Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

      Panda nebija ar mieru ļaut sevi nošķirt no brāļa, tāpēc pavēstīja sociālajai darbiniecei, ka aizbēgs, ja viņi tiks izšķirti. Viņa acīmredzot bija noticējusi, jo sameklēja jaunas mājas abiem. Taču viņa brīdināja, ka vairs nebūs citas ģimenes, kas vēlēsies pieņemt viņus abus. “Man bail,” Kērtiss nočukstēja, kad viņi bija nonākuši pie lieveņa. “Vai tev ir bail?”

      “Man nekad nav bail,” viņš meloja. “Tur nav, no kā baidīties.”

      Viņš bija kļūdījies.

      Panda nolūkojās uz tumšajiem ūdeņiem. Lūsijai bija četrpadsmit gadu, kad nomira viņas māte. Ja viņi ar Kērtisu būtu sastapušies ar Metu un Nīliju Džorikiem, viņa brālis vēl aizvien būtu dzīvs. Lūsija bija sasniegusi to, ko nespēja viņš – viņa bija pasargājusi savu māsu, bet Kērtiss tagad gulēja kapā, kamēr Lūsijas nosargātā māsa gatavojās pirmajam mācību gadam koledžā.

      Kērtiss bija sapinies ar ielas bandu, kad viņam vēl bija tikai desmit gadu, un Panda to būtu varējis novērst, ja neatrastos nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Viņu izlaida uz dažām dienām, lai Panda varētu piedalīties jaunākā brāļa bērēs.

      Viņš samirkšķināja acis. Domas par Kērtisu uzvandīja citas atmiņas. Bija vieglāk nedomāt, ja mūzika novērsa uzmanību, taču viņš nevarēja klausīties “Otello” vai “Borisu Godunovu”, vai kādu citu operu, kamēr Lūsija bija tuvumā. Kamēr kāds cits bija tuvumā.

      Pandam būtu gribējies, lai viņa iznāk ārā un parunā ar viņu. Viņš gribēja, lai Lūsija atrastos tuvumā, un vēlējās, lai viņa atrastos tālāk. Viņš gribēja, lai meitene dotos projām, paliktu, novilktu drēbes – viņš neko nevarēja ar sevi padarīt. Divvientulība ar viņu būtu pārbaudījums ikvienam vīrietim, jo īpaši tādam gribošam nelietim kā viņš.

      Panda paberzēja virsdeguni, izņēma no kabatas mobilo telefonu un aizgāja aiz mājas, kur neviens nevarēja viņu noklausīties.

      Panda mēdza bikstīt Lūsiju uz rīta skrējieniem, un, lai arī viņa lika tam zaudēt tempu, puisis atteicās skriet pa priekšu.

      – Tiklīdz es pazudīšu skatienam, tu sāksi soļot, – viņš sacīja.

      Tiesa gan. Viņa vingrinājās staigājot un bija pieteikusies sporta klubā, kuru apmeklēja daudzmaz regulāri, taču nebija aizrāvusies ar skriešanu.

      – Kopš kura laika tu esi kļuvis par manu personisko treneri?

      Panda viņu sodīja, paātrinot soli. Tomēr beigu beigās viņš apžēlojās un samazināja tempu.

      Lūsijas pārliecība, ka viņš nav tāds neandertālietis, par kādu cenšas iztaisīties viņas acīs, bija uzjundījusi ziņkārību par ceļabiedra personību, un viņa ķērās pie izpētes.

      – Vai tu esi runājis ar savu draudzeni kopš aizbraukšanas no turienes, no kurienes tu aizbrauci?

      Ņurdiens.

      – Starp citu, kur tas ir?

      – Ziemeļos.

      – Kolorādo? Nomā?

      – Vai tev obligāti jārunā?

      – Precējies? Šķīries?

      – Uzmanies no tās bedres. Ja salauzīsi kāju, tu būsi brīva.

      Lūsija ievilka vēl mazliet gaisa degošajās plaušās.

      – Tu zini manu dzīvesstāstu. Būs tikai godīgi, ja es uzzināšu tavējo.

      Panda turpināja skriet. Atšķirībā no Lūsijas viņš nebija palicis bez elpas.

      – Nekad neesmu bijis precējies, ja tu gribi zināt to.

      – Vai tev ir attiecības?

      Puisis palūkojās uz viņu pāri plecam ar vieglu nožēlu.

      – Un kā tu domā?

      – Ka sieviešu – aligatoru cīnītāju rindas nav pietiekami lielas, lai sagādātu tev pienācīgi daudz potenciālo randiņu partneru?

      Viņa sadzirdēja skaņu – vai nu uzjautrinājumu, vai brīdinājumu par to, ka viņš ir uzklausījis pietiekami daudz muļķīgu jautājumu, taču Lūsija nebija uzzinājusi neko vairāk par to, ka viņš nav precējies, un šajā jautājumā Panda varēja arī melot.

      – Tas ir tik dīvaini, – viņa sacīja. – Tiklīdz mēs nonācām te, tavas manieres uzlabojās. Laikam to panācis purva gaiss.

      Panda šķērsoja ceļu.

      – Jautājums ir par to, – Lūsija turpināja, – kāpēc vajadzēja ņemties ar visu to spļaudīšanos un kasīšanos, ja reiz – un man jāatzīst, ka es jutos par to pārsteigta, – tas nenāca dabiski?

      Lūsija gaidīja, ka Panda izvairīsies no jautājuma, taču viņš to nedarīja.

      – Nu un tad? Man kļuva garlaicīgi, kad sapratu, ka tu esi pārāk apdauzīta, lai ar iebiedēšanas palīdzību darītu to, ko vajadzētu darīt bez kavēšanās.

      Vēl neviens nebija saucis Lūsiju par apdauzītu, taču, tā kā šis apvainojums nāca no Pandas, viņa neņēma to pie sirds.

      – Tu cerēji, ka, ieraugot kontrastu starp tevi un Tedu, es sapratīšu, ko esmu izdarījusi, un došos atpakaļ uz Vainetu.

      – Uz to pusi. Teds ir krietns puisis, un viņš acīmredzami bija tevī iemīlējies. Es mēģināju izdarīt viņam pakalpojumu. Es metu mieru, kad sapratu, ka lielākais pakalpojums, kādu varu viņam izdarīt, ir atturēt tevi no atgriešanās.

      Tas bija pietiekami patiesi, lai sāpētu, un viņi pabeidza skrējienu klusumā.

      Kad abi atgriezās mājā, Panda pārvilka savu sviedros izmirkušo sporta kreklu pāri galvai, paķēra šļūteni un aplaistījās. Viņa mati pielipa kaklam kā melnas lentes, un saule atspīdēja viņa sejā, kad puisis pavērsa to pret debesīm.

      Beidzot viņš nolika šļūteni un ar plaukstu notrauca ūdeni no krūtīm. Viņa melnīgsnējā āda, strupais deguns un lielās, slapjās dūres savādi kontrastēja ar Teda nevainojamo vīrišķīgo skaistumu. Varbūt Panda nebija tik raupjš, par kādu centās izlikties, un tomēr viņš eksistēja ārpus Lūsijas pieredzes robežām.

      Viņa saprata, ka sākusi blenzt, un aizgriezās. Lūsijas sievišķīgo ķermeni acīmredzami ieinteresēja redzētais. Laimīgā kārtā viņas sievišķīgās smadzenes nebija tik aušīgas.

      Diena sekoja dienai, līdz viņi bija pavadījuši СКАЧАТЬ