Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

      – Priecīgus Ziemassvētkus, dārgais.

      Negaidīti atskanējusī balss lika Ītanam satrūkties, un kafija uzšļakstījās kailajām krūtīm, ko atsedza pavērušās rītasvārku malas.

      – Ai! – Vanesa iesmējusies nostājās līdzās. – Piedod, negribēju tevi iztrūcināt. – Viņa aizsteidzās uz vannasistabu, lai tūdaļ atgrieztos ar vēsu mazgājamo drāniņu un tīriem rītasvārkiem.

      – Pats vainīgs. Domās biju aizklīdis tālu projām. – Viņš uzsmaidīja sievietei. – Par laimi, kafija jau krietni padzisusi.

      – Kāpēc tu tā nervozē? Vai joprojām atceries vakardienas negadījumu? Esmu pārliecināta, ka tam puisim nekas nopietns nekaiš.

      Piespiedis drāniņu krūtīm un novilcis notraipītos rītasvārkus, viņš vēlreiz apliecināja, ka Vanesa gluži vienkārši pieķērusi viņu sapņojam vaļā acīm. – Nē, nē, viss kārtībā. Gluži vienkārši negaidīju, ka vēl kāds piecelsies tik agri. – Ītans atdeva Vanesai drāniņu un uzvilka sausos rītasvārkus. – Vai iedzersi ar mani tasīti kafijas?

      Viņa pasmaidīja. – Ar prieku.

      Ītans devās ieliet tasi kūpošas kafijas sievietei, kuru grasījās bildināt, un klusībā nosprieda, ka īpaši nervozs nejūtas, kaut arī šķita zaudējis daļu ierastās rāmās savaldības.

      Acīmredzot kaut ko līdzīgu juta arī Vanesa. Paņēmusi krūzi, viņa otru plaukstu uzlika Ītana rokai. Viņš pacēla skatienu un pamanīja sievietes acīs izpratnes dzirksti, it kā viņa spētu nojaust Ītana domas. Šis skatiens trāpīja kā bulta, un Ītans ar pūlēm savaldījās, lai neviļus nepakāptos atpakaļ. Droši vien viņš atkal izskatījās iztrūcies, jo Vanesa aizgriežoties šķita apvaldām vieglu smaidu.

      Ak vai, viņa zina! Kā tas var būt? Varbūt pamanījusi, ka pazudis viens no viņas gredzeniem? Pirms laiciņa Ītans bija to izčiepis no Vanesas rotaslietu lādītes, lai uzzinātu pareizo izmēru.

      – Nu tad vēlreiz novēlu tev priecīgus Ziemassvētkus, – Vanesa atkārtoja un pieliecās noskūpstīt Ītanu. – Ir tik brīnišķīgi sagaidīt Ziemassvētku rītu Ņujorkā kopā ar tevi un Deiziju, jo īpaši tāpēc, ka es zinu, cik nozīmīgi tas ir jums abiem. Džeinas dēļ.

      Ja runa bija par Džeinas piemiņu, Vanesa allaž izrādīja tik dziļu iejūtību un sapratni, ka Ītana sirdi pārplūdināja mīlestība. Dzīve citas sievietes ēnā dažai labai izrādītos īsts izaicinājums, bet Vanesa bija gluži citāda. Ītans nosprieda, ka viņa nākamās sievas slēptās vai atklātās bažas izgaisīs brīdī, kad viņš pasniegs tai mazo zilo kārbiņu.

      – Paldies, ka uzaicināji mani pievienoties jums abiem, – viņa turpināja mazliet piesmakušā balsī. – Tev taisnība. Ņujorka Ziemassvētkos patiešām ir īpaša.

      Ak tad tur tas suns aprakts, Ītans ar zināmu atvieglojumu konstatēja. Vanesa nenojauta par gaidāmo nozīmīgo brīdi. Viņa gluži vienkārši priecājās par šiem kopīgajiem Ziemassvētkiem.

      – Tev arī paldies, es priecājos, ka esi šeit. Šis nudien ir īpašs laiks mums visiem. – Ītans brīdi paklusēja. Car logu ieplūstošā rīta gaisma iespulgojās Vanesas acu gaišajā brūnumā, un gaidāmā soļa nozīmīgums uz brīdi aizcirta viņam elpu. – Vanesa, es tevi mīlu. Patiešām. Tas ir, es… – viņš sastomījās, bet tad saņēmās un apņēmīgi atkārtoja. – Gribu sacīt, ka mīlu tevi.

