Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ istaba būs piektajā stāvā, tieši pretī dvīņiem. Izijas istaba ir aiz stūra, – Brionija skaidroja. – No tās paveras brīnišķīgs skats uz dārzu, un turpat ir neliela virtuvīte un dzīvojamā istaba. Vienīgās neērtības var sagādāt tas, ka labierīcības ir atsevišķi. Ceru, ka tā nav liela problēma.

      – Protams, ka nav, – attrauca Elija, kura nevēlējās atzīt, ka viņai nekad nav bijis savas vannas istabas.

      – Un mums ir rosīga sabiedriskā dzīve, – Brionija sacīja, pacēlusi galvu no dokumenta. – Tādēļ dažreiz tev būs jāpaliek arī vakaros, lai pieskatītu bērnus. Agrāk mums bija brīvdienu aukle, taču tas ir pārāk mokoši. Mēs meklējam tādu, kas var darīt visu.

      – Lieliski, – Elija noteica.

      Ceturtā nodaļa

2006. gada septembris

      – Čestertonu eļļa, – Fojs Čestertons uzsauca monotonā balsī, it kā atrastos pie tirgus letes. – Aukstais pirmspiedums. Lai Maleja to lieto, kad taisa stifado sautējumu. – Viņš stāvēja uz apakšējā pakāpiena kāpnēm, kas no paaugstinātā pirmā stāva veda lejā uz virtuvi. Tikai pārliecinājies, ka pilnīgi visi skatās uz viņu, Fojs no pārtikas groza triumfējoši izņēma pudeli ar tumšu šķidrumu.

      Viņš bija ģērbies pilnīgi nepiemēroti Londonas septembrim – ar dubļiem notašķītos brūnos šortos, nevainojami izgludinātā īspiedurkņu kreklā, brezenta auduma kurpēs un īsās zeķēs. Stilbi bija lieliski iedeguši pēc diviem mēnešiem, kas pavadīti Korfu salā, ik dienu spēlējot tenisu, seja likās tikpat tumša un grumbaina kā olīvas, ko ievāc viņa saimniecībā. Iegājis virtuvē, Fojs instinktīvi pieliecās – tā mēdz darīt visi gara auguma vīrieši – un tūdaļ atkal iztaisnojās. Milzīgā telpa nešķita pietiekami liela, lai ietilpinātu visu viņa enerģiju. Dvīņi steidza apsveicināties un pielipa viņa kājām gluži kā dadži. Viņa sejā nenoraustījās ne muskulītis.

      – Kur ir Cerbers? – viņš noducināja. Lesters dārzā sāka riet un sita ar ķepām pa stikla durvīm, jo atskārta, ka ir izslēgts no svinībām mājā.

      – Paldies, tēt, – Brionija sacīja, sperdama soli uz priekšu, lai paņemtu olīveļļu. – Varbūt pataupīsim? Vai olīveļļai ir glabāšanas termiņš? Vai tā ar katru gadu kļūst arvien labāka? – Viņa aši noskūpstīja tēvu uz katra vaiga.

      – Tāpat kā es? – Fojs pajautāja, ekstravaganti noliekdamies, lai piespiestu dvīņus sev klāt. – Jums to vajadzētu izdzert katru dienu pa karotei, lai kauli būtu tikpat stipri kā vectēvam, – viņš teica, bet puikas centās izrauties brīvībā. Atbilstoši spurgdami, Hektors un Elfijs piespieda degunus Foja kaklam un iepūta elpu sirmajos matos, kas sacēlās stāvus.

      – Vai mums arī kaut ko atnesi? – viņi jautāja. Fojs bez ceremonijām ļāva abiem nokrist uz grīdas, uzsita pa savām kabatām un paraustīja plecus.

      – Aizmirsu, – viņš dramatiskā tonī paziņoja un tad pamanīja, ka pie virtuves galda stāv Izija. Viņš aicināja meiteni tuvāk. Gluži kā burvju mākslinieks, viņš izvilka no groza košu sarongu un pieskaņotu bikini un pāri dvīņu galvām pasvieda to Izijai. Viņa dāvanu noķēra izstieptās rokās. Dvīņi izmantoja izdevību iegrābties vectēva grozā, taču Fojs notvēra abus un pacēla gaisā. Puikas smējās un ar kājām kūla gaisu.

      – Manai visskaistākajai mazmeitai, – viņš teatrāli sacīja.

