Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ savu beisbola cepurīti un kāpa lejā pa ļodzīgajiem pakāpieniem uz laivu piestātni. Glābšanas veste kajakā viņai bija par lielu, taču Lūsija tik un tā to uzvilka un iestūma laivu ūdenī.

      Peroties uz priekšu gar akmeņaino pludmali, kas iezīmēja Pīļu līča perimetru, Lūsijai nācās grūti noticēt, ka viņa ir aizķērusies kādā salā Lielo ezeru rajonā. Viņa bija te ieradusies, lai atklātu tā vīrieša noslēpumus, kuru vecāki bija nolīguši viņas sargāšanai, taču mājā nebija atrodamas nekādas norādes – tad kāpēc viņa vēl aizvien atradās tepat?

      Tāpēc, ka viņa negribēja braukt projām.

      Vējš pieņēmās spēkā, kad Lūsija iebrauca ezera atklātajos ūdeņos, un viņa pagrieza priekšgalu pretī viļņiem. Lūsija uz brīdi atslābināja rokas un paberzēja savu tetovējumu ar asiņainajiem dzelkšņiem. Viņa vairs nezināja, kas īsti ir. Haotiskas bērnības produkts? Bārene, kura bija uzņēmusies atbildību par mazo māsu? Slavenību bērns, kas bija kļuvis par simboliskās amerikāņu ģimenes sastāvdaļu? Lūsija bija paraugstudente, aizrautīga sociālā darbiniece, un viņa bija veiksmīga lobiste. Viņa bija piesaistījusi naudu vairākiem ļoti vērtīgiem mērķiem un panākusi daudziem cilvēkiem nozīmīgas izmaiņas likumdošanā. Nebija svarīgi, ka šis darbs viņā bija sācis izraisīt milzu nepatiku. Visbeidzot, viņa bija nervoza līgava, kura uzgriezusi muguru vīrietim, kam vajadzēja kļūt par viņas mūža mīlestību.

      Lūsija bijusi pārāk aizņemta ar darbu, ģimeni un kāzu plānošanu, lai aizdomātos par sevi. Tagad, kad viņai bija laiks, Lūsijai nepatika sajūta, ko uzdzina tādas domas, tāpēc viņa devās atpakaļ uz māju. Viņa airēja pret straumi un bija spiesta cilāt airus spēcīgāk, taču tas bija patīkami. Lūsija sasniedza līcīti un uz mirkli apstājās, lai atpūstos. Šajā brīdī viņa ieraudzīja vientuļo stāvu piestātnes galā.

      Viņa vaibstus nevarēja saskatīt, taču Lūsija būtu pazinusi šo siluetu jebkur. Plati pleci un šauri gurni. Garas kājas, kā sastingušas pirms lēciena, un vēja sabužināti mati.

      Viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Lūsija ieguva laiku, izbraucot nevajadzīgu līkumu, lai aplūkotu bebru midzeni, un tad vēl vienu, lai apskatītu ūdenī iekritušu koku. Viņa darbojās lēnām, cenšoties saņemt sevi rokās.

      Viņam nevajadzēja skūpstīt meiteni Memfisas lidostā. Nevajadzēja tā uz viņu skatīties. Ja viņš nebūtu Lūsiju noskūpstījis – nebūtu viņu uzlūkojis ar skatienu, kas slēpa sabangotas emocijas, Lūsija būtu atgriezusies Vašingtonā, atgriezusies pie sava darba, un viņš nebūtu nekas vairāk par meitenes vienīgo gadījuma partneri.

      Jo tuvāk Lūsija piebrauca, jo niknāka kļuva, ne tikai uz Pandu, bet arī uz sevi. Ko tad, ja viņš domās, ka Lūsija skrien viņam pakaļ? Tā tas nebija, taču tā varēja izskatīties.

      Lūsija piebrauca pie steķiem. Akmeņainā krasta līnija apgrūtināja laivas izstumšanu krastā, tāpēc labā laikā viņa to parasti turēja piesietu pie kāpnītēm. Taču tagad Lūsija tā nedarīja. Tagad viņa vaļīgi – pārāk vaļīgi – piesēja kajaku pie staba piestātnes galā. Visbeidzot viņa paraudzījās uz puisi.

      Viņš slējās tai pāri savā ierastajā formastērpā, kas sastāvēja no džinsiem un sporta krekla, uz kura bija uzdrukātas izbalējušas Detroitas policijas pārvaldes pazīšanās zīmes. Lūsija nopētīja viņa augstos vaigu kaulus, spēcīgo degunu, plānās, sadistiskās lūpas un lāzera asās zilās acis. Viņš blenza lejup uz meiteni.

