Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ klāt, un strauji pagriezās pret vara spoguli. – Šis domāts man. Atraitnēm jāģērbjas melnā, bet neviens nav teicis, ka mums jālīdzinās vārnām, vai ne? – Tā kā es neatbildēju, viņa nometa audumu uz gultas. – Kāpēc tu esi tik nopietna? Vai zaļais brokāts tev nepatīk? Labi, mums ir arī kaut kas zilpelēks. Tas varētu noderēt…

      – Māt, – es ierunājos. – Nevajag.

      Viņa mitējās rakņāties kaudzē, taču neskatījās uz mani. – Klusē, – viņa nočukstēja. – Ne vārda. Es to nespēšu izturēt. Ne šobrīd.

      Es spēru soli mātei tuvāk. – Jūs zinājāt, ka viņš mūs gaidīs. Kāpēc mani nebrīdinājāt?

      Māte pacēla skatienu. – Ko man vajadzēja darīt? Ko es varētu izdarīt? Es visu sapratu, tiklīdz saņēmu vēstuli, un jau todien tev pateicu, kas notiks. Šis ir parāds, kas man jānomaksā. Bet es to vismaz darīšu atbilstoši saviem noteikumiem. Karriljo par to parūpējās.

      – Jūsu noteikumiem? – Es piesardzīgi vēroju māti. – Ko tas nozīmē?

      – Un kā tev šķiet? Tas nožēlojamais tārps Enrike neatņems manam dēlam vietu troņmantnieku sarakstā. Viņš neievirzīs bastardu augstāk par Alfonso. Lai notiek, kas notikdams, bet manam dēlam, kurā rit karaļu asinis, ir jāsēžas tronī.

      – Enrikem tagad ir meita, kuru pasludinās par troņmantnieci. Jūs zināt, ka saliešu tiesības Kastīlijā nav spēkā. Šeit princese var mantot troni un valdīt pati savā vārdā. Princese Huana būs…

      Māte strauji, gluži kā liela kaķene, apgāja gultai apkārt. – Kā lai zinām, ka meitene ir Enrikes meita? Kā to vispār iespējams zināt? Enrike nekad nav bijis izslavēts ar savām spējām gultā; ilgi gadi laulībā bez bērniem… Grandi sačukstas, ka tā esot brīnumaina ieņemšana un acīmredzot pie karalienes viesojies eņģelis! – Māte nicīgi iesmējās. – Galmā neviens tam netic; nevienu neapmuļķo šī izrāde. Visi zina, ka Enrike ir vājš un pakļaujas saviem izpriecu zēniem. Viņš ir izvirtulis, kas uzturas neticīgu sargu ielenkumā. Enrikes centieni iekarot Granadu bija neveiksmīgi; viņš ir muļķis, kas labprātāk skandē dzeju un ietērpj savus zēnus turbānos, nevis rūpējas par valsti, un ragnesis, kas piever acis, kamēr viņa palaistuve sieva ievelk gultā pirmo iepatikušos pakalpiņu. Es soli atkāpos, šausminādamās par izskanējušajiem vārdiem un ļauno prieku mātes sejā.

      – Aiz šiem mūriem Kastīlijā valda izmisums, – viņa turpināja. – Mūsu mantnīca ir tukša, grandu rokās ir lielāka vara nekā kronim, un tauta sēj putekļus un mirst badā. Enrike cer nopirkt iedzīvotāju labvēlību, izmantojot šo bērnu, bet beigu beigās izraisīs tikai nesaskaņas. Grandi nepieļaus, lai karalis par viņiem ņirgājas. Tie viņu saplosīs kā vilki; un pēc tam mēs pieprasīsim visu, ko viņš mums liedzis. Enrike mūs aizmirsa, atstāja šeit sapūt, bet dienā, kad Alfonso uzliks galvā kroni, Trastamaru pēctecis Enrike sapratīs, ka pieļāvis kļūdu.

      Man prātā ieskanējās Karriljo vārdi: “Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus.” Es tik tikko apvaldīju vēlmi aizspiest ausis. Šķita, ka mātes skatiens izdedzina manī caurumu, tajā gailēja sen apslāpētas dusmas, gadiem ilgi rūdzis naids un pazemojums. Tagad es vairs nespēju izvairīties no patiesības. Sava pieviltā lepnuma dēļ māte panāca, ka de Lunu soda ar nāvi par nodevību, tādējādi izraisot mana tēva nāvējošās skumjas. Godkāres dēļ viņa zaudēja visu – vīru, augsto stāvokli, pat mūsu drošību, – bet tagad uzskatīja, ka atradusi iespēju to visu atgūt, ar arhibīskapu Karriljo un neapmierinātajiem grandiem sazvērējoties pret jaundzimušo princesi un iegrūžot manu pusbrāli nelaimē. Māte nesaprata, cik briesmīgi ir paust šādus apmelojumus, ticot vissliktākajam par karali un viņa sievu. Kvēli alkdama aizstāvēt Alfonso tiesības, viņa bija gatava vīt intrigas, aizvainot citus, mesties cīņā un pat, lai Dievs viņai palīdz, nogalināt.

