Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es sapratu, ka esmu aizturējusi elpu. Kamēr lasīju, istabā valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi vēja gaudas ārpusē. Vēstuli sūtīja karalis Enrike. Viņa sieva Žuana laidusi pasaulē meitu. Bērnam dots Huanas vārds par godu karalienei.

      – Enrike paveicis neiespējamo, – ierunājās mana māte.

      – Viņam ir mantiniece.

      Es apjukusi pacēlu skatienu. – Par to vajadzētu līksmot, vai ne?

      Viņa iesmējās. – Protams! Visi līksmos par manu krišanu. Ir zudis viss, par ko cīnījos; man nav kroņa, nav galma; tavam brālim Alfonso būs atņemts mantojums. Un tad viņi aizvedīs prom tevi un Alfonso. Mani pametīs šeit vienu, lai es sapūstu, pasaules aizmirsta.

      – Māt, tā nav taisnība. Šajā vēstulē tikai paziņots par bērna dzimšanu. Nekas nav teikts par mūsu aizvešanu. Jūs esat pārāk satraukta. Meklēsim mierinājumu kopā.

      Vēstuli es noslēpu kabatā un piegāju pie lūgšanu soliņa. Tas bija mierinājums, ko māte man iedvesusi jau kopš bērnības, mūsu abu iecienīts rituāls. Katru vakaru mēs kopā lūdzāmies.

      Jau sniegdamās pēc perlamutra lādītes, kur māte glabāja rožukroni, es dzirdēju viņu sakām: – Nē, vairs nekādu lūgšanu. Dievs manī neklausās.

      Es sastingu. – Tā… tā ir zaimošana. Dievs vienmēr klausās. – Bet šajā mirklī manā balsī neskanēja pārliecība, un šī apziņa mani pārbiedēja. Kaut kas tāds, ko es pati īsti nesapratu, uzgūla maniem pleciem un radīja plaisu starp mums; es gandrīz skaļi iestenējos, kad pie durvīm kāds bikli pieklauvēja. Aiz tām stāvēja Elvira un turēja kausu; kad izņēmu to viņai no rokām, viņa jautājoši uzlūkoja mani. Es pagriezos un redzēju, ka māte atkal ir pie savas gultas un vēro mani. – Ir ieradusies mana aizmiršanās, – viņa noteica.

      – Uzlējums palīdzēs jums iemigt. Māt, ir jāatpūšas. – Es tuvojos mātei, un viņa nepretojās. Izdzērusi kausu tukšu, viņa apgūlās sagumzītajos palagos. Viņa izskatījās veca, un acis šķita pārāk lielas izdēdējušajā sejā. Ap muti, kas reiz bija tvirta, tagad iezīmējās dziļas grumbas. Mātei bija tikai trīsdesmit trīs gadi, viņa vēl bija jauna, bet likās, ka viņa šajā vientulīgajā cietoksnī pavadījusi tūkstoš gadus.

      – Atpūtieties, – es noteicu. – Esmu šeit un jūs nepametīšu. Paguliet, un viss būs labi.

      Viņas plakstiņi notrīsēja. Es sāku klusi dziedāt šūpuļdziesmu, ko māk visi bērni: Duerme, pequeсa mнa; duerme feliz. Los lobos aъllan fuera pero aquн me tienes a mн. “Guli, mazā, guli mierā. Ārpusē gaudo vilki, bet iekšā esmu es.”

      Māte aizvēra acis. Neprātam pagaistot, viņa nodrebēja un kaut ko nomurmināja. Es pieliecos tuvāk, lai dzirdētu vārdus.

      – Es to darīju jūsu dēļ, – viņa sacīja. – Tevis un Alfonso dēļ. Es nogalināju Lunu, lai glābtu jūs.

      Sastingusi kā statuja, es sēdēju mātei blakus un atmiņās kavējos sensenajā naktī, kad mēs bēgām no Valjadolidas. Nekad es nebiju domājusi par notikumiem, kas izraisīja mūsu trimdu, bet tagad sapratu drausmo noslēpumu, kas plosīja manas mātes dvēseli.

      Es vēroju viņu guļam. Gribēju lūgt Dievu par savu māti; viņa maldījās, citādi nevarēja būt. Dievs vienmēr mūs uzklausīja, it īpaši dziļākā izmisuma brīžos. Bet es spēju tikai prātot, vai kādreiz arī es grimšu tik zemu, ka būšu spiesta izdarīt neiedomājamo un pēc tam nevarēšu no tā atbrīvoties līdz pat mūža galam.

      Beatrisa mani gaidīja aiz durvīm. Kad iznācu ārā, viņa piecēlās; viņai blakus bija mans brālis.

