Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Pateicos, jums tāpat. – Reičela no jauna pievērsās Gērijam, lai satvertu savējā viņa plaukstu. – Nabaga puisēn, paraug, ko tu ar sevi esi izdarījis… allaž vienā steigā un skriešanā, – viņa nočukstēja, apvaldot asaras un noglāstot drauga pieri. – Ceru, tas nenotika tāpēc, ka tu pārlieku steidzies atgriezties pie manis.

      Reičela pavadīja pie gultas ilgāk par stundu, mēģinot izprast Gērija ievainojumu smagumu un prātojot, vai medmāsa nav kaut ko noklusējusi. Tiesa, bez sasitumiem un brūces galvā viss pārējais šķita kārtībā, tomēr Reičela justos daudz mierīgāka, ja draugs būtu nomodā un spētu runāt.

      Kad Gērijs tā arī nepakustējās, Reičela izlēma paklausīt medmāsas padomam un atgriezties viesnīcā. Bija vēla stunda, apmeklētāju laiks sen beidzies, turklāt no viņas klātbūtnes nebija nekādas jēgas, ja jau Gērijs gulēja tik dziļā zāļu izraisītā miegā. Viņa savāca daudzos pirkumus, jo šķita drošāk tos paņemt līdzi, nevis atstāt mētājamies tepat.

      Kad Reičela grasījās doties projām, atsteidzās sanitārs, lai izsniegtu viņai vēl vienu maisiņu, kurā atradās Gērija drēbes un citas mantas.

      Pamatīgi apkrāvusies, Reičela pagriezās, lai vēlreiz palūkotos uz savu cietušo draugu. – Es mīlu tevi, Gērij. Priecīgus Ziemassvētkus, – viņa nočukstēja un vēl brītiņu pakavējās līdzās gultai, lai pamestu slimnīcu tikai dažas minūtes pirms divpadsmitiem, kad svētku vakaru nomaina Pirmie Ziemassvētki.

      – Mazliet pavēlu esat beigusi iepirkšanos, vai ne, kundze? – pajokoja taksometra vadītājs, kad Reičela iekārtojās salonā ar visiem daudzajiem maisiņiem un kārbām.

      – Vēlos braukt uz… – viņa strupā tonī nosauca viesnīcas adresi, bet tūdaļ jau laipnāk piemetināja “lūdzu”, jo ne jau šis taksometra vadītājs bija sabojājis nabaga Gērijam Ziemassvētkus.

      Viesnīcas istabā Reičela iezvēlās dīvānā un nometa nešļavu turpat pie kājām. Viņa jutās pārgurusi un nomākta, sirdi turpināja urdīt bažas, kaut arī bija skaidrs, ka cietušais atrodas drošās rokās.

      Ielās mirgojošās Ziemassvētku lampiņu virtenes, kuru gaisma atblāzmoja logā, tagad šķita kā izsmiekls, jo Reičela spēja domāt tikai par slimnīcas gultā vārgstošo nabaga Gēriju.

      Varbūt vajadzētu piezvanīt viņa mātei? Reičela nepazina misis Noulsu, abas sievietes nekad nebija tikušās, tomēr viņas numurs droši vien būs atrodams Gērija mobilajā telefonā. Reičela iekoda lūpā. Varbūt labāk nogaidīt līdz rītam, kad viņa aprunāsies ar ārstiem un uzzinās ko vairāk? Ja misis Noulsa saņems šo ziņu tagad, arī otras sievietes svētki būs raižu sagandēti, un to Reičela nevēlējās pieļaut.

      Piecelties, lai ielietu sev glāzi vīna, šķita daudz labāka ideja, un to viņa arī darīja. Pēc tam nometa sarkano kleitu uz gultas, ietinās viesnīcas pūkainajos rītasvārkos (nevis seksīgajā naktskrekliņā, kas gaidīja uz Gērija spilvena) un atcerējās par slimnīcā izsniegtajām Gērija drēbēm. Viņa izlēma, ka nepieciešams pārliecināties, vai viss kārtībā.

      Savādi, bet Reičelai ārkārtīgi nepatika tas, ka cietušā drēbju vīstoklis bija nevērīgi ietūcīts maisā, jo tādējādi neviļus radās iespaids, ka šo mantu īpašnieks ir miris vai tamlīdzīgi. Nē, daudz labāk būs, ja viņa visu sakārtos un liks izmazgāt drēbes, lai viss būtu sagatavots, kad Gēriju laidīs laukā no slimnīcas.

