Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ir paredzēt šādu gājienu un nošaut uzbrucēju, tiklīdz ierauga viņa rokās nazi. Ja šāvējs ir likumsargs, viņam būs jātaisnojas policijas iekšējās izmeklēšanas padomē un varbūt arī tiesas iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto priekšā. Beigtā nelieša radinieki gandrīz noteikti asaru pilnām acīm gaudīsies, ka nav bijusi godīga cīņa ar šaujamieroci pret nazi, policistam bijušas priekšrocības un viņš nedrīkstējis izšaut. Bet šāvējs vienalga domā: “Nolādēts! Skaidrs, ka vajadzēja šaut. Ja tāda situācija atkārtotos, es to kverpli nožmiegtu tāpat kā toreiz.” Daudzi ir pārliecināti, ka uzbrucējam ar nazi vajadzīgs laiks, lai sagatavotos dūrienam, un viņš izšķiež vērtīgu sekundi vai pat divas, bet šāvējs var to izmantot un, pārvarējis pārsteiguma refleksu, izšaut. Taču patiesībā ar nazi bruņojies cilvēks kustas pietiekami ātri un, izmantodams ieskrējiena inerci, no visa spēka uztriecas pretiniekam, nogāž to atmuguriski pret sienu vai uz zemes, pēc tam uzkrīt virsū upurim un laiž darbā nazi.

      Aptuveni tā notika arī tagad. Rauls likās izbrīnīts, kājas ieliecās ceļgalos, rokas bezjēdzīgi pavirzījās augšup, un Bovijs piecdesmit pēdu atstatumu – kurš vairs nelikās pārlieku garš – pieveica neiedomājami īsā laika sprīdī. Viņš uztriecās Raulam ar tādu spēku, ka izsita tam gaisu no plaušām. Ķermenim izliecoties un pēdām atraujoties no zemes, Rauls nokrita. Kad jaunekļa galva atsitās pret zemi, atskanēja šķebinošs krakšķis.

      Tajā mirklī Bovijs varēja ar lejupvedošu kustību pāršķelt Raulam rīkli, taču viņš tikai veikli atbruņoja pretinieku un ar nazi un ieroci rokās apcirtās pret pārsteigumā sastingušajiem Raula draugiem.

      – Gribat jaunas derības? – Bovijs noprasīja.

      – Ak, Dievs, tikai nešauj! – lūdzās puisis ar nazi.

      – Nekas tamlīdzīgs pat prātā nenāk. – Bovijs noteica un aizbāza ieroci aiz jostas. – Raul, tu labi redzi? Es gribu, lai tu skaties uzmanīgi.

      – Ē–ē, – novilka Rauls. – Ko?

      – Nolādēts! Skaties uzmanīgi!

      – Jā, labi.

      Bovijs savāza nazi un piesprādzēja pie bikšu kabatas.

      – Tu tur! – viņš uzrunāja puisi ar nazi rokā. – Es prasīju, vai gribi noslēgt derības.

      – Derības?

      – Jā. Saderam, ka jūs visi trīs mani nevarēsiet pieveikt.

      Visi trīs izskatījās satriekti.

      Jau atkal Bovijs nostājās šķietami miermīlīgajā pozā, ar kreisās rokas plaukstu apņēmis labās rokas elkoni, otru plaukstu piespiedis pie vaiga. – Dieva dēļ, sāciet taču!

      Puisis ar nazi rokā nolēma riskēt. Kad viņš metās virsū Bovijam virsū, tas ar asu labās rokas kustību novirzīja uzbrucēja nazi sāņus un vienlaikus ar kreisās plaukstas ārējo malu no visa spēka iecirta pļauku – spēcīgais sitiens skāra tik lielu daļu upura sejas, ka tas sāpēs pārgrieza acis.

      Bovijs kustējās zibenīgi. Spēriens ar biezzoļu kurpes malu lika otrajam puisim kliedzot saļimt smiltīs – precīzais sitiens pa nervu uz laiku bija padarījis kāju nejutīgu. Arī tas, kurš bija vicinājis nazi, noslīga uz ceļiem. Atgāzis puiša galvu, Bovijs to pieturēja zem zoda, lai nākamais sitiens nepārlauztu jauneklim kaklu. Trešajam viņš iespēra pa sēkliniekiem. Kad puisis sāpēs paliecās uz priekšu, arī viņam Bovijs ar plaukstu spēcīgi trieca pa zodu. Abi bez samaņas novēlās zemē.