      – Dzirdēju, ka māte nejūtas labi, – Alfonso sacīja. – Vai atkal…

      – Bija ļoti slikti. – Es pamāju. – Mums viņa jāizklaidē, jāpaliek tuvumā. Mēs esam viņai vajadzīgi.

      – Protams. Kā teiksi, – viņš piekrita. Bet es zināju, ka brālis labprātāk turētos tālāk un aizmirstos, nodarbojoties ar ieročiem un jāšanu. Alfonso nesaprata, kāpēc mūsu māte tā izturas, kāpēc viņas drudžainie apskāvieni un līksme piepeši var kļūt tikpat postoša kā ziemas vētras, kas gaudodamas šausta līdzenumu. Es vienmēr biju nojautusi šīs brāļa bailes un darījusi visu iespējamo, lai slēptu mātes lēkmes no viņa. Tiklīdz Alfonso bija neveikli noskūpstījis mani uz vaiga un devies lejā pa kāpnēm, es ielūkojos acīs Beatrisai. Saburzītā vēstule manā kabatā bija smaga kā akmens.

      “Viņi aizvedīs prom tevi un Alfonso.”

      Kaut gan visa mana būtība vēlējās to noliegt, es zināju, ka mātes vārdi var būt patiesi.

      Mums jāgatavojas.

      3. nodaļa

      Turpmākās dienas aizritēja mierīgi, neattaisnojot manas bažas. Es noslēpu karaļa vēstuli lādē savā istabā; Beatrisa nemitīgi apjautājās par to, tādēļ es vairs nespēju izturēt un ļāvu viņai vēstuli izlasīt. Viņa satriekta uzlūkoja mani, droši vien pirmo reizi mūžā zaudējusi valodu. Es nejautāju viņas domas; biju pārāk aizņemta ar savām nepatīkamajām nojausmām, ka šobrīd esam uz neatsaucamu pārmaiņu sliekšņa.

      Es veltīju visu laiku savai mātei. Vairs nebija lēkmju un dusmu izvirdumu. Viņa vēl joprojām bija pārāk kalsna un bāla un knābāja ēdienu kā putns, bet labprāt katru pēcpusdienu sagaidīja mani un Alfonso.

      Mani aizkustināja atskārsme, ka brālis papūlējies mātes dēļ iemācīties portugāļu dziesmu un izpildīja to ļoti aizrautīgi, kaut gan pārāk spalgi. Alfonso nepiemita tieksme uz mūziku, tomēr brīdī, kad viņš dziedāja mātes dzimtās zemes vārdus, es redzēju viņas seju atmaigstam, un tajā pavīdēja zaudētais skaistums. Māte bija ģērbusies novecojušā galma tērpā, uzlikusi apsūbējušus gredzenus un bungoja pirkstus pa krēsla roku balstu mūzikas ritmā, bet pēdas zem tērpa apmales kustējās, izdejojot sarežģītos soļus, kas reiz viņai lieliski padevās; sensenos laikos viņa, ietekmīgākā un apjūsmotākā sieviete galmā, izrādīja savu māku greznās zālēs.

      Kad Alfonso apklusa, atmetis galvu un plaši iepletis rokas, māte drudžaini sita plaukstas, it kā vēlētos piepildīt istabu ar savas reti dzirdamās līksmes izpausmēm. Pēc tam viņa pamāja man. – Dejo, Izabella! Dejo ar savu brāli! – Beatrisa strinkšķināja sava kavakinju stīgas, un mēs ar Alfonso sadevāmies rokās un spērām iemācītos soļus. Brālis uzkāpa man uz kājas un kautrīgi smaidīja, piepūlē nosarcis.

      – Cīkstēties ar pretinieku ir daudz vienkāršāk, – viņš pačukstēja, un es smaidīju, jo mans brālis ar savu vīrišķību lepojās tikai šādos brīžos. Citkārt viņš deva priekšroku iespējai izrādīt savu izveicību, jājot medībās ar šķēpiem, nevis bailēm apkaunot sevi ar neveiklu klupšanu visas ģimenes priekšā. Toties man ļoti patika dejot; tas bija viens no nedaudzajiem prieka avotiem manā dzīvē, un es mirkšķināju acis, slēpdama asaras, kad māte piepeši pielēca kājās, satvēra mūs abus aiz rokām un virpuļoja, līdz mums noreiba galva.

      – Lūk! – viņa iesaucās, kamēr mēs centāmies atgūt elpu. – Tā tas jādara! Jums jāmācās labi dejot, СКАЧАТЬ