Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Es paliku pilī un pavadīju nedaudz laika pie mātes kapelā. Pēc tam viņa nolēma aprunāties ar abati, savu seno draudzeni, kas pārvaldīja klosteri pēc karaļa pavēles, un es savukārt izgāju dārzā.

      Mani ieskāva citronu un apelsīnu koki; vairākas mūķenes klusēdamas apstrādāja zemi un veltīja man ašu smaidu, kad es gāju pa līkumaino celiņu, ieelpojot rozmarīna, timiāna, kumelīšu un citu augu smaržu. Es zaudēju laika izjūtu un apmierināta baudīju saules starus, kas lija pār labi kopto dārzu. Bagātīgā augsne dāvāja mūķenēm gandrīz visu vajadzīgo, lai viņas nekad nebūtu spiestas iziet ārpus svētītajiem mūriem. Šķita, ka dažas pēdējās nedēļas ir izdzēstas. Šeit, Svētās Annas klosterī, nebija iespējams nekas slikts; ārpasaules grūtības un intrigas nekad nevarētu ielauzties šajā mierpilnajā vietā.

      Tuvodamās sienai, kas slējās blakus nevainojami pareizi izkārtotām dārzeņu dobēm, es palūkojos uz baznīcu un apstājos. Augstu tornī bija redzami savīti zari – galvu reibinošā, vientulīgā drošībā novietota ligzda.

      – Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus, – kāds ierunājās man pie auss. Es spēji ievilku elpu un apsviedos. Šis cilvēks bija satraucoši pazīstams, turklāt viņu nepavisam nebiju domājusi ieraudzīt. Tieši viņš satvēra mani rokās un iznesa no tēva nāves istabas nakts tumsā…

      – Arhibīskapa kungs, – es nočukstēju un laidos reveransā, pauzdama cieņu svētajam vīram. Pacēlusi galvu, es nopētīju viņa tuklos vaigus, biezās lūpas, izliekto degunu un smaidā atklātos greizos zobus. Viņa balss skanēja sirsnīgi, un skatiens likās caururbjošs.

      – Izabella, mana meita, jūs esat izaugusi.

      Man galvā joņoja domas. Kāpēc Toledo arhibīskaps Karriljo ir ieradies šajā klosterī? Vai viņš atbraucis kārtot citas darīšanas brīdī, kad te viesojamies arī mēs? Man tomēr šķita, ka tā būtu pārāk neticama sagadīšanās. Viņa klātbūtne nevarēja būt nejauša.

      Karriljo iesmējās. – Jūs skatāties uz mani kā uz rēgu. Ceru, ka neesat mani aizmirsusi.

      – Nē, protams, nē, – es apjukusi sacīju. – Piedodiet. Es tikai… necerēju jūs ieraudzīt šeit.

      Viņš pielieca savu lielo galvu uz sāniem. – Kāpēc tā? Arhibīskapi bieži dodas palīdzēt saviem ticības brāļiem, un šī klostera māsas vienmēr man izrādījušas laipnību. Turklāt man likās labāk satikties ar jūsu māti citur, nevis Arevalo. Mēs nupat ilgi sarunājāmies; kad paudu savu vēlmi sastapt jūs, viņa atsūtīja mani uz dārzu.

      – Mana māte? – Es pārsteigta lūkojos uz Karriljo. – Viņa… zināja, ka būsiet šeit?

      – Protams. Mēs sarakstāmies jau daudzus gadus. Viņa ziņoja man par savu bērnu sasniegumiem. Patiesībā mani izbrīna tas, ka esat viena. Kur ir Bovadiljas meita? – Tumši sarkanais, ar baltu krustu rotātais apmetnis noplīvoja, kad viņš palūkojās atpakaļ, pielicis plaukstu pie acīm.

      Mūķenes bija pametušas dārzu; palikusi divatā ar arhibīskapu, es sajutu gaisā viņa spēcīgo aromātu – smirdēja pēc vilnas, sviedriem, zirga miesas un vienlaikus smaržoja pēc kaut kā dārga, kas atgādināja muskusu. Nekad vēl nebiju saodusi parfīmus baznīcas kalpu tuvumā; tas nezin kāpēc nešķita piedienīgi.

      – Beatrisa devās uz pilsētu, lai nopirktu audumu, – es paskaidroju.

      – Ak tā! – Karriljo smaids kļuva platāks. – Bet man teica, ka jūs abas esat nešķiramas.

