Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izlasījis gaišmates vārdu viņas identifikācijas kartītē.

      – Jūs to ņemsiet? – Meitene iespurcās un pārsteigumā iepleta zilās acis. – Man jāatzīst, ka izlēmāt negaidīti ātri.

      – Kas ir, tas ir. – Gērijs mazliet piemiedza viņai ar aci.

      – Es nemēdzu lieki tērēt laiku.

      – Vai zināt, man patīk jūsu akcents, – meitene atzina, vērīgāk palūkojusies uz pircēju. – Vai esat anglis?

      – Jēziņ, neapvainojiet mani! – Gērijs notēloja izbailes, bet pārdevējas mulsā sejas izteiksme lika viņam tūdaļ papurināt galvu. – Ak, neraizējieties, tas tāds nodrāzts joks. Esmu īrs.

      No Dublinas. Esat tur kādreiz bijusi?

      – Diemžēl ne. Varbūt kādreiz… – Amanda vispirms ievietoja rokassprādzi mīkstā filca maisiņā, tad ielika pirkumu zilā četrstūrainā kārbiņā, ko apsēja ar baltu atlasa lenti. – Te būs. Zinu, ka jūsu māsai ārkārtīgi patiks šī mazā zilā kārbiņa. Visām sievietēm patīk!

      – Jā, jā, esmu pārliecināts, ka patiks. Izpelnīšos goda nosaukumu “Gada labākais brālis”, – Gērijs nomurmināja un sameklēja savu Visa karti. Amanda noņēma vajadzīgo summu, tad atdeva karti un pasniedza viņam nelielo Tiffany pirkumu maisiņu; Gērijam nācās klusībā atzīt, ka viņš jūtas mazliet lepns.

      Tiffany, ne vairāk, ne mazāk! Reičela būs stāvā sajūsmā.

      – Pateicos, ser, – pārdevēja smaidīdama tencināja. – Novēlu papilnam izbaudīt svētkus Ņujorkā un ceru, ka jūs šeit brīnišķīgi pavadīsiet laiku.

      – Noteikti. Bet jums, daiļā, novēlu jaukus Ziemassvētkus. – Gērijs piemiedza meičai ar aci.

      – Ak, pateicos, esmu droša, ka tie būs jauki! – Amanda iespurcās. Apveltījis meiteni ar vēl vienu atzinīgu skatienu, Gērijs paķēra pārējos iepirkumu maisiņus un devās uz izeju. Uzdevums paveikts, viņš smaidīdams nodomāja. Iepirkumu somas novilka rokas, un viņš jutās teju vai kā mednieks, kas atgriežas mājās no veiksmīgām medībām.

      Tajā mirklī vēlreiz iezvanījās mobilais telefons. Satvēris maisiņus vienā rokā, Gērijs izvilka tālruni, ielūkojās displejā un juta, ka sažņaudzas kuņģis. Zvanītāja nebija vis Reičela, bet gan pēdējais cilvēks, ar kuru viņam gribētos runāt. Jo sevišķi šodien, un jo īpaši tāpēc, ka viņš atradās Ņujorkā. Nav iespējams iztēloties nepiemērotāku brīdi! Zvanītāja droši vien Gēriju nosistu, ja ieraudzītu viņu šajā mirklī. Nekas, par to viņš raizēsies citreiz, puisis nodomāja, apņēmīgi izlēmis neatbildēt, kaut arī ignorēt nu jau labi iepazītās nemiera trīsas pakrūtē šķita gandrīz neiespējami. Jēziņ, šādās lietās viņam nudien trūka izmaņas!

      Zvans aprāvās, un Gērijs izpūta aizturēto elpu, juzdamies tik atvieglots, it kā būtu izvairījies no lodes. Tagad vajadzēja aši nokļūt atpakaļ uz viesnīcu Soho rajonā.

      Kur viņa motocikls ir tagad, kad savs braucamais būtu visvairāk vajadzīgs? Vienlīdz lielā mērā satraukts un saīdzis, Gērijs nepacietīgi novaidējās. Kaut arī rokas pilnas ar iepirkumu maisiņiem, Ducati atrisinātu problēmu, un viņam nenāktos meklēt taksometru brīdī, kad neskaitāmi pilsoņi tepat līdzās mēģina paveikt to pašu varoņdarbu.

