Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ stundu viņi slīdēja pa ūdeni, izvairīdamies no ūdens hiacintēm, kas bija pārņēmušas purvāju. Laivojot no vienas slēptas attekas uz nākamo, cauri spokainiem ciprešu mežiem, kurus ieskāva sūnas, Panda tikpat kā nerunāja. Lūsija paraudzījās uz puisi – viņam airējot, muskuļi nostiepa balto sporta kreklu pāri krūtīm un izcēla ar melniem burtiem drukāto uzrakstu. Krekls nepiederēja pie viņa jaunākajiem pirkumiem, bet acīmredzot atradās motocikla sedlu somā, kad viņš bija aizbraucis no Vainetas. Būtu labāk, ja tas tur arī būtu palicis.

      – Tās briesmīgās bufera uzlīmes ir pietiekami nejaukas, – viņa sacīja, – taču cilvēkam vismaz ir jāatrodas tuvu tavam motociklam, lai tās ieraudzītu.

      Puisis vēroja, kā otrā krastā saulē gozējas aligators.

      – Es tev pateicu par uzlīmēm.

      Viņa pagriezās savā sēdeklī, atbalstot airi pret ceļgaliem un ļaujot puisim airēt.

      – Tu teici, ka tās uzlīmējis motocikla iepriekšējais īpašnieks. Tad kāpēc tu man neļāvi tās noplēst?

      Panda pārlika airi otrā rokā.

      – Tāpēc, ka man tās patīk.

      Viņa sarauca pieri, uzlūkodama uzrakstu uz puiša sporta krekliņa: TAS ŠĶIET NEĶĪTRI TIKAI PIRMAJĀ REIZĒ.

      – Tā bija dāvana, – viņš sacīja.

      – No sātana?

      Puiša sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam, kas ātri pazuda.

      – Ja tev tas nepatīk, tu zini, kas darāms. – Viņš atkal izīrās cauri ūdens hiacinšu audzei.

      – Un ko tad, ja to ieraudzīs bērns?

      – Vai tu šodien esi redzējusi kādu bērnu? – Panda viegli pārnesa svaru uz sēdekļa.

      – Skatoties uz tevi, nožēloju, ka pazaudēju savu iemīļotāko kreklu.

      Lūsija atkal ķērās pie airiem.

      – Es negribu dzirdēt.

      – Tur bija teikts: “Es atbalstu geju laulības, ja vien abas meičas ir seksīgas”.

      Lūsija sadusmojās, un laiva nodrebēja, viņai pagriežoties.

      – Politkorektums tev acīmredzot šķiet viens liels joks, bet man gan ne. Vari saukt mani par vecmodīgu, taču es uzskatu, ka ikviena cilvēka pašcieņa ir jātur godā.

      Panda izcēla savu airi no duļķainā ūdens.

      – Sasodīts, žēl, ka es nepaņēmu to, kuru nopirku pirms pāris nedēļām.

      – Esmu pārliecināta, ka tas ir briesmīgs zaudējums.

      – Vai gribi zināt, kas tur rakstīts?

      – Nē.

      – Tur rakstīts… – Viņš pieliecās tuvāk un runāja skaļā čukstā, kas pārskanēja ūdens virsmu, – “Ja es būtu tevi nošāvis tad, kad gribēju, tagad jau būtu iznācis no cietuma”.

      Te nu bija saruna.

      Kad abi atgriezās mājā, Lūsija pagatavoja sev sviestmaizi no veikalā nopirktajiem produktiem, paķēra vecu grāmatu mīkstos vākos, kuru kāds bija atstājis, un patvērās guļamistabā. Vientulība viņu apņēma kā pārāk smags mētelis. Vai Teds bija darījis kaut ko, lai viņu sameklētu? Jādomā, ka nē, ja reiz viņš nebija pūlējies neļaut savai līgavai iziet no baznīcas. Un viņas vecāki? Lūsija bija divreiz zvanījusi Megai no Pandas telefona, tātad drošības dienestam nenāktos grūti noskaidrot, kur viņa atrodas.

      Ko tad, ja Mets un Nīlija bija viņu norakstījuši? Lūsija centās sev iestāstīt, ka viņi tā nerīkotos.

