Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

      – Ko tas nozīmē? – Fojs tincināja.

      – Tas nozīmē, ka viņiem beigas, – Brionija teica.

      Elija piegāja tuvāk Brionijai un Fojam. “Jau tūlīt blāvacainā reportiere beidzot paziņos, ko īsti Niks ir nostrādājis.” Tomēr brīdī, kad Elija nostājās blakus Fojam, reportiere sāka stāstīt par amerikāņu hipotekāro kredītu kompānijām, kam sācis pietrūkt kapitāla. Freddie Mac un Fannie Mae. “Izklausās pēc pornofilmu zvaigznēm,” Elija nodomāja.

      – Tas varētu būt labi, – cerīgi noteica Fojs, – jo novērsīs uzmanību no Nika.

      – Vai arī viņš nonāks vētras epicentrā, – atbildēja Brionija. – Viņš taču joprojām strādā Lehman.

      – Vai zināji, ka vārds “kredīts” cēlies no latīņu vārda, kas nozīmē “ticēt”? – pēkšņi pajautāja Fojs. – Interesanti, vai Niks to zina?

      Otrā nodaļa

      Felikss Neilors gaidīja pie galdiņa kafejnīcas stūrī. Viņš bija ieradies par agru, un Elija to uzskatīja par agresijas, nevis pieklājības zīmi. Acīmredzot viņš grib gūt virsroku. Viņš paskatījās uz Eliju un pasmaidīja, nolikdams avīzi uz grīdas un pavilkdams nostāk krēslu sev līdzās. Skanēja grupas Noah and the Whale mūzika.

      Kafejnīca bija pilna ar studentiem. “Laba izvēle,” nosprieda Elija. No pieredzes viņa zināja, ka pēdējā kursa studenti ir paši egocentriskākie cilvēki pasaulē un viņiem uzmanību nepievērsīs. Turklāt Felikss bija uzvilcis T kreklu un džinsus un sabužinājis matus, tātad pilnīgi iederējās kopainā. Niks to nemūžam nespētu.

      Elija apsēdās un palūkojās apkārt. Pretī sēdēja puisis, kas lasīja īsziņu un prasīja draugam, vai meitene, kas atvadās ar pāris skūpstiem, ir domājusi kaut ko vairāk nekā tā, kura devusi tikai vienu. Un vai ir kāda nozīme tam, ka vārds “skūpsti” rakstīts ar lielajiem burtiem. Draugs šķita vienaldzīgs un acīmredzami negribēja iesaistīties diskusijā, kuru abi droši vien risinājuši ne reizi vien.

      Pie blakus galdiņa kāds pāris nopietni apsprieda, vai Robinsons Kruzo ir simbols individuālismam, kas noveda pie kapitālisma attīstības. Elija gribēja viņiem pajautāt: “Vai zinājāt, ka savā grāmatā par ceļojumu pa Lielbritāniju Daniels Defo apraksta divsimt kuģu, kas bijuši ceļā no Greitjārmutas un nogrimuši pie Velna mutes rifiem? Un pirmajā ceļojumā Robinsons Kruzo cieta katastrofu pie Austrumanglijas krastiem? Tas varēja iedvesmot autoru.”

      Pirms dažiem gadiem viņa varētu, daudz nedomājot, pievienoties šai diskusijai. Tagad bija grūti noticēt, ka reiz viņa bijusi šādu cilvēku kategorijā. Lai nomierinātos, Elija piespieda plaukstu smagajai ozolkoka galda virsmai, kas iemiesoja drošību un ilgmūžību, kā viņai dzīvē tobrīd pietrūka.

      Bija grūti iziet no mājas, jo tajā viņa sajuta neapšaubāmu patiesību par savu dzīvi. Viņa mīlēja un tika mīlēta. Viņa bija vajadzīga. Bija lieciniece vēsturiski svarīgam notikumam vai vismaz bija nevilšus iesaistīta ziņu sižetā, kam pievērsta valsts mēroga uzmanība. Bet brīdī, kad viņa spēra kāju ārpus mājas, šo sajūtu nomāca reibinoša apziņa, ka var gluži vienkārši aiziet no tā visa un neviens viņai nesekos, varbūt pat nepamanīs viņas prombūtni.

      – Vai tev kāds sekoja? – Felikss vaicāja, juzdams Elijas saviļņojumu, taču pārprazdams tā cēloņus.

