Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pēcfeminisma laikmetā. Roza pirms gada bija satikusies ar diviem vīriešiem un uzskatīja, ka tas nav nekas nosodāms.

      – Pienāks laiks, kad mēs būsim tās sievietes pāri četrdesmit, kas ir precējušās ar šiem vīriešiem, – Elija iebilda. – Un ko tu teiktu, ja tajā mājaslapā atrastu sava tēva fotogrāfiju?

      – Tas ir tikai darījums, – teica Roza.

      – Tas ir prostitūcijas paveids, – attrauca Elija.

      Kādu brīdi Roza šķita apmulsusi, bet tad jautrā tonī atbildēja:

      – Vienkārši atsakies no darbiņa, ja tēvs liekas pārāk glūnīgs.

      Mūžam pragmatiskā Maija ieteica noskaidrot, vai mājā ir kalpotāja, citādi Elijai nāksies berzt tualetes un vienlaikus pieskatīt četrus bērnus. Toms mudināja kārtīgi apdomāt šādu priekšlikumu neatkarīgi no tā, kādu algu viņai piedāvās. Rozas ģimenei naudas netrūka, un viņa deva padomu neiemīlēties darba devējā un sāka pļāpāt ar auklītēm, kuras pakļautas Stokholmas sindromam un tādēļ nespēj aiziet pat no briesmīgākajām ģimenēm. Neko daudz gan Roza nepateica, tomēr bija skaidrs, ka viņa runā par savu ģimeni, kurā auklīte dzīvo joprojām. Divos naktī Elija stingri paziņoja, ka dodas gulēt, jo pēc astoņām stundām viņai jābūt Londonā.

      Elija atkal prātoja par vārdu izvēli sludinājumā. Universitātes grāds un autovadītāja apliecība, protams, bija vispārpieņemtas profesionālās prasības. Ailītes, kuras var atķeksēt, bet var arī atstāt tukšas. Daudz svarīgāks bija pārējais teksts. Bet – cik nozīmīga ir vārda “diskrētums” atstāšana pēdējā vietā, ja parasti tas ir daudz būtiskāks par vēlmi ceļot? Turklāt – vai lojalitāte un diskrētums nav viens un tas pats? Kāpēc viņi nav norādījuši, ka meklē nesmēķētāju? Elija uzsita pa kabatu, kurā iestīvēta Silk Cut cigarešu paciņa.

      Un kāpēc tieši Mērija Popinsa, nevis Džeina Eira?

      Patiesībā tam visam nebija nekādas nozīmes, jo Elija nespētu šķērsot pat pirmo barjeru, proti, viņa nebija beigusi universitāti. Pagaidām. Lai gan, ja tas būtu ļoti būtisks nosacījums, viņa neizturētu pirmās divas atlases kārtas. To apliecināja papīra lapa, kas ielikta caurspīdīgā mapē ar uzrakstu: “Elija Sperova, Nr. 5.” Tā atradās uz papīru kaudzes līdzās portfelim, ko Brionija bija atstājusi vaļā, kad divas minūtes pēc intervijas sākuma piecēlās no galda un piezvanīja kādam pa tālruni. Pirms iziešanas no istabas viņa ar lūpām atdarināja vārdus: “Piedodiet, bet man tas jānokārto.”

      – Žurnālists pareizi visu novērtējis, tādēļ nedomāju, ka Merrill Lynch ir iespējams palīdzēt, – Brionija teica klausulē. – Es drīzāk uztraucos par to, kurš Feliksam Neiloram iedevis tos ciparus. Tu taču zini, kāda sūce ir Goldman firmā. – Nonākusi pie durvīm, Brionija veikli novērtēja attālumu no Elijas līdz atvērtajam portfelim un kandidātes uzticamību. Tad viņa izgāja ārā un cieši aizvēra durvis. – Es piezvanīšu Feliksam un mēģināšu visu nokārtot. Viņš varēs atsaukties uz mani kā uz avotu, kam labi zināma situācija.

      “Baigā slepenība.” Elija jutās vairāk glaimota nekā aizvainota par to, ka Brionija negrib, lai svešiniece noklausās telefonsarunu. Tādējādi viņa jutās nozīmīga. It kā viņa patiešām varētu noklausīties kaut ko būtisku un vēl saprast, par ko namamāte runā. “Studentiem privātums ir svešs jēdziens,” Elija nodomāja. Viņa no istabas izgāja tikai tad, ja zvanīja vecāki un stāstīja par māsu. Jaunumi gan vienmēr bija vieni un tie paši (Džo ir aizgājusi no mājām vai atgriezusies), taču Elijas māte nevēlējās, ka sarunu kāds noklausās.

      Eliju intriģēja tas, kā mainījās Brionijas izturēšanās, kad viņa atbildēja uz telefona zvanu. Runādama viņa piecēlās no galda, vairākas reizes iztaisnoja plecus un izslēja zodu, it kā mēģinātu nokratīt kādu ādas slāni. Bālā seja neieguva sārtu toni, un viļņainie mati glīti šūpojās.