      – Mums tas jāpaveic, – viņa sacīja. – Tev tas jāpaveic manā vārdā.

      Es piespiedu sevi pamāt, kaut gan izbijusies jutu, ka acīs sariešas bezpalīdzības asaras. Tomēr es neļāvu tām ritēt pār vaigiem un samirkšķināju plakstus, sasprindzināju žokli. Māte to pamanīja un piepeši apklusa, pieri saraukusi, it kā tikai nupat saprastu, cik tālu gājusi.

      – Jums… jums vajadzētu kaunēties, – es nočukstēju.

      Viņa sarāvās, bet jau nākamajā mirklī atmeta galvu un skarbi noteica: – Es tev pašūšu zaļā samta tērpu ar zilpelēku apmali. Alfonso saņems jaunu kamzoli no zila satīna. – Viņa uzsvērti pagriezās un atkal sāka pētīt audumus, it kā manis vairs nebūtu.

      Es aizbēgu no istabas un neapstājos, līdz sasniedzu savu istabu un sparīgi atrāvu vaļā durvis.

      Beatrisa izbiedēta pagriezās; viņa lika mūsu drēbes ādas lādē ar misiņa kniedēm. – Kas noticis? – viņa jautāja, redzot, ka esmu ieķērusies durvju stenderē. – Kas jums kaiš?

      – Viņa ir zaudējusi prātu, – es sacīju. – Mana māte cer izmantot Alfonso cīņā pret karali, bet viņai tas neizdosies. Es to nepieļaušu. Es aizstāvēšu brāli līdz pēdējam elpas vilcienam.

      Livrejā ģērbti pavadoņi iekrāva mūsu mantas ratos, kas bija piebraukti pagalmā. Pils suņi rēja un lieliem lēcieniem skrēja pakaļ Alfonso, ar dzīvniekiem raksturīgajām maņām nojautuši neatgriezeniskas pārmaiņas. Alfonso vienmēr bija rūpējies par suņiem. Viņš tos ņēma līdzi, kad devās medībās vai jāja, baroja tos un pārliecinājās, ka tiem nodrošināta pajumte. Es vēroju, kā brālis apstājas un noglāsta savu mīluli, lielu, pinkainu medību suni Alarkonu. Stāvot pie pils durvīm, es piepeši pamanīju, cik nožēlojami maz cilvēku mūs apkalpo salīdzinājumā ar vareno svītu, ko Enrike bija atsūtījis pavadīt mūs līdz Segovijai.

      Šajā svītā arhibīskapu Karriljo pārstāvēja viņa brālēna dēli – Viljenas marķīzs un viņa brālis Pedro de Hirons. Viljens bija ietekmīgs augstmanis un karaļa favorīts, savukārt Hirons bija Kalatravas ordeņa mestrs. Šis bija viens no četriem Kastīlijas karotāju mūku ordeņiem, kas nodibināts pirms vairākiem gadsimtiem cīņai ar mauriem. Abiem piederēja vara un bagātība, tomēr viņi bija ļoti atšķirīgi; vienīgais, kas šķita norādām uz viņu radniecību, bija iedomība.

      Trauslajam Viljenam bija tumši mati, kas nogriezti taisni virs pieres; viņa izskatīgumam piemita kaut kas ļaunīgs. Deguns bija garš, un neparastās, dzeltenīgi zaļās acis likās īpaši savādas, jo tās bija ārkārtīgi aukstas. Iejājot pagalmā, viņš nicīgi savieba lūpas un manāmi pauda savu nicinājumu, aplūkodams brīvi klīstošās vistas un suņus, cūkas un aitas aizgaldā, pie mūriem sakrautos siena vālus un kaudzi, kur sametām visus atkritumus, lai tie pārstrādātos augļu dārzā izmantojamā mēslojumā.

      Viljenam blakus tumši sarkanā un zeltainā livrejā tērptu vīru pavadībā jāja Hirons – milzis ar sarkaniem asinsvadiem izvagotu seju un ārkārtīgi biezu bārdu. Nelielās nenosakāmas krāsas acis bija dziļi iegrimušas tuklajos vaibstos, un viņa valoda bija tikpat riebīga kā mēslojuma kaudze. Salīdzinājumā ar viņa melno ērzeli jebkurš cits zirgs, ko biju redzējusi, šķita sīks. Pārsteidzoši veikli nolēcis no zirga, viņš skaļi nolamājās: – Miserables hijos de puta, kustieties! – Sparīgi žestikulēdams ar milzīgajām plaukstām, kas atgādināja šķiņķus, viņš izrīkoja savus pavadoņus. Donja Klara saspringa mums blakus.

СКАЧАТЬ