Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Zēns izskatījās tikpat pārsteigts, ieraugot Lūsiju, kā viņa pati par ciemiņa parādīšanos, taču viņš attapās ātrāk. Viņa platās acis samiedzās kareivīgā izteiksmē, it kā Lūsija būtu kāda iebrucēja.

      Viņa ar grūtībām norija siekalas un piecēlās sēdus. Ko tad, ja viņa galu galā atradās nepareizajā mājā?

      Zēnam mugurā bija maisveidīgi, ne pārāk tīri pelēki šorti, koši dzeltens sporta krekls ar elektriskās ģitāras attēlu un nobružātas sporta kurpes bez zeķēm. Viņš bija afroamerikānis, un viņa āda bija dažus toņus gaišāka nekā Lūsijas brālim Andrē. Zēns bija sīks un kārns, varbūt desmit vai vienpadsmit gadus vecs, un viņam bija īsi, sprogaini mati, kaulaini ceļgali, izstīdzējušas rokas un naidīga sejas izteiksme, kurai vajadzēja vēstīt pasaulei par to, cik viņš ir sīksts. Varbūt tas būtu iedarbojies, ja viņa naidīgumu nenomāktu divas zeltainbrūnas, biezu skropstu ieskautas acis.

      – Tev nav te jāatrodas, – viņš noteica, izsliedams zodu.

      Lūsija ātri apķērās.

      – Panda teica, ka es drīkstu te apmesties.

      – Omītei viņš neko par to neteica.

      Tātad Lūsija tomēr atradās pareizajā mājā. Lai arī viņas prāts bija atjēdzies no pārsteiguma, ķermenis vēl aizvien drebēja.

      – Viņš nepieminēja arī tevi, – viņa sacīja. – Kas tu esi?

      Taču, jau uzdodama jautājumu, Lūsija nojauta, ka zina atbildi. Tas bija Pandas bērns. Un Pandas skaistā, grūtā afroamerikāņu sieva šobrīd atradās virtuvē, lai sagatavotu māju ģimenes ikgadējām vasaras brīvdienām, kamēr viņa sievasmāte piekrāva pilnu ledusskapi ar ceļā sapirktajiem produktiem. Tas viss nozīmēja, ka Lūsija, kura bija ieguvusi divas krietnā pilsoņa balvas skolas laikā un bija ievēlēta par studentu padomes prezidenti pēdējā mācību gadā koledžā, bija amorāla sieviete.

      – Es esmu Tobijs. – Zēns gandrīz izspļāva savu vārdu.

      – Un kas esi tu?

      Lūsijai tomēr vajadzēja pajautāt.

      – Vai tu esi Pandas dēls?

      – Jā, kā tad. Tu viņu nemaz nepazīsti, vai ne? Tu esi kāda narkomāne no cietzemes un ielauzies te, tāpēc ka tev bija bail gulēt pludmalē.

      Zēna sašutums Lūsiju iepriecināja.

      – Es neesmu nekāda narkomāne, – viņa sacīja.

      – Mani sauc… Mani sauc Odze. – Vārds pārvēlās viņai pār lūpām, atbalsodamies galvā. Viņai gribējās izrunāt to vēlreiz.

      Tā vietā Lūsija pārcēla kājas pāri gultas malai un paraudzījās uz durvīm. – Kāpēc tu ielauzies manā guļamistabā?

      – Tai nevajadzēja būt aizslēgtai. – Zēns pakasīja kāju ar otras kājas kurpi. – Mana omīte uzkopj šo māju. Viņa ieraudzīja tavu mašīnu un atsūtīja mani palūkoties, kas te notiek. Lūsija noturējās, nenorādot, ka “omīte” ir pasaules nevīžīgākā apkopēja. Cik nu Lūsija bija redzējusi, grīdas bija izslaucītas tikai telpas vidū, un putekļi bija notraukti tikai no dažām virsmām.

      – Gaidi mani virtuvē, Tobij. Mēs aprunāsimies tur. – Lūsija sakārtoja savus saburzītos pidžamas šortus un izkāpa no gultas.

      – Es zvanīšu policijai.

      – Uz priekšu, – viņa cirta pretī. – Tad es piezvanīšu Pandam un pateikšu, ka viens desmitgadīgs sīkais ielauzies viņa guļamistabā.

