Gredzens no Tiffany. Melisa Hilla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Pēc dažiem mēnešiem savā dzimšanas dienā nācās piedzīvot vēl vienu vilšanos, kad Gērijs pasniedza smaržas un populāra nocenotu apģērbu veikala dāvanu karti. Velte nenoliedzami praktiska, bet diezin vai personiska un iejūtīgi pārdomāta. Reičelai atlika vien secināt, ka Gērijs nepieder pie tiem vīriešiem, kas apdāvina ar plašu žestu un ļaujas dāsniem jūtu uzplūdiem.

      Bet varbūt, tikai varbūt, šajā reizē draugs pārspēs pats sevi? Reičela taču bija dāvājusi viņam dzimšanas dienā šo brīnišķīgo ceļojumu, tātad viņš, iespējams, revanšēsies ar atbilstoša līmeņa dāvanu? Turklāt nebija jau tā, ka viņas dāsnumu būtu rosinājuši slepeni nodomi – nepavisam, lai gan tieši tā, šķiet, uzskatīja Džastins, šefpavārs Dublinas bistro “Stromboli”, kas piederēja Reičelai un viņas draudzenei.

      – Oho-ho, tas tikai ir ieguldījums nākotnē, – viņš zobojās.

      – Tātad tu ceri, ka saņemsi no Gērija kaut ko līdzvērtīgu?

      Džastins bija gan algots darbinieks, gan arī draugs; kaut arī Reičelu vairs nepārsteidza viņam raksturīgā ironiskā atklātība, šis izteikums lika samulst.

      – Neklausies viņā, – bija mierinājusi Terija, Reičelas labākā draudzene un biznesa partnere. – Tas, ka Džastins nespēj bez slēpta nodoma iepriecināt otru cilvēku, nebūt nenozīmē, ka tādi ir visi vīrieši.

      Tomēr Reičelai radās sajūta, ka draudzeni arī mazliet mulsina šāds dāsnums, jo īpaši tāpēc, ka viņas un Gērija attiecības bija ilgušas tikai nedaudzus mēnešus. Kaut arī Gērijs cītīgi pūlējās slēpt šo netīkamo faktu, Reičela nojauta, ka viņa bizness pārdzīvo grūtus laikus, turpretī bistro zēla un plauka. Viņai gribējās darīt kaut ko lietas labā un mazliet uzmundrināt draugu. Cita nodoma te nebija.

      Līdz šim ceļojums bija izdevies brīnišķīgs. Vakar vakarā viņi apmeklēja Brodveju, lai noskatītos mūziklu “Karalis Lauva” (Reičelai par lielu izbrīnu, Gērijam izrāde patika), savukārt šodien viņi grasījās ieturēt jaukas un mierīgas Ziemassvētku vakariņas netālajā steiku restorānā, iebaudīt dažas glāzes dzēriena, lai pēc tam atgrieztos viesnīcā un… Reičela pasmaidīja. Labāk būs, ja viņa sāks posties. Gērijs bija apsolījis atgriezties ap septiņiem, tomēr, zinot viņa paradumu vienmēr nokavēt, Reičela lēsa, ka viņas rīcībā ir vēl vismaz pusstunda pēc norunātā laika.

      Žigli nomazgājusies dušā un ietērpusies svētku vakaram piemērotā sarkanā kleitā, Reičela sienas spogulī nopētīja sevi no galvas līdz kājām.

      Viņa nopriecājās, ka tumšie mati apgriezti samērā īsi – tos bija viegli turēt kārtībā, turklāt šādi bija daudz ērtāk un higiēniskāk, kad nācās stāties pie plīts bistro virtuvē. Jauki, ka iepriekšējā apmeklējuma reizē viņas meistare bija mainījusi ierasto griezuma stilu – draiski spurainā frizūra piešķīra mazliet koķetu izskatu. Jaunā sieviete pašūpoja galvu, atcerēdamās, ka pusaudzes gados bija kurnējusi par savu nelielo augumu pretstatā supermodeļu slaidumam, turpretī tagad viņa prata pienācīgi novērtēt apaļīgo gurnu kontrastu ar izteikto vidukli un krūtīm, kas “plaukstās nesatilpst”, kā mēdza sacīt Gērijs. No saviem sicīliešu senčiem Reičela bija mantojusi ne pārāk bieži sastopamu kombināciju – zilas acis un melnīgsnēju ādu.

      Viņa pasmaidīja. Draugs noteikti būs parūpējies par burvīgu pārsteigumu – Reičela to gluži vienkārši juta. Viņa nealka pēc lielas un dārgas veltes, gluži vienkārši vēlējās saņemt pārdomātu, tieši viņai rūpīgi izraudzītu dāvanu.