      Lai notiek kas notikdams – Gērijs apņēmīgi izstiepa roku un spēra soli uz ielas braucamās daļas, gluži tāpat kā to dara filmu varoņi, sacīsim, Romā…

      Iegādājušies vērtīgo gredzenu, Ītans un Deizija iznāca no Tiffany.

      – Ko darīsim tagad, sirsniņ? Varbūt tu gribi doties uz Disneja veikalu? – Ītans ierosināja, kaut arī no visas sirds cerēja, ka Deizija jūtas tikpat nogurusi kā viņš. Aiz muguras gara diena, un nomācošā drūzma viņam bija līdz kaklam.

      Meita sarauca deguntiņu. – Nē, manuprāt, mums vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu.

      – Domāju, ka tev taisnība. – Ītans satvēra meitas roku un grasījās kaut ko piebilst, kad sakāmo aprāva skaļš izsauciens.

      – Paldies par to pašu, ērms tāds! – balss pārskanēja apkārt valdošo trokšņu kakofoniju. Ītans nodomāja, ka saklausījis to galvenokārt nepārprotamā akcenta dēļ, jo arī Vanesa bija dzimusi īriete.

      Tēvs un meita pagriezās, lai paraudzītos uz balss īpašnieku. – Nebaidies, dārgumiņ. Tas puisis gluži vienkārši mēģina noķert taksometru, un lai viņam labi veicas. Tātad – ko tu…

      Un atkal neizdevās pabeigt teikumu, jo spalgi nobrēcās auto taure, kam sekoja griezīgs bremžu kauciens. Pagriezies Ītans ieraudzīja to pašu vīrieti, kurš tagad gulēja ielas vidū, un viņam apkārt vāļājās izmētāti iepirkumu maisiņi.

      – Nolāpītais idiots! – taksometra vadītājs iesaucās pa atvērto auto logu.

      Vai dieniņ… Cieši turēdams meitas rociņu, Ītans spraucās cauri aizvien blīvākajam ziņkārīgo pūlim. Būdams universitātes lektors, viņš bija saņēmis apmācību un sertifikātu pirmās palīdzības sniegšanā un uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt, ja tuvumā bija noticis kāds negadījums.

      – Izsauciet neatliekamo palīdzību! Tikai ātri, – viņš izrīkoja, tuvodamies cietušajam.

      Nometies tam līdzās, Ītans tūdaļ pamanīja, ka vīrietis joprojām elpo, un atvieglots mēģināja noguldīt cietušo ērtāk.

      – Vai viņš nav nopietni ievainots? – vaicāja taksometra šoferis, kurš vēl aizvien šķita notikušā apdullināts. – Cilvēk, viņš izlēca priekšā kā no zila gaisa. Nudien, man nebija ne mazākās iespējas izvairīties no sadursmes.

      – Lāgā nezinu. – Ītans saudzīgi noslaucīja asinis no cietušā pieres un apņēmās parūpēties, lai neviens nemēģinātu ievainoto pārvietot, līdz ierodas mediķi.

      – Dieva vārds, viņš uzradās kā no nekurienes. Mani pasažieri to varēs apliecināt un… ak kungs! – Arī Ītans uzmeta skatienu taksometram, kura salons jau bija tukšs. Tipiski ņujorkieši, viņš sāji nodomāja, tik ļoti steidzas, ka nespēj pakavēties vismaz tik ilgi, lai pārliecinātos, vai puisis, ko notriecis viņu taksometrs, ir dzīvs vai miris.

      – Mēģiniet neuztraukties. Esmu pārliecināts, ka cietušais izveseļosies, – Ītans mierināja šoferi, kurš, palicis bez lieciniekiem, šķita pavisam apjucis. Droši vien uztraucas par gaidāmajiem tiesu darbiem, Ītans prātoja, bet tad nodomāja, ka, iespējams, spriež pārlieku ciniski.

      Ap notikuma vietu pulcējās prāvs ziņkārīgo pūlis, un Ītans, raizējoties par ievainoto vīrieti, tomēr neaizmirsa arī par viņa mantām. Tā tikai cietušajam vēl trūka, lai pašā Ziemassvētku vakarā kāds veikls garnadzis pievāktu viņa sarūpētās dāvanas.

      – Varbūt tu varētu savākt vienkop viņa pirkumus? – Ītans uzrunāja Deiziju, kura izskatījās pamatīgi pārbijusies. – Ar šo cilvēku viss СКАЧАТЬ