      Ja vien viņi nebija tik ļoti sašutuši, ka nevēlējās Lūsiju vairs redzēt.

      Lūsija nevarēja viņiem to pārmest.

      Dažu nākamo dienu laikā notika kas dīvains. Pandas manieres manāmi uzlabojās. Sākumā Lūsija nepamanīja, ka viņš vairs neatraugājas, nestrebj un nekasās. Tikai tad, kad viņa ieraudzīja, kā puisis glīti nogriež vistas gaļas gabaliņu no kaula un uzmanīgi norij pirmo kumosu, pirms palūgt pasniegt piparus, Lūsija sajuta apjukumu. Kas bija noticis ar to gremošanu, neaizverot muti, un plaukstas virspuses izmantošanu par salveti? Runājot par norādēm uz jebkādu seksuālu uzmākšanos… Šķiet, Panda nemaz neievēroja, ka viņa ir sieviete.

      Viņi devās uz Maršalas pilsētiņu pēc pārtikas un pirmās nepieciešamības precēm. Lūsija nopirka saulesbrilles, pārvilka cepuri pār acīm, novietoja vajadzīgajā vietā grūtnieces vēderu, kuru bija sākusi neieredzēt, un, pateicoties Pandas klātbūtnei, neviens nepievērsa viņai uzmanību.

      Viņš noņēmās ap savu motociklu, to remontēdams. Ar kailajām krūtīm un zilo lakatiņu, kas bija apsiets ap pieri, viņš eļļoja un spodrināja, pārbaudīja šķidruma līmeni un mainīja bremžu klučus. Viņš ievietoja radio atvērtā logā un klausījās hiphopu, taču vienu reizi Lūsija bija izgājusi ārā un izdzirdējusi āriju no “Burvju flautas”. Kad viņa bija par to ieminējusies, Panda apsūdzēja Lūsiju radiostaciju sagrozīšanā un lika to nomainīt. Reizi pa reizei viņa to pieķēra runājam pa mobilo telefonu, taču puisis vairs nekad neatstāja aparātu pa ķērienam, tāpēc Lūsijai neradās iespēja pārbaudīt sarunu vēsturi.

      Naktīs viņa ieslēdzās guļamistabā, kamēr viņš palika nomodā, dažkārt vērodams beisbola spēli televīzijā, taču biežāk sēdēdams uz verandas un nolūkodamies ūdenī. Dažu pirmo dienu stīvums sāka izgaist, un Lūsija pieķēra sevi vērojam viņu.

      Panda ievilka plaušās attekas muskusa smaržu. Viņam bija pārāk daudz laika domāšanai – pārāk daudz atmiņu, ko pārcilāt, un ar katru dienu viņa sašutums kļuva dziļāks.

      Viņš nebija gaidījis, ka meitene izturēs ilgāk par dažām stundām, taču viņa vēl aizvien bija tepat, septiņas dienas pēc tam, kad puisis bija viņu uzsēdinājis uz motocikla. Kāpēc viņa nevarēja rīkoties tā, kā pieklājās? Doties atpakaļ uz Vainetu vai mājup uz Virdžīniju? Pandam bija vienalga, kurp Lūsija dosies, ja vien viņa pazudīs.

      Viņš nespēja meiteni saprast. Viņa bija atmaskojusi tēloto izvarošanas mēģinājumu, kuru viņš tai bija izspēlējis otrajā vakarā, un izturējās tā, it kā nedzirdētu pusi no apvainojumiem, kurus viņš izmeta. Lūsija bija tik savaldīga, tik disciplinēta. Tas, ko meitene bija izdarījusi kāzu dienā, acīmredzami bija viņai pilnīgi neraksturīgi. Un tomēr… Aiz šīm labajām manierēm Panda manīja pazibam kaut ko – kādu daudz sarežģītāku personu. Viņa bija gudra, kaitinoši vērīga un spītīga pēc velna. Viņai nepieķērās ēnas. Puisis būtu varējis derēt, ka viņa nekad nav pamodusies kliedzot. Vai dzērusi līdz samaņas zudumam. Un bērnībā…

      Bērnībā viņa varēja darīt visu to, ko nevarēja viņš.

      Piecsimt dolāru. Tik vērts bija izrādījies viņa mazais brālītis.

      Cauri СКАЧАТЬ