      – Pie joda, kas noticis ar taviem matiem? Un ko tu dari ezerā viena pati? Kurš, tavuprāt, būtu tevi izglābis, ja tu tur iekristu?

      – Tavas divas nedēļas ir beigušās, – viņa cirta pretī, – tāpēc tev par to nav jāraizējas. Un tagad man patiktu, ja tu man palīdzētu izkāpt ārā. Man ir uznākuši krampji.

      Viņam būtu vajadzējis to paredzēt. Taču viņš pazina tikai Lūsiju, nevis Odzi. Panda pienāca pie laivas kā jērs uz upura altāra un pasniedzās, lai viņai palīdzētu. Lūsija saķēra viņa plaukstu, saņēmās un, pieliekot visu savu spēku, to strauji parāva.

      Muļķadesa. Viņš iekrita tieši ūdenī. Viņa tāpat, taču nebēdāja par to. Lūsija tikai domāja, kā izdabūt no Pandas vislabāko visos iespējamos veidos.

      Viņš iznira no ledusaukstā ūdens sprauslodams un lamādamies, un viņa mati bija slapji un izspūruši. Trūka vēl tikai mačetes zobos. Lūsija atglauda savus slapjos matus no acīm un iesaucās: – Man likās, ka tu neproti peldēt.

      – Es iemācījos, – viņš kliedza pretī.

      Lūsija peldēja prom no kajaka, glābšanas vestei padusēs šūpojoties.

      – Tu esi āksts, vai zini? Melīgs, naudaskārs āksts.

      – Šauj tik visu ārā. – Viņš peldēja uz steķu pusi ar gariem un spēcīgiem vēzieniem.

      Lūsija peldēja aiz viņa, un viņas pašas vēzieni bija saraustīti aiz dusmām.

      – Un tu esi pirmklasīgs… – Īsto vārdu atrada Odze. – Pakaļa!

      Panda palūkojās atpakaļ uz viņu un tad uzkāpa pa kāpnītēm.

      – Vai ir vēl kaut kas?

      Lūsija pieķērās pie apakšējā pakāpiena. Ūdens nebija zaudējis pavasarīgo vēsumu, un viņas zobi klabēja tik stipri, ka sāka sāpēt.

      – Melis, krāpnieks un… – Viņa aprāvās, pamanījusi izcilni. Tieši tur, kur bija gaidījusi to ieraudzīt. Viņa uzrāpās augšā pa kāpnēm aiz puiša. – Ceru, ka tā pistole ir ūdensizturīga. Nē? Slikti gan.

      Panda sēdēja piestātnē un pavilka augstāk džinsu labo staru, atklādams melnu ādas maksti ap potīti, kas izskaidroja, kāpēc viņš bija atteicies ģērbties šortos pie Kado ezera, kāpēc viņš nekāpa ūdenī. Viņš izņēma pistoli un atvēra patronu nodalījumu.

      – Vai tu atkal esi atgriezies darbā? – Lūsija atglauda slapjos, nokrāsotos matus no acīm, pirkstiem aizķeroties aiz oranžas sprogas. – Vai mani vecāki pagarināja tavu līgumu?

      – Ja tev ir problēmas ar notikušo, risini tās ar savu ģimeni, nevis ar mani. Es tikai darīju savu darbu. – Viņš izbēra patronas saujā.

      – Viņi nolīga tevi atkal. Tāpēc tu esi te.

      – Nē. Es esmu šeit tāpēc, ka padzirdēju, ka kāds ieņēmis manu māju. Vai neviens tev nav teicis, ka ielaušanās mājā ir noziegums? – Viņš iepūta tukšajā patronu nodalījumā.

      Lūsijai no dusmām reiba galva.

      – Vai neviens tev nav teicis, ka miesassargiem jānosauc savs vārds?

      – Kā jau es teicu. Skaidrojies ar savu ģimeni.

      Lūsija paraudzījās uz Pandas galvu. Viņa mati jau sāka cirtoties. Šīs mežonīgās cirtas. Biezas un nepaklausīgas. Kuram vīrietim gan varēja būt tādi mati? Viņa cīnījās ar glābšanas vestes pogām, juzdamās tik nikna uz viņu un uz sevi, ka tik tikko spēja dabūt tās vaļā. Viņa bija mērojusi visu šo ceļa gabalu СКАЧАТЬ