Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kā tu zini, ka tā ir pazudusi? – Elija pajautāja.

      – Brionija pateica, – Felikss atbildēja. – Paklau, es zinu, ka šobrīd ir grūti saprast, kam uzticēties, un es neprasu, lai tu man uzticies. Bet es gribu zināt, vai varu uzticēties tev.

      Elija pacēla galvu un sarauca pieri. Feliksam bija ļoti jauneklīga seja – it kā mazs bērns būtu sev joka pēc ievilcis dažas grumbiņas. “Sārtums vaigos ir drīzāk no alkohola, nevis svaiga gaisa,” domās sprieda Elija, “un lūpas šķiet tikpat mīlīgi savilktas kā meitenei, turklāt ir vienā krāsā ar vaigiem.” Seja šķita mulsinoši atklāta, it kā viņš būtu saglabājis bērnišķīgo nevainīgumu un tādējādi vispār nespētu blēdīties. It kā viņš būtu dzimis, lai nestu pēc iespējas mazāk apdraudējuma citiem. Pieradusi glabāt citu cilvēku noslēpumus, Elija šai vīrietī saskatīja radniecīgu dvēseli.

      – Nekādas viltības. Es nespētu tevi mānīt. Ja manī būtu kāda Makjavelli dzirksts, es droši vien apprecētu Brioniju, – Felikss sacīja, it kā nolasīdams Elijas domas. – Es joprojām uztraucos par viņu, tādēļ arī gribēju satikties ar tevi.

      – Nezinu gan, kā es varētu palīdzēt.

      – Vai tu saproti, kas notiek? Vai izproti pret Niku vērstās apsūdzības?

      – Manuprāt, viņu apsūdz korupcijā, viņa finanšu darījumus izmeklē finanšu pakalpojumu regulators un tas viss ir kaut kā saistīts ar to, kas tagad notiek bankās.

      – Lielisks kopsavilkums. – Felikss uz mirkli apklusa. – Vai esi dzirdējusi, kādas baumas Londonā klīst par Brioniju un Niku? Ir cilvēki, kas speciāli meklē tādus stāstus. Cenšas atrast skeletus skapī.

      – Kas tie par stāstiem?

      – Viņi mēģina saprast, kā tas viss varēja notikt. Vai tev ir kāda teorija? Kā parasti tik piesardzīgs cilvēks varēja nonākt pie tādiem katastrofāliem lēmumiem, kas ir pilnīgā pretrunā viņa iedabai? Vai tu manīji, ka tur kaut kas nav kārtībā? Vai viņš likās satraukts?

      Elija uzlika elkoņus uz galda un atbalstīja zodu plaukstās – šī poza liecināja, ka viņa iegrimusi pārdomās.

      – Kad sāc dzīvot svešā ģimenē, nekas neliekas normāli, – viņa iesāka.

      Felikss pacēla roku.

      – Tā izklausās pēc labi iestudētas atbildes. Ja vairāk neko nevari pateikt, es eju prom. Vai tu nesaproti, cik lieta ir nopietna?

      – Paklau, dažkārt tu nezini cēloņus, un tāpēc tev kaut kas var šķist savādi. Ar to es gribu teikt, ka tavs instinkts nemaldās, bet secinājumi ir aplami. Vēl jāpatur prātā, ka es nāku no pavisam citas pasaules, tādēļ viss, kas man šķiet neparasts, viņu aprindu cilvēkam var likties loģisks.

      – Es gribu būt pavisam atklāts pret tevi, Elij, jo tu esi vienīgais cilvēks, kurš var man palīdzēt. – Rievas Feliksa sejā padziļinājās, un viņš bija tik ārkārtīgi norūpējies, ka likās – tūdaļ sāks raudāt.

      – Kas noticis? – viņa jautāja.

      – Tiek uzskatīts, ka Niks nerīkojās viens.

      Felikss cieši lūkojās uz Eliju, un tapa skaidrs, ka viņš sarunu biedres sejas pantos meklē atbildi uz savu jautājumu.

      – Ko tur ar to gribi teikt?

      – Sākotnējā izmeklēšanā atklāti daži interesanti pavedieni, kas mudina domāt, ka lietā iesaistīta arī Brionija. Nikam bija pieeja informācijai, kuru varēja zināt tikai Brionija. Vai tu saproti, ko tas nozīmē?

      – Īsti ne.

