Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ko bijām atsākušas man par lielu atvieglojumu, viņa nočukstēja: – Šī bija laba diena, Izabella. Ja vien spēšu atcerēties šo dienu, domāju, ka spēšu izturēt visu.

      Šī bija pirmā reize kopš lēkmes, kad viņa ieminējās par mūsu kopīgo noslēpumu. Cieši apskāvusi māti, es sev apsolīju darīt visu iespējamo, lai atvairītu tumsu, kas pamazām savilkās ap manu ģimeni.

      Pēc dažām dienām māte paziņoja par savu lēmumu apmeklēt Svētās Annas cisterciešu klosteri Avilā. Mēs tur bijām ciemojušās pat vairākas reizes; es pat mācījos kopā ar mūķenēm, kad māte bija parūpējusies, lai es iepazīstu burtus. Tā bija viena no manām iemīļotajām vietām; klusās istabas, iekšpagalma strūklaka, smaržīgās zālīšu dobes dārzā un mūķeņu tērpa švīkstoņa pret akmens plāksnēm vienmēr iedvesa manī mieru. Dievbijīgās māsas prata izcili rīkoties ar adatu; viņu darinātās greznās altārsegas rotāja karalistes slavenākās katedrāles. Es pavadīju viņu sabiedrībā daudzas stundas, apgūstot izšūšanas mākslu un ieklausoties viņu klusajās balsīs.

      Donja Elvira satraucās, ka manai mātei būs pārāk grūti šajā ceļojumā, bet donja Klara to nodēvēja par lielisku domu un palīdzēja mums sakravāt mantas.

      – Tieši tas jūsu mātei vajadzīgs, – mana aukle paziņoja. – Māsu sabiedrībā viņa jutīsies labāk, un iespēja pamest šo veco pili būs daudz iedarbīgākas zāles nekā Elviras smirdīgie uzlējumi.

      Mēs devāmies ceļā vēl pirms rītausmas kopā ar donu Bovadilju un četriem sargiem. Alfonso mēs pēdējā mirklī atstājām pilī, un viņš apvainojies palika donjas Klaras un dona Čakona uzraudzībā. Māte piekodināja viņam veltīt laiku mācībām, jo mans brālis bija kļuvis pārāk kūtrs. Es jāju ar Kanelu, kas līksmoja, mani redzot, zviedza un alkatīgi aprija skābā ābola šķēles, ko viņam atnesu. Māte sēdēja uz vecākas, rāmākas ķēves. Plīvurs slēpa viņas seju, un plānais krēmkrāsas audums padarīja viņas seju košāku, vienlaikus izceļot zilās acis. Donja Elvira pukodamās jāja viņai blakus uz mūļa, jo atteicās pat apsvērt domu par kāpšanu nestuvēs, un Beatrisa šķita tikpat nelaimīga sava ērzeļa mugurā.

      Viņa drūmi rauca pieri, vērojot apkārtējo ainavu.

      – Man šķita, ka tu alksti piedzīvojumu, – es ieminējos.

      Viņa atcirta: – Piedzīvojumu! Nesaprotu, kādus piedzīvojumus mēs atradīsim Svētās Annas klosterī. Tur mūs droši vien gaida tikai izdiluši audumi un lēcu zupa.

      Es pasmaidīju. Kaut gan Beatrisai, visticamāk, bija taisnība, man tomēr patika doma par došanos uz Avilu. Mana draudzene gaidīja satricinošas pārmaiņas pēc vēstules pienākšanas, bet es līdz ar katru aizritējušo dienu jutu tikai atvieglojumu, ka pārmaiņas šķiet arvien mazāk ticamas. Tomēr es zināju, ka Beatrisai vienmuļība ir neciešama. Viņa auga, pati pret savu gribu pārvēršoties par skaistu, jaunu sievieti, un viņu pārņēma arvien spēcīgāks nemiers, kaut gan neviena no mums to neuzdrošinājās pieminēt. Reiz es dzirdēju donju Klaru pačukstam donjai Elvirai, ka tādām meitenēm kā Beatrisai nepieciešams agri iziet pie vīra, lai atvēsinātu pārlieku uzkarsētās asinis, bet Beatrisa nemaz nejuta vīriešu uzmanību un izlikās neredzam sargus, kas svilpa un blenza uz viņu. Naktī, kad bijām savā istabā, viņa nopētīja savas briestošās krūtis un platos gurnus, manāmi mulsdama; šīs pazīmes apliecināja to, ka drīz viņa vairs nespēs izlikties nejūtīga pret visu, kas saistīts ar pilnvērtīgu sievišķību.

      – Tu varētu palūgt donam Bovadiljam, lai viņš tevi aizved uz pilsētu, – es ierosināju un ieliku roku groziņā, kas bija piestiprināts segliem pie sāniem. Tajā bija auduma gabals, kurā donja Klara ievīstījusi maizi un sieru. – Ja nemaldos, donja Elvira vēlas šo to iegādāties. Vakar viņa ieminējās par audumu jauniem tērpiem un apmetņiem.