      Viņa pasmaidīdama maigi piekļāva plaukstu vīrieša vaigam.

      – Priecīgus Ziemassvētkus! – Deizija pieteica savu ierašanos ar līksmu spiedzienu no durvīm, kas savienoja abas istabas. Tad ieskrējās un varenā lēcienā piezemējās platajā divguļamajā gultā. – Vērsim vaļā dāvanas!

      – Kā būtu ar labrītu un brokastīm vispirms? – Ītans pa pusei aprājošā tonī ierosināja.

      – Pareizi, tev derētu iestiprināties, lai būtu spēks atvērt visas tev domātās dāvanas, – Vanesa piebalsoja.

      – Tev arī, – meitenīte attrauca ar viltīgu smaidu lūpās, un tēva brīdinošais skatiens lika tai iespurgties.

      – Labi, pasūtīsim brokastis numurā. – Ītans steigšus pasniedzās pēc ēdienkartes, lai pēc iespējas ātrāk mainītu sarunas tematu.

      – Karstā šokolāde. Kā šķiet, to mēs izvēlēsimies pirmām kārtām, vai ne? – Vanesa ķircinājās, iekārtojusies līdzās Deizijai.

      – Vai zini ko, Vanesa, šokolāde nav īpaši veselīga. – Bērna nopietnā atbilde lika abiem pieaugušajiem sasmaidīties. Vanesa zināja par raizēm, kas nereti mocīja Deiziju, tomēr Ītans cerēja, ka jaunizveidotās ģimenes klēpī meita iegūs lielāku drošības izjūtu un pārspīlētās bažas pamazām izzudīs.

      – Bet ir taču Ziemassvētku rīts! – Vanesa smaidot uzstāja. – Esmu pārliecināta, ka mēs neaiziesim bojā, ja vienu dienu sevi palutināsim.

      Ītans neviļus saviebās par viņas neveiksmīgo vārdu izvēli, tomēr Deizija laimīgā kārtā to bija palaidusi gar ausīm.

      – Tev taisnība. Tēt, vai varu dabūt arī glazētu kanēļmaizīti? Man garšo kanēļmaizītes.

      – Vari dabūt visu, ko vēlies, sirsniņ. Un ko tu gribētu, Vanesa?

      Uzrunātā pamāja ar galvu. – Deizijas izvēle man šķiet labu labā.

      – Jauki, tādā gadījumā mielosimies ar karstu šokolādi un kanēļmaizītēm. – Ītans paņēma klausli, lai pasūtītu brokastis.

      Pēc pusstundas visi trīs, sasēdušies ap pašu pirktu un greznotu nelielu eglīti, malkoja karsto dzērienu. Deizija pavilka zem sevis kājas un nolaizīja no pirkstiem glazūras paliekas.

      – Lai notiek, tagad paskatīsimies, kas mums te labs atradīsies, – Ītans iesāka, pasniegdams meitai raibā papīrā iesaiņotu dāvanu.

      – Nē, vispirms Vanesai, – Deizija iebilda ar biklu smaidu. – Ziemassvētki vai ne, bet tu šorīt esi pārāk uzbudināta. – Ītans pēc iespējas neuzkrītoši uzlūkoja meitu ar brīdinoši piemiegtām acīm. – Ver vien vaļā savējo, norunāts?

      Deizija teatrāli nopūtās. – Labi, tēt.

      – Jā, dari to, – Vanesa iesmējās. – Domāju, ka dāvana tev patiks. Vismaz ceru, ka tā būs, jo šī ir no manis.

      – Jauki. – Sēžot uz grīdas sakrustotām kājām, meitenīte atplēsa vaļā raibo papīru. Klēpī sabira mīkstos vākos iesietas plānas grāmatiņas. – Stāsti par dzīvniekiem? – viņa novilka, uzmetusi acis Torntona Bērdžesa darbu kopojumam.

      – Jā. Bērnībā tādas bija arī man. Valoda ir atbilstoša tavām lasīšanas iemaņām, tāpēc tu pati varēsi tās lasīt pirms gulētiešanas.

      – Ak tā… – Deizija СКАЧАТЬ