      – Jā, mēs kopā augām. Viņa ir mana sabiedrotā un draudzene.

      – Saprotu. Draugi ir vajadzīgi, it īpaši tādā vietā kā Arevalo. – Arhibīskaps brīdi klusēja, uzmanīgi vērojot mani, un salika rokas uz sava apaļā vēdera.

      Pati to neapzinādamās, es nepieklājīgi pētīju Karriljo plaukstas. Tās nebija baltas, mīkstas un koptas kā citiem baznīcas prelātiem. Zelta zīmoggredzens, kas apliecināja viņa ieņemto amatu, spilgti izcēlās salīdzinājumā ar saulē iedegušajiem, saskrambātajiem pirkstiem, kuru nagi bija netīri kā zemniekam.

      Vai karotājam.

      Viņš sausi iesmējās, un es atkal ielūkojos viņam sejā. – Redzu, ka esat tikpat vērīga, cik atturīga. Šīs īpašības jums galmā noderēs.

      Galmā…

      Dārzs šķietami attālinājās man visapkārt, kļūstot par trauslu, uzgleznotu dekorāciju. – Galmā? – es atkārtoju.

      Karriljo norādīja uz akmens soliņu. – Apsēdieties, lūdzu! Acīmredzot esmu jūs satraucis; tāds nebija mans nodoms. – Viņš smagnēji iekārtojās man blakus un, brīdi klusējis, tik tikko dzirdami ierunājās: – Ir aizritējis ilgs laiks, un jums tas droši vien šķitīs dīvaini, bet Viņa Majestāte karalis nesen paudis interesi par jums un jūsu brāli. Viņš man uzdeva pašam noskaidrot, kā jums klājas. Tāpēc esmu ieradies.

      Sirds strauji sitās man zem ņiebura. Es sekli ievilku elpu un centos savaldīties. – Kā redzat, man nekas nekaiš. Manam brālim arī.

      – Jā. Ļoti žēl, ka infants Alfonso nevarēja jums pievienoties, bet man teica, ka viņš pametis novārtā savas mācības un bija spiests palikt, lai tām pievērstos.

      – Viņš neko nav pametis novārtā, – es steigšus iebildu. – Alfonso tikai dažreiz ļaujas izklaidībai. Viņam patīk uzturēties ārā, jāt, medīt, aprūpēt dzīvniekus, bet man… man vairāk patīk mācības. Arī jāšana man ir tīkama, protams, bet es pie grāmatām pavadu vairāk laika nekā Alfonso.

      Es pati sapratu, ka runāju pārāk daudz, it kā mana vārdu straume varētu aizkavēt neizbēgamo. Arhibīskaps neko neteica, tikai uzmanīgi vēroja mani. Kaut kas šajā rāmajā skatienā mani satrauca, kaut gan es nesapratu iemeslu. Ārēji viņš bija tāds pats kā manās bērnības atmiņās – iespaidīgs, varens, bet vienlaikus labvēlīgs un uzticams cilvēks, kas grūtā brīdī palīdzējis manai mātei.

      Man tomēr gribējās, lai viņš izgaist. Nevēlējos dzirdēt, kas viņam sakāms.

      Es nevēlējos, lai mana dzīve mainās.

      – Jums abiem klājas labi, un mani tas priecē, ņemot vērā apstākļus, – Karriljo noteica. – Tomēr karalis uzskata, ka jūsu pašreizējo stāvokli nepieciešams uzlabot. Viņš aicina jūs ciemos uz galmu.

      Man izkalta mute. Runājot pavisam klusi, es izmocīju: – Protams, jūtos pagodināta. Bet man jālūdz, lai pasakāt Viņa Majestātei, ka mēs nevaram pamest māti. Viņai nepieciešama bērnu klātbūtne.

      Arhibīskaps mirkli klusēja un tad paskaidroja: – Diemžēl tas nebūs iespējams. Negribēju to pieminēt, bet man ir zināma jūsu mātes… slimība. Viņa Majestāte, protams, par to nenojauš, bet, ja tas nāktu gaismā, viņš droši vien nospriestu, ka jūsu māte ir pārāk trausla, lai turpmāk uzņemtos nastu, kādu sagādā pusaugu dēla un meitas audzināšana.

      Es sajutu visus kaulus savās plaukstās, spiezdama tās ciešāk kopā, lai pirksti nedrebētu. – Mēs… mēs neesam nasta viņas plecos, kungs.

      – Neviens СКАЧАТЬ