Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pārsteigta. Palikt Vainetā viņiem būtu neērti.

      – Rīt viņi dodas uz Barselonu, kur notikšot Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas konference.

      Viņš neizskatījās pēc tāda, kurš varētu zināt, kas ir konference, nemaz nerunājot par Vispasaules Veselības aizsardzības organizāciju.

      – Kad tu piezvanīsi Tedam, lai pateiktu, ka esi izdarījusi muļķību?

      – Es nezinu.

      – Aizbēgšana neatrisina problēmas, kuras tāda bagāta meitene kā tu ir ieņēmusi galvā. – Puiša vieglā vīpsna liecināja, ka viņš netic patiesu problēmu eksistencei Lūsijas gadījumā.

      – Es nebēgu, – viņa atcirta. – Es esmu… atvaļinājumā.

      – Nepareizi. Es esmu atvaļinājumā.

      – Un es tev piedāvāju samaksāt tūkstoš dolāru plus izdevumus, lai tu paņemtu mani sev līdzi.

      Šajā brīdī tika atnests viņu ēdiens. Viesmīle novietoja Lūsijai priekšā šķiņķa un siera burgeru, sīpolu riņķīšus un dārza salātus. Panda piestūķēja muti ar ēdamo, tiklīdz viesmīle bija aizgājusi.

      – Un ko tu iesāksi, ja es atteikšos?

      – Es sameklēšu kādu citu, – viņa noteica, lai gan tas bija neiedomājami. Neviena cita nebija. – To tur tipu. – Viņa pamāja uz skarba izskata puisi, kurš sēdēja pie cita galdiņa ar pankūku šķīvi priekšā. – Es palūgšu viņam. Viņš izskatās pēc tāda, kam varētu noderēt nauda.

      – Vai tev par to pavēstīja viņa krēpes?

      Nez vai Panda bija īstais cilvēks, kurš varētu atļauties kritizēt kāda cita frizūru, lai gan pārējās sievietes restorānā, šķiet, nebija tik bargas kā Lūsija.

      Izskatījās, ka viņš nespēj darīt divus darbus vienlaicīgi, un kādu laiku deva priekšroku domāšanai, atstājot novārtā ēšanu. Visbeidzot Panda nokoda lielu kumosu un ar pilnu muti noteica:

      – Vai tu man garantē taukšķi, pat ja neizturēsi šodienu?

      Viņa pamāja un tad paņēma vienu no krītiņiem, kas bija atstāti uz galdiņa bērnu vajadzībām. Lūsija uzrakstīja kaut ko uz salvetes un tad pastūma to pāri galdiņam uz Pandas pusi.

      – Te būs. Mums ir līgums.

      Viņš to nopētīja, un tad pastūma malā.

      – Tu iznerroji kārtīgu džeku.

      Lūsija cīnījās ar asarām.

      – Labāk ātrāk nekā vēlāk, vai ne? Pirms viņš uzzina, ka kritis par upuri nepatiesai reklāmai. – Viņa nožēloja, ka nav paklusējusi, taču Panda tikai apgrieza otrādi kečupa pudeli un uzsita pa tās dibenu.

      Viesmīle atgriezās, lai atnestu kafiju un nopētītu Pandu. Lūsija sagrozījās, un plastmasas maisiņš nočaukstēja zem viņas sporta krekliņa. Kafijkanna sastinga gaisā, un viesmīle pagriezās pret viņu. Lūsija nodūra galvu.

      Panda paķēra uz salvetes uzrakstīto līgumu un noslaucīja ar to lūpas.

      – Sīkajam nepatīk, kad viņa par ātru ēd.

      – Jūs, meitenes, paliekat stāvoklī aizvien jaunākas, – sacīja viesmīle. – Cik tev ir gadu, mīļā?

      – Pilngadīga, – Panda noteica, pirms Lūsija paguva atbildēt.