      – Klausies manī uzmanīgi, – Brionija klusi teica klausulē. – Es iedošu viņam gardu kumosiņu par vienu no saviem krieviem, un gan jau viņš liksies mierā. – Viņa piemiedza acis, it kā plaksti būtu kļuvuši pārāk smagi, un saknieba lūpas. Elija apbrīnoja, cik graciozi namamāte savās dārgajās augstpapēžu kurpēs bija izgājusi pa durvīm. Viņa pirmo reizi sastapa sievieti, kuras rokās ir tik liela vara.

      Pēkšņi Elija attapās, ka pirmo divu darba interviju vadītājai nav pajautājusi, ko tad īsti Skineri dara. Viņasprāt, tas uzskatāms par mīnusu izvērtējumā, taču tāpat varēja spriest par viņas attieksmi pret darbu, kas pašai nemaz nešķiet interesants. Tagad bija acīm redzams, ka ne tikai Brionijas vīrs, bet arī Brionija pati veiksmīgi kāpusi pa karjeras kāpnēm, un tāpēc auklītes amats kļūst jo nozīmīgāks. Viņai nevajadzēs tēlot māmiņu kādas izlutinātas pilsētnieces namā, kā bija minējusi viena no draudzenēm; viņa būs ģimenes stūrakmens, palīdzēs balstīt karjeru tādai sievietei, kādas agrāk bija redzētas tikai uz glancēto žurnālu vākiem. Pirmo reizi kopš tās dienas, kad viņa nosūtīja savu pieteikumu personāla atlases aģentūrai, kura meklēja auklīti Skineru ģimenei, Elija sprieda, ka tiešām gribētu tajā strādāt.

      Palūkojusies apkārt, Elija impulsīvi paliecās pāri galdam, uzmanīgi izņēma plastikāta mapi no portfeļa un sāka lasīt dokumentus. Tādējādi viņa varētu iegūt informāciju un aizsteigties priekšā konkurentiem. Bija grūti saprast, kā justies, turot rokā rūpīgi saskavoto papīru kaudzi, – pateicīgai vai satrauktai. Elija bija pārsteigta, ka par viņu var tik daudz pateikt.

      Pirmā bija vēstule uz veidlapas, ko sūtījis viņas pasniedzējs no Austrumanglijas universitātes Angļu valodas fakultātes. Tajā viņš apstiprināja, ka Elija paņēmusi akadēmisko gadu, lai “uzlabotu savu finansiālo situāciju”, bet tad atgriezīsies un pabeigs studijas. Profesors Vills Makdonalds apliecināja, ka šī studente ir krietna un paraugs citiem, veicot darbu atbilstoši visaugstākajiem standartiem. Arī citas frāzes piesaistīja uzmanību. Viņa izrādījās “apveltīta ar vēlmi izpatikt”, “lojāla un motivēta”, “strādā metodiski”, “prot skaidri formulēt savu viedokli” un “viegli adaptējas”. Vēl pasniedzējs norādīja, ka Elija labprāt pieskatījusi trīs viņa bērnus un viņi ar sievu meiteni ļoti iemīļojuši. Te Elija beidza lasīt, jo pēc šiem vārdiem gribējās raudāt. Bija pretīgi lasīt šādu atsauksmi, jo rakstītājs taču tikai gribējis būt laipns.

      Elija pievērsās savas autovadītāja apliecības kopijai, kas bija piestiprināta vēstulei. Nevainojami. Apliecinājums, ka viņa pirms pāris gadiem gan ieguvusi tiesības vadīt automobili, bet tikai retu reizi sēdusies pie stūres. Noridžā nevajadzēja nekur braukt, un vecākiem piederēja tikai viena automašīna, kuru viņi negribēja aizdot nevienam, jo tā ik brīdi varēja izrādīties nepieciešama Džo problēmu risināšanai.

      Tālāk nāca vēstule uz trim lapām, ko rakstījusi personāla atlases aģentūra, kuru Skineri nolīguši par glītu summiņu administratīvu lietu kārtošanai – gan auklītes meklēšanai, gan biļešu iegādei uz izpārdotu rokgrupas Coldplay koncertu. Vēstuli bija parakstījusi sieviete, kas vadīja pirmās divas darba intervijas ar Eliju. Tajā vēstīts, ka Elija Sperova nav iesaistīta kriminālnoziegumos un viņai gan ir parāds, taču Kromeras banka apliecinājusi piecus tūkstošus mārciņu lielu iespējamo pārtēriņa kredītu. Parāds bija saistīts ar studenta dzīves izmaksām. Lielākie izdevumi, ja neskaita maksājumu par trīsistabu dzīvokli, ko viņa kopā ar draugiem īrēja nepievilcīgā СКАЧАТЬ