Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņai pretī vērās dumpīga astoņpadsmitgadniece. Meitene, kura nepavisam nelīdzinājās trīsdesmit vienu gadu vecai profesionālai lobistei un aizbēgušai līgavai.

      Vēlāk, iedama cauri vestibilam uz mašīnu, Lūsija izlikās nemanām slepenos pārējo viesnīcas iemītnieku skatienus. Izbraucot no stāvvietas, viņas augšstilbi zem baletsvārciņiem jau bija sākuši kniest. Zābaki bija neērti, grims pārāk smags, taču Lūsija sāka atslābināties.

      Odze, skarbā meiča.

      Panda devās rīta skrējienā pa ezermalas taciņu. Parasti Čikāgas skaistums pie apvāršņa attīrīja viņa domas, taču šodien tā nenotika.

      Divas jūdzes pārvērtās trijās. Viņš slaucīja pieri ar sviedros izmirkušā sporta krekla piedurkni. Viņš bija atgriezies tur, kur iederējās, taču pēc klusā Kado ezera pilsēta likās pārāk skaļa, pārāk ātra.

      Pāris brīvdienās atbraukuši idioti uz skrituļslidām aizšķērsoja viņam ceļu. Panda nogriezās pa zāli, lai apmestu viņiem līkumu, un tad atgriezās uz trotuāra.

      Lūsija bija gudra sieviete. Viņai vajadzēja saprast, ka tas notiks. Taču viņa to nebija sapratusi, un tā nebija viņa vaina. Panda bija darījis visu, ko vajadzēja izdarīt.

      Un tomēr viņš bija darījis pāri pietiekami daudziem cilvēkiem savā mūžā, un apziņa, ka nu ir nodarījis pāri vēl vienam, skaidri zinot, cik tālu viņš ir pārkāpis līniju, bija neizturama.

      Garām pabrauca motocikls. Panda skrēja ātrāk, vēlēdamies apskriet sevi pašu.

      Piepeši gaisu pāršķēla sprādziens. Panda metās prom no celiņa un nokrita zemē. Grants skāra vaigu un plaukstas. Viņa sirds skaļi pukstēja, ausīs dunēja.

      Panda lēnām pacēla galvu, un palūkojās apkārt.

      Tas nepavisam nebija sprādziens. Bija iedarbojies vecs zāles pļāvējs.

      Kāds vīrs ar suni pavadā apstājās uz taciņas, lai pablenztu uz viņu. Skrējējs palēnināja gaitu. Zāles pļāvējs nozuda, atstādams aiz sevis izdedžu mākoni.

      Sasodīts. Tas nebija ar viņu gadījies jau gadiem ilgi, taču pēc divām nedēļām kopā ar Lūsiju Džoriku tas atkal bija klāt. Te nu viņš bija, garšļaukus zemē. Ar dubļiem mutē. Vajadzēs to atcerēties nākamajā reizē, kad viņš mēģinās aizmirst, kas patiesībā ir un kur ir pabijis.

      Traucoties tālāk, Lūsija laiku pa laikam ieskatījās spogulī, aplūkojot savu uzkrītošo grimu, melnos matus un oranžās šķipsnas. Viņas oma sāka uzlaboties. Bet vai viņa tiešām turpinās ceļu? Pat Teds, kurš bija gudrs visās lietās, nespētu atrisināt šo uzdevumu. To nevarēja arī viņa pati, taču Lūsijai patika sajūta, ko sagādāja iejušanās jaunā ādā.

      Nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau bija izbraukusi no Ilinoisas, lai dotos uz Mičiganu. Vai Teds viņai piedos? Un viņas ģimene? Vai šis un tas nebija ārpus piedošanas robežām?

      Netālu no Kadilakas viņa nobrauca no šosejas un izvēlējās otrās nozīmes ceļu, kas veda uz ziemeļrietumu Mičiganu. Vakarā viņa gaidīja rindā kopā ar pusduci citu automašīnu, lai uzbrauktu uz prāmja, kas veda uz Čaritijas salu – vietu, kuru Lūsijai bija nācies grūti sameklēt kartē. Viņas muskuļi likās stīvi, acis sūrstēja, bet labais noskaņojums sāka gaist. Tas, ko viņa darīja, bija neprātīgi, taču, ja Lūsija to neizdarītu, tad visu mūžu netiktu gudra par Pandu un skūpstu, un to, kāpēc ir likusies gultā ar pilnīgu svešinieku divas nedēļas pēc aizbēgšanas no vīrieša, kurš bija pārāk labs viņai. Tas nebija īsti loģisks iemesls, lai veiktu šo ceļojumu, tomēr Lūsija pēdējā laikā nebija savā labākajā formā, un tas bija maksimālais, ko viņa varēja darīt.

