čukstēja. – Bet es pasaukšu konsteblu!

      – Nepietiks laika, mīļā, – es atteicu.

      Misis Vensa veltīgi pūlējās atturēt mani izskriet no virtuves – kur nu viņa jaudās mēroties spēkiem ar Aiviju Pokitu!

      Es majestātiski ietraucos viesistabā, un tur manām acīm pavērās pilnīgas postažas aina. Istaba bija gluži vai apgriezta kājām gaisā. Uz grīdas telpas vidū kā pienains ezeriņš krita mēnessgaisma, bet istabas stūri un sienas tinās ēnās. Pamanīju tumsā kustību. Viens no tiem sīkajiem bandītēniem rakņājās pa grāmatu skapi pie loga. Otrs nodarbojās ar rakstāmgalda atvilktņu atvēršanu. Abi bija uzgriezuši man muguru. Es izskatīju samestos krāmus tuvumā, meklēdama piemērotu ieroci.

      Turpat pie kājām atradu marmora statueti – lāci, kas ietērpts sulaiņa livrejā ar “tauriņu”. Ideāli! Ar statueti rokā metos virsū ļaundarim, kurš atradās tuvāk. Viņš gan šķita sajūtam manu tuvošanos, un brīdī, kad grasījos bliezt ar statueti pa galvu, tas pagriezās. Nē, “pagriezās” nebūtu piemērotākais vārds. Sīkais melnais gvards apsviedās ar joni. Gluži kā vilciņš. Tik strauji un neganti, ka uzvilnīja spēcīga brāzma. Tā pacēla mani un atsvieda atpakaļ.

      Es taču nebiju no tām meitenēm, kuras vējiņš tik viegli varētu aizpūst!

      Ar būkšķi atsitos pret sienu – visspēcīgākais trieciens tika manai galvai un mugurai. Statuete man rokā sašķīda, atstādama apmetumā lielu bedri. Biju pilnīgi pārliecināta, ka esmu tikusi pie viena otra lauzta kaula. Varbūt pat iedragāta galvaskausa. Bet nekā. Mazliet gan iesūrstējās, taču, kad uzslējos kājās, visi locekļi likās darba kārtībā.

      Mana straujā atgūšanās nepalika nepamanīta arī talārā tērptajam sīkuļu pārim. Viņi vēroja mani. Abi vienlaikus piešķieba galvu sānis. Un tad es izdzirdēju tumsā aiz muguras sausus smieklus.

      – Apbrīnojami! – kāds nošņāca. Laikam sievietes balsī. Šņāciens skanēja klusi. Taču salti kā ledus.

      – Kas tu esi? – es iekliedzos, šo trešo ļaundari nevarēdama saskatīt. – Parādies!

      Paspērusi soli uz priekšu, es pasniedzos pēc tuvākā ieroča, un tas diemžēl izrādījās trauks ar augļiem. Pacēlusi rokas – un katrā satvērusi pa bumbierim –, es devos pretī ēnu aizkaram, kas sievieti slēpa. Sīkie ļaundari kā sarunājuši panācās pretī, aizšķērsodami man ceļu.

      – Esmu spiesta jūs brīdināt, – stingrā balsī teicu. – Reiz Midvinterholā es notriecu gar zemi bēgošu skursteņslauķi ar ābola pusīti. Tad iedomājieties, cik nāvējošs var būt uzbrukums ar diviem bumbieriem!

      Tajā brīdī, skaļi dārdinādams, iebrāzās misters Benkss ar pistoli rokā, visvisādi piedraudēja ar policiju, lika celt rokas gaisā un citādi ārdījās. Pustumsā pazibēja veikla kustība. Es redzēju gar sienu aizšaujamies ēnu. Mēnessgaismā noplandīja tumšu svārku mala. Pa atvērto logu izlēca sieviete, un viņai sekoja abi talārā tērptie rīkļurāvēji, kas šķita ienirstam biezajā puskrēslā.

      5. nodaļa

      – Mis Pokita, paskaidrojiet savas izdarības!

      Horeišio Benkss it nemaz nebija priecīgs. Viņš soļoja šurp un turp pa viesistabu, kamēr namā rosījās policija. Uz viņa šķietami bezgalīgās pieres izspiedās purpursarkanas vēnas. Tēraudcietais skatiens urbās manī, it kā es būtu īsta pamuļķīte. Ir nu gan bezkauņa!

      – Kādēļ jūs uzņēmāties viena pati stāties pretī zagļiem? – viņš bārās. – Vai jūs maz sajēdzat, kas ar jums varēja notikt?

      Izturējos kolosāli savaldīgi.

      – Man, mīlīt, nav ne mazāko grūtību tikt galā ar pāris punduriem kapucēs. Kā jūs pats redzat, es biju situācijas noteicēja.

      Misters Benkss norādīja uz caurumu sienā. Šausmīgi negodīgs gājiens!

      – Man gan tā nemaz neizskatās, mis Pokita! – viņš noducināja. – Turklāt misis Vensa man stāsta, ka jūs gandrīz vai esat sadegusi dzīva!

      – Un ne skrambiņas! – cieši satvērusi rožukroni, iestarpināja misis Vensa.

      – Mis Pokita, vienošanās vairs nav spēkā, – advokāts nopietni pavēstīja. – Situācija ir pārāk bīstama. Būdams hercogienes testamenta izpildītājs, es drīkstu pieņemt jebkādu lēmumu saistībā ar viņas īpašumu. Tāds ir likums.

      Es biju satriekta. Tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi. Atsaukt vienošanos? Vai viņš patiešām tā drīkstēja? Jau jutu piecsimt mārciņas izslīdam man no pirkstiem. Bet es nebiju no muļķu mājām. Pavisam labi zināju, kas darāms. Tālab izplūdu raudās. Visai histēriskās.

      – Es pārdzīvoju СКАЧАТЬ