      – Tas nozīmē, ka Brionija kļūs par aizdomās turamo. Ja viņu atzīs par vainīgu, arī viņai nāksies iet cietumā. – Felikss paliecās uz priekšu un satvēra Elijas roku. – Es neticu, ka viņa būtu rīkojusies tik neapdomīgi.

      – Nesaprotu, kā es varētu palīdzēt.

      – Izstāsti man visu, Elij! Visu, ko esi novērojusi, dzīvodama kopā ar Skineriem. Pat tādus sīkumus, kas, tavuprāt, nav svarīgi. Es mēģināšu to salikt kopā, un… ja arī Niks kritīs, Brioniju varbūt izdosies glābt. Mēs varam satikties vairākas reizes nedēļā, un tu man izklāstīsi savu viedokli. – Felikss atkal apklusa, lai dotu Elijai laiku apsvērt piedāvājumu. – Un tev būtu jāzina vēl viens apstāklis. Daži uzskata, ka tev ar Niku bijušas attiecības. Ka tu esi aptumšojusi viņa prātu un Brionija palīdzējusi viņam, sperot pēdējo izmisuma soli, lai glābtu savu laulību.

      Elija pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču šķita, ka Feliksa vārdi laupījuši viņai runas dāvanas. Lūpas gan kustējās, taču skaņas neveidojās.

      – Nevajag taisnoties manā priekšā. Es tikai gribu, lai tu zini, ka jāpiesargās. Tu vairs netiec uzskatīta par nevainīgu skatītāju. Bet tu esi godīga, un es esmu viens no nedaudzajiem, kas var tevi aizsargāt. – Viņš no kabatas izņēma piezīmju bloknotu un diktofonu. – Vai varam sākt?

      Trešā nodaļa

2006. gada augusts

      Darba piedāvājums bija ievietots žurnāla The Spectator pēdējā lappusē. Iespiests starp daudziem citiem sludinājumiem. Neuzkrītošs burtveidols. Varbūt Times New Roman. Vienkāršs rāmītis.

      Vajadzīga mūsdienu Mērija Popinsa, kas parūpēsies par biznesā aizņemtu londoniešu ģimeni. Nepieciešams universitātes grāds. Nevainojama autovadīšanas pieredze. Vēlēšanās ceļot. Pieredze darbā ar bērniem tiks uzskatīta par priekšrocību. Lojalitāte, diskrētums obligāti.

      Elija Sperova sēdēja Skineru Londonas nama ēdamistabā pie galda, pārlasīja izkopēto sludinājumu, ko Brionija tur atstājusi, un mēģināja izprast, kāda ir nozīme izvirzīto prasību secībai. Lasīdama viņa virpināja pirkstos matu šķipsnu un bažījās, ka tekstā varbūt meklējamas kādas apslēptas norādes. Viņa nespēja nosēdēt mierīgi, sakrustoja kājas, tad atkal salika tās blakus. No tādas dīdīšanās pelēkie vilnas svārki, kurus viņa bija aizņēmusies no augumā mazākās dzīvokļa biedrenes, neatturami rāvās augšup, un stilbi nepatīkami lipa pie ādas krēsla. Pūlēdamās iztēloties, kādas īpašības Skineru auklītei nebūtu vēlamas, viņa parāva svārkus lejup, nopētīja savu melno blūzi un aizpogāja augšējo podziņu.

      “Nekādu seksapīlu. Nekādu dekoltē. Nekādu anoreksiju.”

      Viņa izņēma no audekla somas spoguli un apskatīja savu seju. Pirms pāris dienām viņa bija ietonējusi matus kastaņbrūnus un tādēļ tik tikko sevi pazina. Uzacis salīdzinājumā nu izskatījās pārāk gaišas. Viņa nolaizīja pirkstu un pieglauda uzacis, lai tās izskatītos tumšākas. “Ja cilvēks nokrāso matus pirms darba intervijas, viņš izskatās pēc tāda, kuram ir kaut kas slēpjams,” Elija secināja, tomēr kopumā viņai patika pašas radītais iespaids. Matu krāsa atbilda viņas brūnajām mandeļveida acīm un kontrastēja ar vēja appūsto ādu.

      Prātā atausa padomi, ko draugi deva iepriekšējā vakarā, kad viņi savā dzīvoklītī Noridžas centrā malkoja lētu vīnu. Roza joprojām centās СКАЧАТЬ