      – Paldies, – Izija piesardzīgi noteica un nopētīja bikini tieši tik ilgi, lai saprastu, ka tās ir tikai aukliņas ar četriem niecīgiem auduma trīsstūrīšiem. Viņa ietina bikini sarongā un savīstīja tik mazu bumbu, lai varētu paslēpt aiz tostera. Pat karstajā Korfu saulē bija grūti pārliecināt viņu novilkt džinsus un T kreklu ar garām piedurknēm. Dodoties peldēt baseinā, viņa vilka konservatīvu melnu peldkostīmu un topiņu. Iedoma, ka reiz viņa uzvilks kaut ko tik niecīgu, bija smieklīga. Meitene paberzēja savu vēderu, kam vēl piemita tik ienīstais bērnišķīgais tuklums, un ievilka elpu tik dziļi, ka varēja sataustīt ribas. Tad viņa atkal atslābinājās un sāka skaitīt vienu no savām mantrām, ko atrada anorektiķu mājaslapā: – Nekas negaršo tik labi kā tievais jūtas.

      – Kas vēl man te ir? – jautāja Fojs, rakņādamies somā un izņemdams šaha spēles komplektu, kas izgrebts no olīvkoka. – Kur ir mans gudrākais mazdēls?

      Džeiks sēdēja pie virtuves galda un slinki pacēla roku. Fojs izlikās, ka viņu neredz, tāpēc Džeiks piecēlās un gāja saņemt savu dāvanu. Fojs pievilka viņu cieši klāt, sabužināja viņa garos matus un klusi pļāpāja par savu sapni no vecākā mazdēla iemācīties šaha spēli, bet pēc tam neslēpa prieku par to, ka skola devusi mazdēlam rekomendāciju iestājai Oksbridžā.

      – Sarausti bikses, Džeik! – Fojs uzsauca, kad puisis lempīgi šļūca atpakaļ pie virtuves galda. Džeiks nevērīgi parāva bikšu jostas aizmugures cilpu, taču bikses tūdaļ atkal noslīdēja lejup un atklāja skatienam apakšveļu. – Kāda aizmāršība, Tita! Mēs neko neatvedām dvīņiem! – Fojs uzsauca sievai, kura tobrīd piesardzīgi, aiz bailēm no kritieniem cieši ieķērusies margās, nāca lejup pa kāpnēm un pēc brīža parādījās virtuvē. Par savām bailēm viņa nevienam neko nestāstīja, tādēļ apkārtējie viņas lēno, cienīgo soli nereti pārprata un uzskatīja par valdonīguma pazīmi.

      Pie apakšējā pakāpiena dvīņi kaismīgi pārmeklēja Foja somu. Sejas pietvīka, un acīs sariesās asaras. Viņi atrada nelasītu laikraksta Telegraph eksemplāru, maisiņu ar fotogrāfijām un Džona Grišama romānu, kas pārāk bieži samircis peldbaseina malā un tādēļ zaudējis formu. Par vecmāmiņu, kas azotē nesa divas vienādas paciņas, puikas nelikās ne zinis.

      – Tās ir iesaiņotas. – Tita norādīja uz paciņām. Iepirkusies noteikti bija viņa, un neviens netika gudrs, vai Fojs tiešām aizmirsis atvest dāvanas dvīņiem, vai arī tikai izlikās. Puikas gluži kā noklīduši suņi bija pārāk iegrimuši meklēšanā, lai uztvertu vecmāmiņas vārdus.

      Tita nostājās līdzās vīram uz apakšējā pakāpiena. Viņa likās ļoti bāla. Ne tikai ādas krāsas dēļ, bet arī tāpēc, ka bija uzlikusi platmali – to viņa Korfu salā neaizmirsa pat tad, ja izgāja tikai izskaitīt, cik automašīnu novietots Rotšildu īpašuma piebraucamajā ceļā, – uzvilkusi gaišu lina kleitu un izmantojusi Elizabetes Ardēnas zīmola lūpukrāsu, kas allaž atstāja smieklīgus nospiedumus uz citu cilvēku vaigiem. Fojs šķita dzīvespriecīgs un mundrs, turpretī Tita atstāja iespaidu par sievieti, kura būtu jāpienaglo pie grīdas, lai viņa neaizpeld prom.

      Fojs izņēma paciņas Titai no rokām un pasniedza dvīņiem. Puikas laimīgi spiedza un plēsa vaļā brūno iesaiņojuma papīru. Izrādījās, ka dāvanā viņi saņēmuši divus kuģus, kas izgrebti no vectēva olīvkokiem. Vienam uz sāniem bija rakstīts “Hektors”, otram – “Elfijs”. Skaļi klaigādami un turēdami rokā savus kuģus, viņi skraidīja ap virtuves galdu.

      – Vai atdevi olīveļļu Nikam un Brionijai? – Tita pajautāja, cenšoties pārspēt troksni.

      – Nespēju vien nociesties, – Fojs vainīgā tonī paskaidroja. – Ko tu augšā darīji?

      Tita neapmierināti СКАЧАТЬ