      Vecais prāmis, kas bija nokrāsots melns ar dzeltenām svītrām, oda pēc pelējuma, virvēm un izlietotas degvielas. Kopā ar Lūsiju uz klāja uzkāpa ducis cilvēku. Viens no viņiem, koledžas puisis ar mugursomu, centās uzsākt sarunu, apjautājoties, kur viņa ir mācījusies. Lūsija viņam sacīja, ka esot izstājusies no Memfisas skolas, un devās projām, smagajiem zābakiem klaudzot uz klāja.

      Brauciena atlikušo daļu viņa atradās prāmja priekšgalā, vērodama, kā sala pakāpeniski materializējas dziestošajā gaismā. Tās kontūra atgādināja guļošu suni – galva vienā pusē, osta tur, kur vajadzētu atrasties vēderam, bāka pacelta augšup kā strupa aste otrā malā. Spriežot pēc tūristu brošūras, sala atradās piecpadsmit jūdžu attālumā no Mičigana ezera krasta. Tā bija desmit jūdzes gara un divas jūdzes plata, un tajā pastāvīgi dzīvoja apmēram trīssimt cilvēki, taču vasarās šis skaitlis palielinājās līdz vairākiem tūkstošiem. Kā apgalvoja vietējā Tirdzniecības kamera, Čaritijas sala piedāvāja apmeklētājiem noslēgtas pludmales, tīrus mežus, makšķerēšanu un medīšanu, kā arī slēpošanu un braukšanu ar sniega motocikliem ziemā, taču Lūsiju interesēja vienīgi atbildes uz viņas jautājumiem.

      Prāmis sasniedza piestātni. Lūsija devās lejā, lai sameklētu savu īrēto mašīnu. Viņai bija draugi visā valstī, visā pasaulē, kuri labprāt piedāvātu apmešanās vietu. Un tomēr viņa atradās te, gatavodamās izkāpt uz kādas salas tikai atvadu skūpsta un pastāvīgā iedzīvotāja prāmja caurlaides dēļ. Lūsija izņēma no mugursomas aizdedzes atslēgu un centās sev iestāstīt, ka viņai nav nekā labāka, ko iesākt ar savu laiku, kas īsti neatbilda patiesībai. Viņai bija jāvērš par labu nodarījumi, jāatjauno dzīve, taču, tā kā Lūsija nezināja, kā to izdarīt, tad bija ieradusies šeit.

      Osta bija pilna ar nomātām zvejnieku laivām, vienkāršām izpriecu jahtām, un netālu no pieticīga izmēra liellaivas bija pietauvots vecs velkonis. Lūsija iebrauca grantētā stāvvietā, ko norobežoja zīme “Pašvaldības piestātnes”. Divjoslu galvenā iela, kas bija optimistiski nodēvēta par Bangu bulvāri, lepojās ar veikaliņiem, no kuriem daži bija laikazoba papluinīti, citi koši krāsoti un centās piesaistīt tūristus ar kliedzošām vitrīnām. Vēl tur bija daži restorāni, pāris saldumu veikali, banka un ugunsdzēsēju postenis. Ceļa malās novietotie reklāmas vairogi piedāvāja makšķerēšanas instruktoru pakalpojumus, un “Džeika nirēju veikals” aicināja viesus “apskatīt tuvējos kuģu vrakus”.

      Tagad, kad Lūsija bija nonākusi uz salas, viņai nebija ne jausmas, kurp doties tālāk. Viņa iebrauca automašīnu stāvvietā pie bāra ar nosaukumu “Tilbīte”. Iekšpusē nenācās grūti atšķirt vietējos no iedegušajiem tūristiem, kuri izskatījās tik noguruši kā cilvēki, kas ieplānojuši par daudz vienai dienai. Kamēr viņi spietoja ap mazajiem koka galdiņiem, vietējie sēdēja pie bāra.

      Lūsija piegāja pie bārmeņa, kurš viņu aizdomīgi uzlūkoja. – Mēs te prasām personas dokumentus, lai pārdotu alkoholu.

      Ja Lūsija nebūtu zaudējusi humora izjūtu, viņa būtu pasmējusies.

      – Tad kā būtu ar spraitu?

      Kad bārmenis atnesa dzērienu, viņa ierunājās: – Es biju paredzējusi apmesties pie viena puiša, taču esmu pazaudējusi viņa adresi. Vai jūs nepazīstat džeku, vārdā Panda?

      Vietējie pacēla acis no savām dzērienu glāzēm.

      – Varbūt, – bārmenis sacīja. – Kā tu viņu pazīsti?

      – Viņš… СКАЧАТЬ