      – Tik tikko, – viesmīle nomurmināja. – Kad tev jādzemdē? – Ē… augustā? – Lūsija to izrunāja kā jautājumu, nevis kā apgalvojumu, un viesmīle likās samulsusi.

      – Vai septembrī. – Panda ar puspievērtām acīm atzvila sēdeklī. – Atkarībā no tā, kurš ir tēvs.

      Sieviete ieteica Pandam nolīgt labu advokātu un aizgāja.

      Viņš atbīdīja savu tukšo šķīvi.

      – Mēs varētu būt Ostinas lidostā pēc pāris stundām.

      Nekādas lidmašīnas. Nekādas lidostas.

      – Es nevaru lidot, – Lūsija sacīja. – Man nav dokumentu. – Piezvani savai sencenei un liec, lai viņa par to parūpējas. Šis izpriecas brauciens man tāpat ir pietiekami daudz izmaksājis.

      – Es jau tev teicu. Pieraksti savus izdevumus. Es tev atlīdzināšu. Plus tūkstoš dolāru.

      – Kur tu dabūsi čunguru?

      Viņai nebija ne jausmas.

      – Gan es izdomāšu.

      Lūsija bija devusies uz ballīti, zinot, ka tur notiks iedzeršana. Viņai bija gandrīz septiņpadsmit gadu, neviens negrasījās lietot narkotikas, un Mets ar Nīliju nekad neko neuzzinās. Kas nu tur liels?

      Pēc tam Kortnija Bārnsa bija nolikusies ģībonī aiz dīvāna, un neviens nespēja viņu uzmodināt. Kāds piezvanīja palīdzības dienestam. Uzradās policisti un paņēma no visiem personu apliecinošus dokumentus. Kad viņi uzzināja, kas ir Lūsija, viens no policistiem aizveda viņu mājās, kamēr pārējie jaunieši tika nogādāti iecirknī.

      Viņa nemūžam neaizmirsa, ko policists bija toreiz sacījis. “Visi zina, ko senators Džoriks un Džorikas kundze ir tavā labā darījuši. Vai tā tu viņiem atlīdzini?”

      Mets un Nīlija atteicās no īpašas attieksmes pret viņu un aizveda Lūsiju atpakaļ uz policijas iecirkni pie pārējiem. Prese atspoguļoja visu notikušo līdz ar vairākiem rakstiem par Vašingtonas politiķu mežonīgajiem bērniem, taču vecāki nekad to Lūsijai nepārmeta. Tā vietā viņi runāja par saindēšanos ar alkoholu un braukšanu dzērumā, par to, cik ļoti viņi Lūsiju mīl un vēlas, lai viņa izdarītu saprātīgu izvēli. Viņu mīlestība lika meitenei nokaunēties un mainīja viņu tā, kā to nemūžam nespētu dusmas. Lūsija sev apsolīja vairs nekad viņus neiegāzt un līdz pat vakardienai bija savu solījumu pildījusi.

      Tagad viņa stāvēja lētā mazpilsētiņas saimniecības preču veikalā, kur smaržoja pēc gumijas un popkorna. Viņa bija sakārtojusi plastmasas maisiņu zem sporta krekla, lai tas nečaukstētu, taču pēc ilgā brauciena izskatījās tik noplukusi, ka neviens neuzmeta viņai otrreizēju skatienu, lai arī Panda piesaistīja to pašu piesardzīgo uzmanību, ko restorānā. Kāda jauna māte pat aizvilka savu mazuli uz blakus eju, lai izvairītos no viņa.

      Lūsija paraudzījās uz Pandu, pārvilkusi savu beisbola cepuri pār acīm.

      – Satiksimies pie kases.

      Viņš pacēla augšup sārtu sporta krūšturi. – Izskatās, ka tas varētu būt tavs izmērs.

      Lūsija viņam saspringti uzsmaidīja.

      – Nopietni, man nav vajadzīga palīdzība. Tagad tu vari iepirkties pats. Uz mana rēķina.

СКАЧАТЬ