      Atlika tikai uzbrucējs, kura kāju Bovijs bija padarījis nejutīgu. Sāpēs viebdamies un locīdamies, viņš vārtījās pa zemi un ar lielām pūlēm sataustīja kādu priekšmetu bikšu kabatā. Kad pretinieks izvilka ne visai kvalitatīvu divdesmit otrā kalibra revolveri, Bovijs iespēra viņam pa žokli tā, lai sitiena spēks vien pārlauž kaulu, nevis nogalina tā īpašnieku.

      Rauls joprojām gulēja zemē, kampdams pēc elpas un neticīgi mirkšķinādams acis.

      – Nu, kā tev patika? – Bovijs apvaicājās.

      – Ē…

      – Vai tu gribētu pie manis pastrādāt?

      – Ē…

      – Es tev to varētu iemācīt. Tu iegūtu jaunus draugus un sagādātu pasaulei daudz sāpju?

      – Strādāt? Kas tas par…

      – Tu strādātu pie manis. – Bovijs izvilka no kabatas naudaszīmes, kuras kopā saturēja saspraude. Paša gatavotajā tērauda saspraudē bija tik prasmīgi ieslēpts nazis, ka viņam ne reizi neradās problēmas lidostas drošības pārbaužu laikā. – Divi tūkstoši dolāru iestāšanās honorārs.

      – Divi tūkstoši dolāru?

      – Piedāvāju dzīvesvietu un ēdienu. Apģērbs un ekipējums par brīvu.

      – Divi tūkstoši dolāru?

      – Iestāšanās honorārs. Pēc tam saņemsi trīs tūkstošus mēnesī. Aplaupīdams dzērienu veikalus, tu nemūžam tik daudz nenopelnītu.

      – Kas man jādara?

      – Jāpierāda, ka spēj mācīties. Un tad…

      – Jā?

      – Jāklausa pavēlēm.

      17. NODAĻA

      – Pļauka? – Viljams neticīgi pārjautāja, jo domāja, ka tiek izjokots.

      Brīdī, kad reaktīvā lidmašīna Gulfstream G–200 uzšāvās gaisā no Kasperas lidostas Vaiomingas pavalstī, Kevana juta kuņģī vieglu spiedienu. Varēja pacelties arī no Džeksonholas, taču pastāvēja pārāk liela iespēja, ka uzbrucēju vienība šo lidostu novēro. Drošāk bija ar helikopteru aizlidot divsimt četrdesmit jūdzes austrumu virzienā uz Kasperu, kur viņus jau gaidīja. Lidmašīnas sānus rotāja uzraksts Global Protective Services. Salonā vietas pietiktu pat desmit pasažieriem – ērti klubkrēsli, konferenču galds, dzīvojamās istabas iekārta, plaša virtuve, izsmalcināta izklaides sistēma, klusi dzinēji, simtprocentīgi filtrēts gaiss un daudz dabiskas gaismas. Ietilpīgās degvielas tvertnes bija paredzētas starpkontinentāliem lidojumiem.

      – Tavuprāt, pļaukas ir kaut kas mīkstčaulīgs? – Kevana vaicāja.

      – Skaidra lieta! – Viljams attrauca.

      No vannas istabas iznāca Džeimija, pārģērbusies baltā blūzē, zilā vējjakā un pelēkās vieglās biksēs – šīs drēbes Viljams bija licis pilotiem paķert līdzi. Tirkīzkrāsas auskari izcēla sievietes tumši zaļās acis. Tumšie mati brīvi krita pār pleciem.

      – Patiesībā tas ir ļoti nopietns sitiens, – viņa paskaidroja Viljamam.

      – Fērbērns centās pēc iespējas vienkāršot paša ieviestās tuvcīņas metodes, – Kevana klāstīja. – Lai tās var viegli iemācīt. СКАЧАТЬ