      – Es esmu tikai uzticama auklīte. – Elija paraustīja plecus. – Un viņus nemaz neinteresēju. – Tad, it kā nolēmusi kliedēt iespaidu, ka šāds uzmanības trūkums viņu aizvaino, Elija piebilda: – Paldies Dievam. – Patiesībā kāds uzņēmīgs bulvāru preses reportieris bija soļojis viņai līdzās pa ielu un mudinājis stāstīt, kas notiek aiz slēgtajām Holenda parka nama durvīm. Tomēr Elija bija ievērojusi Brionijas instrukcijas, noliekusi galvu un turējusi muti ciet, un reportieris beidzot likās mierā.

      Pa tālruni Felikss nepaskaidroja, kāpēc grib satikties. Elija sprieda, ka mērķis ir savtīgs, jo Felikss ir žurnālists, tātad viņa var kalpot kā informācijas avots. Viņai pat bija aizdomas, ka tieši Felikss paņēmis fotogrāfiju, kura parādījās avīzē. Pēdējā mēneša laikā viņa bija lasījusi pietiekami daudz bulvāru preses, lai zinātu, ka ikviens ar Skineriem saistītais cilvēks ir potenciāli uzpērkams.

      Personālais treneris, kas divus gadus katru dienu bija nācis uz Skineru namu, pārdeva laikrakstam stāstu par Brionijas skaistuma un veselības rituāliem, arī par reizi ceturksnī veiktajām kafijas klizmām un ķīmisko pīlingu. Maleja sniegusi interviju rakstam par baņķieru sievu dzīvi un stilu, taču tajā netika pieminēts fakts, ka Brionijai pašai ir veiksmīga karjera. Daudz vairāk tika spriests par iknedēļas piegādēm no Net-a-Porter internetveikala; par interjeristu, kurš ieradās reizi mēnesī, lai pārkrāsotu pirkstu nospiedumus uz sienām, ko klāja bērniem nedraudzīga pelēkbaltu toņu krāsa; par vairāk nekā tūkstoš mārciņām, ko Brionija iztērēja par fotogrāfijām, kurās uzņemti dvīņi tūdaļ pēc piedzimšanas Portlendas slimnīcā. Par laimi, vārdā nenosaukta auklīte, kas nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bija izpelnījusies tikai vienu teikumu pašās raksta beigās.

      Vēl bija plašs materiāls nedēļas nogales žurnālā, kurā citēts “ģimenes draugs”, kas stāsta par Skineriem kā par “nelaimes gadījumu, kam noteikti jānotiek”. Pavirši pārskrienot rakstam ar acīm, Elija sprieda, ka tādas ir visas ģimenes. Tāpat tika publicētas anekdotes par ballītēm, kurās piedalījies Džeiks un Izija un kurās konstatēts nepilngadīgo sekss un aizdomīgu medikamentu lietošana. Turpat ievietota Izijas fotogrāfija no perioda, kad viņa bija ārkārtīgi vāja, un Džeiks, kurš smēķē zālīti Oksfordas koledžas dārzā. Šis “ģimenes draugs” arī norādījis, ka Niks nav vienaldzīgs pret jaunākām sievietēm. Un nākamajā teikumā pieminējis Nika draugu, kuram bijusi dēka ar divdesmit septiņus gadus vecu auklīti, kas audzinājusi viņa bērnus. Fojs bija raksturots kā “negausīgs ballētājs”, norādot uz viņa daudzajiem grēkiem.

      – Kā jūtas Brionija? – Felikss vaicāja.

      – Normāli. – Un bērni?

      – Viņiem ir grūti, taču visi turas.

      – Vai zināji, ka mēs ar Brioniju esam seni draugi?

      – Zināju, ka bijāt pāris pirms tam, kad viņa satika Niku. – Pienāca viesmīle, kas atnesa Elijai tasi tējas.

      – Es viņu iepazīstināju ar Niku.

      – Domāju, ka arī tas man bija zināms.

      – Gribu runāt ar tevi atklāti, Elij, – nopietni sacīja Felikss.

      – Mani nevar nopirkt.

      – Ko tad es, tavuprāt, gribu no tevis?

      – Manuprāt, tu gribi tikt pie informācijas, kuru varēsi izmantot, lai palielinātu avīzes tirāžu, – teica Elija. – Es domāju, ka tu savu pazīšanos ar Skineriem gribi izmantot savtīgos nolūkos, lai tiktu pie ātras naudas. Vai arī mēģini pārliecināt mani, ka jāpārdod informācija lielākajam solītājam.

      – Es neesmu СКАЧАТЬ