Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ zināja par tavām kulinārajām spējām, pirms ļāva tev sevi pamest? – Panda apvaicājās pēc otrā kumosa.

      Lūsija nolika malā savu maizes šķēli, vairs nejuzdamās izsalkusi.

      – Teds neēd daudz ogļhidrātu. – Tā nebija patiesība, tomēr Lūsija nevēlējās atzīt, ka tā arī nekad nav cepusi maizi savam līgavainim.

      Viņa bija apguvusi ēdiena gatavošanas māku zem piltuvveidīgajiem nerūsējošā tērauda gaismekļiem Baltā nama virtuvē – vietā, uz kurieni bēga tad, kad brāļa un māsu ķildas bija uzkritušas uz nerviem. Tur Lūsija bija mācījusies pie viena no valsts labākajiem pavāriem, un nu Panda, nevis Teds, baudīja šo mācību augļus.

      Viņš uzskrūvēja ievārījuma burciņai vāku.

      – Teds pieder pie tiem puišiem, kas dzimuši zem laimīgas zvaigznes. Galva, nauda, audzināšana. – Panda iestūma burciņu ledusskapī un aizvēra durvis. – Kamēr pārējā pasaule jūk prātā, Teds Bodins kuģo netraucēts.

      – Nu, pagājušajā nedēļas nogalē viņam arī nācās panervozēt, – Lūsija noteica.

      – Viņš jau ir ticis tam pāri.

      Viņai būtu gribējies, lai tā izrādītos patiesība.

      Mājas tuvumā Kado ezers bija sekls, ar dūņainu dibenu, tādēļ Lūsija nevarēja tajā peldēties, taču, kad viņi atradās dziļāk ezerā, viņa peldēja no mazās laiviņas, kas bija atradusies mājā. Panda nekad nekāpa ūdenī reizē ar Lūsiju, un astoņas dienas pēc viņu ierašanās – vienpadsmit dienas pēc Lūsijas bēgšanas – viņa apvaicājās par to, peldēdama līdzās dreifējošajai laivai.

      – Dīvaini, ka tāds izturīgs puisis kā tu baidās ieiet ūdenī. – Es neprotu peldēt, – viņš atbildēja, atbalstot kailo pēdu pret laivas malu. – Tā arī neiemācījos.

      Tā kā viņam acīmredzami patika atrasties uz ūdens, Lūsijai tas likās savādi. Un tie džinsi, kurus viņš allaž valkāja?

      Viņa apgriezās uz muguras un mēģināja vēlreiz.

      – Tu negribi, lai es ieraudzītu tavas kaulainās kājas. Tu baidies, ka es smiešos. – It kā kāda viņa ķermeņa daļa varētu nebūt muskuļota…

      – Man patīk džinsi, – viņš noteica.

      Viņa iegremdēja kājas dziļāk un sakūla ūdeni.

      – Es to nesaprotu. Te ir karsts kā pirtī, un tu met nost kreklu bez domāšanas. Tad kāpēc neuzvilkt šortus?

      – Man ir dažas rētas. Un tagad paklusē.

      Var jau būt, ka Panda teica taisnību, tomēr Lūsija par to šaubījās. Kad viņš atbalstījās pret laivas pakaļgalu, saules gaisma apzeltīja viņa melnīgsnējo pirāta ādu, un puiša pusaizvērto acu skatiens likās drīzāk laisks nekā draudīgs. Lūsija atkal sajuta pakrūtē sakustamies kaut ko… nevēlamu. Viņai gribējās domāt, ka tā ir tikai modrība, taču tur bija kas vairāk. Nevilšs uzbudinājums.

      Nu un tad? Bija pagājuši gandrīz četri mēneši, kopš viņi ar Tedu pēdējoreiz bija mīlējušies, un Lūsija bija tikai cilvēks. Tā kā viņai nenāca ne prātā padoties savām nelūgtajām domām, kas tur ļauns? Un tomēr Lūsija gribēja sodīt Pandu par to, ka viņas domas bija aizklīdušas, kur nevajag.