      Reičela paņēma plastikāta maisu un atkal apsēdās gultā. Kad maisa saturs bija sašķirots, viņa vispirms novietoja Gērija kabatas portfeli uz kumodes. Žakete un džinsi bija netīri un asinīm notraipīti – tos vajadzēs nodot mazgāšanai. Reičela pārbaudīja ikvienu kabatu, lai ūdens neiznīcinātu čekus vai ko citu. Džinsu kabatā atradās papīra lapiņa, kas, spriežot pēc neskaidrajiem skribelējumiem, varēja būt viņas puiša Ziemassvētku pirkumu saraksts.

      Īsti Gērija garā, Reičela smaidīdama nodomāja. Vienā stabiņā vārdi, otrā pret katru no tiem veikalu nosaukumi, kuros viņš bija pircis vai arī grasījies meklēt dāvanas. Hmm… nudien interesanti, kurā veikalā draugs bija iecerējis iegādāties dāvanu viņai? Tiklīdz runa bija par viņa tuviniekiem, Gērijs allaž kļuva mazliet izvairīgs, tāpēc Reičela labprāt pamēģinātu izprast viņa saikni ar atsevišķiem ģimenes locekļiem, par pamatu ņemot tiem nopirktās dāvanas. Bet tūdaļ viņa apjauta, ka sākusi okšķerēties, un nolika sarakstu uz naktsgaldiņa. Tad ieslēdza televizoru, izdzēsa lampu pie gultas un vēlreiz nobaudīja vīnu. Šoreiz tas bija krietns malks, nevis tikai mēles apslapināšana.

      Reičela uzmeta vēl vienu skatienu sarakstam – interesi uzkurināja minējumi par viņai domāto dāvanu. Pie velna, Reičela nosprieda, pastiepusi roku pēc papīra lapiņas, – tas bija tikai veikalu, nevis dāvanu saraksts. Kas gan tur ļauns?

      Viņa nepaguva ne attapties, kad jau bija paņēmusi sarakstu rokā, un noklikstēja lampas slēdzis. Pietika ar vienu skatienu, lai atklātu, ka viņas vārda sarakstā nav. Arī rūpīgāka pārlasīšana apliecināja to pašu. Saraukusi pieri, Reičela nolika lapiņu.

      Un tad viņa saprata. Nudien, kas viņai uznācis? Protams, ka Reičelas vārds sarakstā netika iekļauts. Jo Gērijs taču skaidri zināja, ko dāvinās viņai Ziemassvētkos – tad kāpēc tas vēl būtu jāpieraksta?

      Tā nospriedusi, Reičela piepildīja glāzi otrreiz un ievērojami dāsnāk nekā pirmajā reizē. Galu galā kas tur ļauns – ja jau viņa Ņujorkas viesnīcā sagaida Ziemassvētkus gluži viena un raižu nomākta.

      Palīdusi zem segas, Reičela saudzīgi citu pēc citas nometa līdzās gultai visas Gērijam sarūpētās dāvanas. Vispirms uz grīdas noplivinājās seksīgais peņuārs, tad nobūkšķēja smaga kārba, kurā atradās no ādas šūtas motobraucējiem domātas bikses, bet pēdējais noplakšķēja amatnieka darināts kabatas portfelis, ko greznoja Gērija iniciāļi. Un gluži neizbēgami prātā atkal sāka rosīties minējumi par to, kādu dāvanu draugs sagādājis viņai.

      Reičelas skatiens pievērsās iepirkumu maisiņu kaudzei, kas atradās nedaudzu soļu attālumā no gultas. Vienā no tiem neattīta gaidīja viņas dāvana.

      Reičela zināja, ka dāvanu Gērijs pircis šodien, jo bija jau iepriekš pārmeklējusi istabu un ielūkojusies viņa tukšajā ceļasomā. Protams, tas bija muļķīgi, un viņa niknojās uz sevi par šādu bērnišķību, tomēr nespēja pārvarēt kārdinājumu.

      – Nē, es negrasos rakņāties viņa mantās, – jaunā sieviete skaļi noteica, tad paķēra televizora tālvadības pulti un ņēmās pārslēgt televīzijas kanālus. Cinemax, MoreMAX, Pay-PerView… Viens otrs raidījumu nosaukums šķita visai intriģējošs. – Ārprāts, kurš gan Ziemassvētku vakarā skatās seksfilmas? – viņa retoriski pavaicāja un turpināja klikšķināt tālvadības pulti, līdz uzgāja filmu “Šī brīnišķīgā dzīve”, kas bija jau pusē.

      Lieliski.

      Kad Džordžs saklausīja zvanu skaņas un sāka noticēt savai laimei, Reičelai vienā rokā atradās tukšā vīna pudele, otrā – Gērija saraksts. Asaru slacītu seju (tās plūda ikreiz, kad viņa skatījās šo filmu) Reičela atmeta svārstīšanos, apsēdās uz dīvāna un ņēmās šķirot iepirkumu maisiņus atbilstoši veikalu nosaukumiem un apdāvināmo vārdiem.

      Kad СКАЧАТЬ