      Aizsprādzējusi sudrabkrāsas sandales ar četras collas augstiem papēžiem un tīši noliekusies pavisam zemu, lai pārliecinātos, ka krūtis neveļas laukā no dziļā kleitas izgriezuma, Reičela izlēma, ka Gērijam domātās dāvanas noliks uz viņa spilvena, lai draugs tās atrod pēc atgriešanās no vakariņām.

      Pēc stundas viņa bija reizes trīs pārkārtojusi dāvanu sainīšus, pasūtījusi vēl glāzi karstvīna un noskrubinājusi trīs cepumus no istabas minibāra, kā arī neskaitāmas reizes atjaunojusi lūpu spīdumu.

      Protams, tāds jau Gērijs bija – hronisks kavētājs, kas mūždien pārkāpj visas atļautās robežas. Lielākoties šī īpašība aizkustināja, bet šoreiz, Ziemassvētku vakarā, uzjundīja aizkaitinājumu. Jau pastiepusi roku pēc nākamā cepuma, Reičela gan satrūkās, gan izjuta atvieglojumu, kad iezvanījās viesnīcas telefons. Tikai dīvaini gan – kālab Gērijs nezvana uz viņas mobilo tālruni?

      – Labvakar, te Nensija Mūra, zvanu jums no slimnīcas “Sinaja kalns”, – pavēstīja savāda balss, un Reičela acumirklī nobālēja. Slimnīca? – Vai jūs pazīstat Gēriju Noulsu?

      – Jā… protams. – Sirds dauzījās krūtīs kā āmurs. – Kāpēc jūs jautājat?

      – Atvainojiet, bet esmu spiesta pavēstīt nelāgus jaunumus. Diemžēl runa ir par satiksmes negadījumu, – zvanītāja apņēmīgā tonī turpināja. – Mistera Noulsa stāvoklis ir stabils, tomēr samaņu viņš vēl nav atguvis. Atradām viesnīcas istabas atslēgu un zvanījām, lai mēģinātu sameklēt kādu cietušā tuvinieku.

      Tuvinieku? Ak nē, tas nozīmētu vienīgi to, ka… – Ak Dievs, – Reičela ar pūlēm izgrūda. – Kas ar viņu noticis? Esmu viņa draudzene…

      – Cietušo notrieca taksometrs, tomēr ievainojumi nav pārlieku smagi, – sieviete apliecināja, un Reičela žigli izpūta neviļus aizturēto elpu. – Mēs gaidām, ka ievainotais drīz atgūs samaņu, bet jūs drīkstat ierasties pie viņa jebkurā laikā.

      Sakiet, kāds ir jūsu vārds?

      – Reičela. Reičela Konti. Jā, jā, protams, tūdaļ došos turp… Apmainījusi tikai kurpes – zempapēžu apavi ļāva pārvietoties ātrāk – un ietinusies siltā mētelī, Reičela uz ielas apturēja taksometru un pamanījās nokļūt līdz slimnīcai nepilnās četrdesmit piecās minūtēs, kas nudien bija iespaidīgs rezultāts, ja ņem vērā Ziemassvētku vakara blīvo satiksmi.

      Aši noskaidrojusi, kur atrodas Gērija palāta, viņa ņēmās iztaujāt medmāsu, kas dežurēja netālu no tās.

      – No trieciena viņam sasistas vairākas ribas, ir plēsta brūce galvā un smadzeņu satricinājums no kritiena, – medmāsa pavēstīja slimnieka kartītē atrodamo informāciju. – Piedevām vēl izmežģīta potīte. Acīmredzot atradies kāds “žēlsirdīgais samarietis”, kas piesteidzies palīgā, aizturējis pūli, mazliet noslaucījis cietušajam asinis un parūpējies, lai kāds plēsoņa neaizstiepj projām jūsu drauga iepirkumu maisiņus. Tie ir tur. – Viņa norādīja uz krāsainu iepirkumu somu kaudzi krēslā pie Gērija gultas.

      – Vai viņš atveseļosies? – Reičela nervozi pavaicāja.

      – Viss būs kārtībā, tikai neceriet, ka viņš atžirgs līdz rītrītam. Cietušais pirms pusstundas atguva samaņu, bet mēs viņam iešļircinājām miega zāles, lai slimais nekustētos un pilnvērtīgi atpūstos. Ja vēlaties, drīkstat šeit brīdi uzkavēties, tomēr tikpat labi varat paņemt viņa iepirkumus un atgriezties viesnīcā, lai atpūstos pati. Viņam šeit būs jāpaliek dienas divas, varbūt trīs. Jā, un priecīgus jums svētkus, – medmāsa piebilda.

      Par atbildi Reičela nenoteikti СКАЧАТЬ