      – Dīvaini, ka tev nav neviena tetovējuma. – Viņa piepeldēja pie laivas pakaļgala.

      – Nekādu kailu sieviešu, kas dejo uz taviem bicepsiem, nekādu neķītrību uz pirkstu kauliņiem. Pat neviena gaumīga dzelzs krusta. Vai tu neraizējies, ka tevi varētu izmest no baikeru kluba?

      Nevienmērīgā gaisma, kas atspoguļojās no ūdens virsmas, padarīja viņa asos vaigu kaulus maigākus.

      – Es neciešu adatas.

      – Tu nepeldi. Tu neciet adatas. Tu baidies nodemonstrēt savas kājas. Tu patiešām esi ķezā, ko?

      – Tu nu neesi īstais cilvēks, lai norādītu otram, ka viņš ir ķezā.

      – Tiesa gan. Ļoti atvainojos. – Lūsijai izdevās gluži ciešami atdarināt Pandas vīpsnu.

      – Kad tu zvanīsi saviem vecākiem? – viņš piepeši apjautājās.

      Lūsija ienira un iznira tikai tad, kad aptrūkās gaisa.

      – Mega viņiem pavēstīja, ka es esmu drošībā, – viņa noteica, lai arī apzinājās, ka tas nav gluži tas pats, kas aprunāties ar vecākiem pašai.

      Viņa ilgojās pēc Šarlotes un Holijas ķildām, Treisijas pārdzīvojumiem, Andrē stāstiem par izlasītajām fantastikas grāmatām. Viņa ilgojās pēc Nīlijas un Meta, taču doma par to, ka varētu paņemt telefonu un viņiem piezvanīt, iedarbojās uz Lūsiju paralizējoši. Ko lai viņa saka?

      Panda viņai bez lielām ceremonijām palīdzēja ierāpties atpakaļ laivā. Lūsijas lētais viendaļīgais peldkostīms uzrāvās augšup, taču viņš izlikās to neredzam. Puisis iedarbināja motoru, un viņi devās atpakaļ uz piestātni. Kad Panda izslēdza motoru, Lūsija savāca savas pludmales čības, taču viņa vēl nebija paguvusi izlēkt ārā, kad puisis ierunājās:

      – Man ir jāatgriežas darbā. Rīt mēs brauksim projām.

      Lūsija bija zinājusi, ka šī šķīstītava nav mūžīga, tomēr nebija izdomājusi, ko darīt tālāk. Viņa to nespēja, jo jutās paralizēta, iespiesta stūrī starp to mērķtiecīgo, kārtīgo cilvēku, kāda Lūsija bija agrāk, un bezmērķīgo, apjukušo sievieti, par kādu bija kļuvusi. Panika, kas nekad neatradās pārāk tālu, acumirklī ieslēdzās.

      – Es neesmu gatava.

      – Tā ir tava problēma. – Viņš pietauvoja laivu. – Es tevi pa ceļam izlaidīšu Šrīvportas lidostā.

      Lūsija norija siekalas.

      – Nav nekādas vajadzības. Es palikšu tepat.

      – Ko tu darīsi ar naudu?

      Lūsijai būtu vajadzējis atrisināt šo problēmu līdz šim laikam, taču viņa nebija to izdarījusi. Kaut gan Lūsija negribēja to atzīt, viņai nepatika doma par dzīvošanu šajā mājā bez Pandas. Lai arī viņš bija drūms un noslēpumains svešinieks, viņa klātbūtne izrādījās apbrīnojami vēlama. Daudz vēlamāka, nekā tas bija ar Tedu. Ar Pandu Lūsijai nevajadzēja izlikties par labāku cilvēku nekā viņa bija patiesībā.

      Puisis izkāpa ārā no laivas.

      – Zini, ko? Ja tu šovakar piezvanīsi savai ģimenei, tad varēsi pabraukāties kopā ar mani vēl kādu brītiņu.

      Lūsija izkāpa piestātnē.

      – Cik ilgi?

      – Kamēr tu mani būsi nokaitinājusi, – viņš teica, nostiprinādams laivu krastā.

      – Tas СКАЧАТЬ