Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ parādīt tai dāmītei, ka pats var parūpēties par sevi, lai viņa dotos projām un liktu viņu mierā.

      Viņa izstaipīja kājas un paberzēja ceļgalu. Viņas āda bija ļoti balta pat baltajai, un delmi bija nosēti ar sīkiem vasaras raibumiem. Tobijs neticēja, ka viņa patiešām māk gatavot, jo kopš ierašanās te bija tikai uzsildījusi omītes atstātos krājumus no lielā ledusskapja. It kā viņš to nevarētu izdarīt pats.

      Beidzot sieviete palūkojās uz viņu, taču izskatījās, ka viņa nemaz negrib zēnu redzēt.

      – Mana vēlme atrasties te ir tikpat maza, cik tava vēlme mani te redzēt. – Viņa runāja tā, it kā būtu ļoti nogurusi, taču Tobijs nesaprata, kā tas var būt, jo viņa nebija neko darījusi.

      – Tad kāpēc tu nebrauc projām? – viņš jautāja.

      – Tāpēc ka tava omīte atstāja man šo vietu un padarīja mani par tavu aizbildni, un es vēl neesmu izdomājusi, ko ar to iesākt.

      – Tev nekas nav jāiesāk. Tu vari braukt projām. Es pats varu par sevi parūpēties.

      Sieviete paņēma savu cigarešu paciņu un palūkojās uz bišu māju. Izskatījās, ka viņa ir zaudējusi interesi.

      Tobijs pagāja viņai garām un pa akmens plāksnēm izlikto taciņu devās apkārt mājai. Kāpēc viņa nebrauc projām? Viņš pats varēja tikt līdz skolai un gatavot maltītes, un mazgāt drēbes, un darīt visu pārējo. Vai tad viņš to nedarīja, kopš omīte bija saslimusi? Pat tajās pāris nedēļās pēc bērēm, kad viņš bija apmeties pie Vencela kunga, viņš bija visu darījis pats. Omītei patika turēties savrupi, tāpēc viņai nebija daudz draugu, ja neskaita Vencela kungu un Lielo Maiku, kurš veda viņu pie ārsta. Tobijs bija vienīgais, kurš rūpējās par visu citu.

      Zēns nonāca pie kotedžas galvenās ieejas. Viņi ar omīti bija to nokrāsojuši pirms trim vasarām – sarkankrūtīša olas zilumā ar gaiši pelēkām malām. Omīte bija gribējusi nokrāsot māju violetu, taču Tobijs bija viņu atrunājis. Tagad viņš nožēloja, ka nav ļāvis omītei izvēlēties krāsu pēc savas patikas. Tāpat kā nožēloja, ka runājis tai pretī un mēģinājis likt viņai justies vainīgai par to, ka nebija nopirkusi zēnam jaunu spēļu konsoli, un visu citu, ko bija izdarījis.

      Viņš ieķērās apakšējā zarā pagalma lielākajam kokam, kļavai, kas, kā omīte apgalvoja, te bija visvecākā. Rāpjoties augšā, Tobija saskrāpēja ceļgalu pret mizu, tomēr turpināja kāpt – jo augstāk viņš rāpās, jo tālāk atradās no viņas un no bitēm, un no domāšanas par meiteni Remingtonu mājā. Un jo tuvāk viņš nonāca omītei un savam tēvam debesīs. Arī mammai, taču viņa bija Tobiju atstājusi jau bērnībā, un viņš daudz par to nedomāja. Omīte teica, ka esot mīlējusi savu meitu, taču viņa esot bijusi nekam nederīga.

      Omīte un viņa mamma bija baltās, bet viņš bija melns, tāpat kā tēvs, un, lai arī Tobijs ilgojās pēc omītes, pēc tēva viņš ilgojās vēl vairāk. Viņam bija četri gadi, kad tēvs nomira. Viņa tēvs bija augstkāpējs, un tas bija visbīstamākais darbs pasaulē, prasi, kam gribi, un viņš bija miris, glābjot to otru puisi, kurš bija iestrēdzis lielajā mobilo telefonu tornī pie Traversas līča. Tas bija noticis ziemā, kad temperatūra bija pāris grādus zem nulles un trakoja sniega vētra. Tobijs būtu ar mieru atdot visu, kas viņam piederēja, pat nogriezt roku vai kāju, ja ar to varētu atdzīvināt tēti.

      Lūsija garāžā atrada dārgu kalnu velosipēdu un šķūnītī šiku jūras kajaku, un tie abi izskatījās pārāk jauni, lai būtu palikuši no Remingtoniem. Atklājusi, ka brauciens uz pilsētu nav nemaz tik sarežģīts, kā likās pēc pirmā vakara klaiņošanas, viņa izmantoja divriteni kā pārvietošanās līdzekli, nopirktos produktus salikdama mugursomā. Čaritijas salā apgrozījās visādi tipi, un Lūsijas oranžie dredi, riņķis degunā un kareivja zābaki nepievērsa īpaši lielu uzmanību.