      Zēna zeltainbrūnās acis sašutumā iegailējās. – Man nav desmit gadu! Man ir divpadsmit.

      – Labi, es kļūdījos.

      Zēns uzmeta Lūsijai naidīgu skatienu un izgāja ārā no istabas, pirms vēl viņa bija izdomājusi apjautāties pēc Pandas īstā vārda. Kad Lūsija nonāca virtuvē, zēns bija nozudis.

      Augšstāva guļamistabās bija ieslīpi griesti, nederīgas mēbeles un veci aizkari. Liela guļamzāle stiepās cauri mājai visā tās platumā – gaisma ieplūda iekšā pa tās putekļainajiem logiem, atklājot četras divstāvu gultas ar plāniem, svītrotiem matračiem, kas bija saritināti kājgalī. Aizgājušo vasaru smiltis vēl aizvien slēpās dažās dēļu šķirbās, un Lūsija iztēlojās slapjus peldkostīmus, kas nomesti kur kurais. Izskatījās, ka māja gaida Remingtonus atgriežamies no Čikāgas vai kādas citas vietas, kur nu viņi bija apmetušies. Kas gan Pandam bija uznācis, lai pirktu tādu māju? Un kāpēc viņai gribējās tajā palikt?

      Lūsija paņēma kafiju, kuru bija pagatavojusi Pandas šikajā kafijas automātā, un izgāja ārā pa sētas durvīm pagalmā. Rīts bija saulains, un debesis tīras. Tīrais gaiss atsauca prātā atmiņas par agrākajiem rītiem Kempdeividā, par to, kā viņas māsas bija ķērušas cita citu ap peldbaseinu Aspenā, kamēr vecāki aizgāja pastaigāties divi vien. Šeit vecs ozols apēnoja ieplaisājušu piknika galdu un metāla mieti gaidīja zirgus. Lūsija ciešāk satvēra kafijas krūzi un ieelpoja svaigo rīta gaisu.

      Māja atradās uz kraujas ar ļodzīgu koka pakāpienu laidienu, kas veda lejā uz vecu pirti un piestātni, un tie abi no vecuma bija ieguvuši jūras pelēku nokrāsu. Lūsija nespēja saskatīt citas piestātnes pie klinšainā, ar kokiem apaugušā krasta, vai kaimiņmāju jumtus, kas rēgotos cauri to lapotnēm. Izskatījās, ka Remingtonu māja Pīļu līcī ir vienīgā.

      Ūdens līcītī bija visās paletes krāsās: tumši zils centrā, pelēcīgs uz malām, ar brūnām svītrām, kas iezīmēja krasta līniju un smilšu sēkļa virsotni. Tur, kur līcītis savienojās ar Mičigana ezeru, rīta saule padarīja ūdens ņirbošo virsmu sudrabainu.

      Pāris zvejas laivas uzdzina neomulīgas domas par Lūsijas vectēvu, kuram patika burāt. Lūsija apzinājās, ka nevar vairs ilgāk vilkt garumā. Viņa nolika malā kafijas krūzi, paņēma savu mobilo telefonu un beidzot piezvanīja viņam.

      Vēl pirms viņa bija izdzirdējusi Džeimsa Ličfīlda patricieša balsi, Lūsija skaidri zināja, ko bijušais Savienoto Valstu viceprezidents viņai teiks.

      – Lisila, es neatbalstu to, ko tu dari. Nepavisam neatbalstu.

      – Tas nu gan ir pārsteigums.

      – Tu zini, ka es neciešu sarkasmu.

      Lūsija paraustīja oranžo matu sprogu, kas nokarājās pie auss.

      – Vai tas bija briesmīgi?

      – Nebija patīkami, taču izskatās, ka Mets kontrolē presi. – Vectēva tonis kļuva vēl vēsāks. – Jādomā, ka tu zvani tāpēc, ka gribi saņemt no manis kādu palīdzību un atbalstu.

      – Varu derēt, ka tu to sniegtu, ja vien es tev lūgtu. – Viņas acīs sariesās asaras.

      – Tu esi tik līdzīga savai mātei.

      Viņa mutē tas neizklausījās СКАЧАТЬ