      – Jā, un tēvs varēs vest mūs neciešami lēnā jājienā gar Avilas mūriem, – Beatrisa noteica. – It kā es to visu nebūtu redzējusi jau simtiem reižu.

      Es pasniedzu viņai gabalu mīkstas, pavisam nesen izceptas maizes. – Nevajag tā īgņoties un viebties, citādi visi domās, ka tevi baro ar skābiem āboliem. – Tiklīdz es izrunāju beidzamo vārdu, Kanela saausījās. Es papliķēju zirgam kaklu. Alfonso bija taisnība, proti, kaut gan mūļus uzskata par piemērotākajiem dzīvniekiem neprecētām jaunavām, es nepavisam vairs negrasījos sēsties tādam mugurā.

      Beatrisa saviebās, ēdot maizi un sieru. Viņa pieliecās man klāt un sacīja: – Varat tēlot, cik vien vēlaties, bet es zinu, ka arī jūs moka ziņkāre par vēstuli no galma. Es redzēju, kā naktīs lasāt to, izņēmusi no lādes. Jūs domājāt, ka es guļu, bet tā nebija. Droši vien esat to lasījusi tikpat bieži, cik es skatīju Avilas mūrus.

      Es nolaidu skatienu. Ko teiktu Beatrisa, ja es viņai atzītos, kāda ziņkāre un izmisums mani māc?

      – Protams, mani tas interesē, – es klusi sacīju, lai mana māte, kas jāja pa priekšu blakus donam Bovadiljam, mūs nedzirdētu. – Bet iespējams, ka valdnieks tikai vēlējās mums pavēstīt par meitas dzimšanu.

      – Varbūt. Tikai neaizmirstiet, ka pirms tam viņa mantinieks bija Alfonso, un daudzi apgalvo, ka Enrike ir nespējīgs. Varbūt šis nav viņa bērns.

      – Beatrisa! – es iesaucos skaļāk, nekā biju iecerējusi. Māte pameta skatienu pār plecu, un es pasmaidīju. – Viņa apēd visu maizi, – es aši paskaidroju, un māte pārmetoši palūkojās uz Beatrisu. Tiklīdz viņa aizgriezās, es nošņācu: – Kā tu vispār spēj kaut ko tādu pateikt? Un kur tu to padzirdēji?

      Mana draudzene paraustīja plecus. – Sargi runā. Kalpotāji arī. Viņi iet uz tirgu un apmainās baumām ar tirgotājiem. Tas taču nav nekāds noslēpums. Kastīlijā visi apspriež tikai to. Runā, ka valdniece ieņēmusi bērnu, lai viņu nepiemeklētu tāds pats liktenis kā pirmo sievu. Vai jau aizmirsāt, ka Enrikes pirmā laulība ar Navarras Blanku tika atzīta par spēkā neesošu, jo viņa pēc piecpadsmit gadiem nespēja dāvāt vīram bērnu? Viņa zvērēja, ka laulība ne reizi nav piepildīta, bet karalis uzstāja, ka viņam to darīt liegusi burvestība. Lai nu kā, Blanku aizsūtīja prom un sameklēja jaunu, skaistu karalieni no Portugāles, lai tā ieņemtu brīvo vietu. Jaunu, skaistu karalieni, kas ir jūsu mātes radiniece un zina, ka jūs abi ar Alfonso reiz varētu viņai nodarīt to pašu, ko Enrike nodarīja jūsu mātei.

      Es sašutusi uzlūkoju Beatrisu. – Muļķības! Es nekad neieklausos tukšās pļāpās, un tev vajadzētu rīkoties tāpat. Beatrisa, kas ar tevi noticis? – Es aizgriezos un vēroju Avilas mūrus, kam tuvojāmies.

      Milzīgā siena ieskāva pilsētu kā čūska, un to rotāja astoņdesmit astoņi nocietināti torņi, uzcelti pirms vairākiem gadsimtiem, lai sargātu Avilu no laupītājiem mauriem. Pilsēta slējās uz klinšainas nogāzes, ko vietām sedza augsti laukakmeņi, bet nebija manāms neviens koks. Piekājē pletās province, kam dots šīs pilsētas vārds; alkazara un katedrāles robotie torņi it kā ieurbās safīrzilajās debesīs.

      Uz Beatrisu šis skats acīmredzami atstāja iespaidu, kaut gan viņa apgalvoja, ka to visu jau iepriekš redzējusi; viņa iztaisnojās, un viņas vaigos iesitās sārtums. Es cerēju, ka jūsma par viesošanos pilsētā liegs viņai paust baumas un prātojumus – ja kāds tos dzirdētu, mums draudētu vienīgi nepatikšanas.

      Mēs izjājām caur velvētiem vārtiem un garām vairākiem simtiem rosīgu СКАЧАТЬ