      Pēc dažām dienām viņa ar prāmi aizbrauca uz cietzemi, lai atbrīvotos no īrētās mašīnas. Pie reizes Lūsija iegādājās dažus papildinājumus savai jaunajai garderobei, kā arī dažus neiedomājamus pagaidu tetovējumus.

      Pavadījusi mājā jau veselu nedēļu, Lūsija bija iztīrījusi virtuvi no augšas līdz apakšai. Ar katru reizi viņa aizvien vairāk ienīda to lielo galdu. Tas bija ne tikai ārkārtīgi neglīts un daudz par lielu nišai, bet arī nokrāsots neciešamā piparmētru zaļā tonī, kuram vajadzēja saskanēt ar sienām, taču tas nesaskanēja. Lūsija pat bija izcepusi vairākus kukuļus maizes.

      Ja neskaita reto divpadsmitgadīgā spiega nozibēšanu krūmos, te nebija nekā cita, kas novērstu uzmanību, un tas nozīmēja, ka šis bija ideāls brīdis, lai sāktu rakstīt projektu tēva grāmatai. Tā kā Lūsija nebija plānojusi atsākt lobistes darbu ātrāk par septembri, viņa sākotnēji bija iecerējusi sākt pie tā strādāt uzreiz pēc atgriešanās no medusmēneša. Mets teica, ka viņam apnicis, ka sveši cilvēki spriež par Nīlijas atstāto mantojumu, un ka, viņaprāt, nākamās paaudzes esot pelnījušas personiskāku stāstu par valsts pirmo prezidenti sievieti.

      Viņas tēvs bija pieredzējis žurnālists un sākotnēji bija iecerējis rakstīt grāmatu pats, taču pēc dažu mēnešu darba bija nospriedis, ka viņa viedoklis ir pārāk ierobežojošs. Viņš vēlējās vairākus skatpunktus, no kuriem katrs iezīmētu citu Nīlijas dzīves aspektu, tāpēc bija palūdzis Nīlijas tēvam uzrakstīt vienu nodaļu un otru – Terijai Akermanei, Nīlijas ilggadīgajai palīdzei. Taču visvairāk viņu interesēja Lūsijas viedoklis. Viņa bija prezidentūras lieciniece jau kopš brīža, kad Nīlija bija pirmoreiz kandidējusi Senāta vēlēšanās, un varēja uzrakstīt par Nīliju kā par māti. Lūsija bija pieķērusies šai izdevībai, taču pagaidām nebija uzrakstījusi ne vārda. Lai arī nodošanas termiņš bija tikai septembrī, tagad būtu vispiemērotākais laiks, lai sāktu ko darīt.

      Lūsija kabinetā sameklēja klēpja datoru, kas bija attīrīts no jebkādas personiskas dabas informācijas, un pēc brokastīm iznesa to ārā uz verandas. Iekārtojusies vienā no krēsliem, kuru bija pārklājusi ar pludmales dvieli, viņa nopētīja tetovējumu ar dzelkšņiem un asins lāsēm, kas aptvēra viņas augšdelmu. Tetovējums bija ideāli bezgaumīgs, un Lūsijai tas patika, vai varbūt viņai patika doma par kaut kā tāda esamību, lai arī tikai uz laiku. Uz paciņas bija rakstīts, ka tas var noturēties līdz divām nedēļām, taču Lūsija bija iegādājusies aizstājējus, kā arī dažus citus tetovējumus, kurus varēja izmantot vai neizmantot.

      Lūsija novērsa skatienu no asiņainajiem dzelkšņiem un iedomājās par to, ko viņai gribētos uzrakstīt. Visbeidzot viņa pieskārās taustiņiem.

      Kad mana māte bija prezidente…

      Vāveres parādīšanās turpat netālu novērsa Lūsijas uzmanību. Viņa atkal pievērsās klaviatūrai.

      Kad mana māte bija prezidente, viņas darbs sākās katru rītu pirms sešiem ar rīta skrējienu uz slodzes trenažiera…

      Lūsija necieta skriešanai domātos trenažierus. Viņa labāk bija ar mieru iziet ārā lietū un sniegā, nekā vingrināties uz mašīnas.

      Mana māte ticēja vingrošanas nozīmei.

      Lūsija tāpat, lai arī tas nenozīmēja, ka viņai vingrošana patika. Galvenais bija atrast ko tādu, kas tev neriebtos.

      Treneris СКАЧАТЬ