Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saderēt? – vaicāja Bovijs.

      – Uz to, vai tev sašķaidīs kājas un rokas? Nav vērts, tas tāpat ir skaidrs.

      Kamēr uzbrucēji tuvojās, Bovijs ieņēma šķietami nedraudīgu pozu – atbalstījis labās rokas elkoni kreisās rokas saujā, labo plaukstu piespiedis pie vaiga.

      – Eu, paskat, šis tēlo vēso džeku! – jauneklis iesaucās.

      – Tāds vis nebūs pēc tam, kad mēs šo atspārdīsim.

      – Es nopietni saku. Vai gribat saderēt? – Bovijs vēlreiz piedāvāja.

      Jaunekļi nāca aizvien tuvāk. Bovijs joprojām nemainīja pozu.

      – Uz ko derēsim?

      – Uz naudu manā makā.

      – Mēs to šā vai tā dabūsim, – paziņoja Rauls, draudēdams ar pistoli.

      – Vai tad jūs nevēlaties zināt, kādas būs derības?

      Viņi bija gandrīz klāt.

      – Labi, kādas ir tavās stulbās, nolādētās derības? – Rauls noprasīja.

      – Tu nostāsies divdesmit pēdu attālumā no manis, nolaidis roku ar ieroci gar sāniem.

      – Jā. Un?

      – Es tikšu tev klāt, pirms tu man trāpīsi.

      Rauls smiedamies noteica: – Jā, kā tad!

      – Pārbaudi.

      Vēlreiz noirgojies, jauneklis pagriezās pret draugiem.

      Tajā brīdī Bovijs varētu viņu pievārēt.

      – Un ko es teikšu kruķiem, kad būšu ielaidis tev lodi iekšās? – Rauls taujāja.

      – Pašaizsardzība.

      – Tu, vecīt, esi sasmēķējies kreku, – kāds no puišiem iejaucās. – Pistole pret dūrēm nav nekāda pašaizsardzība.

      – Tad man būtu vajadzīgs kāds ierocis, kuru policija uzskatītu par apdraudējumu.

      – Piemēram?

      – Nezinu. Varbūt nazis?

      – Stulbenis! – noņirdza puisis ar nazi. – Viņš grib, lai es šim atdodu savu…

      – Aizver žaunas. Es gribu saprast, – Rauls pavēlēja. – Es nostāšos trīsdesmit pēdu atstatumā.

      – Es teicu “divdesmit”.

      – Trīsdesmit.

      – Tas būtu palielas istabas garums, – Bovijs izlikās iebilstam.

      – Bet tev būs nazis.

      – Jā.

      – Un tu gribi saderēt, ka pagūsi man uzbrukt, pirms es tevi sašaušu.

      Bovijs pamāja. – Ja pagūsi man iešaut, tā būs pašaizsardzība, jo man rokā būs nazis. Varēsi pastāstīt kruķiem, kā es tev sekoju. Vajāju tevi.

      – Es jums saku, tas džeks ir sajucis prātā, – puisis ar nazi nerimās.

      – Kā tad būs, Raul? Tu piecus gadus sēdēji. Vai tiešām ne reizi nesapņoji iztrakoties? Tagad tev ir tāda iespēja. Turklāt pavisam likumīga. Pirmajā dienā pēc iznākšanas no cietuma.

      Rauls nopētīja nepazīstamo.

      Bovijs gaidīja. Saule karsēja aizvien spēcīgāk.

      – Četrdesmit pēdas, – Rauls uzstāja.

      – Tā tu izmanto manu laipnību. Es piedāvāju saderēt, ka nostāšos…

      – Četrdesmit pēdu attālumā, – Rauls pabeidza un pagriezās pret draugiem. – Vai ne? Viņš runāja par četrdesmit pēdām, vai ne?

      – Protams, Raul. Tieši tā viņš sacīja.

      – Ja gribi būt tāds skarbais zellis, lai notiek, – Bovijs noteica.

      Acīmredzami uzjautrināts, Rauls spēra četrdesmit soļus atpakaļ. Četrdesmit īpaši platus soļus.

      – Es ij netaisos šim dot savējo! – puisis ar nazi atkārtoja.

      – Tad man jāpaņem pašam savs, – Bovijs paziņoja, bet joprojām stāvēja tajā pašā pozā. Ar kreiso roku iesniedzies platā krekla īsajā piedurknē, viņš izņēma piecas collas garu atvāžamo nazi, ko labajā padusē bija piestiprinājis ar pretalerģisku plāksteri.

      Šis rokām darinātais nazis atšķīrās no otra ar gludo ebonīta spalu, ar kuru viņam patika spēlēties. Šis nazis bija domāts darbam. Piespiežot pogu uz spala, tas atvāzās kā ieeļļots. Anodētais melnais asmens, izkalts no 44 °C kategorijas tērauda, bija tik ass, kas spēja ieurbties starp kevlara šķiedrām. Rievotais, laminētais spals bija gatavots no gandrīz neiznīcināmas plastmasas ar nosaukumu Micarta. Rievas ļāva cieši satvert spalu arī tad, ja tas bija notriepts asinīm.

      – No kurienes tas, velna milti, uzradās? – kāds iesaucās.

      Rauls pacēla pistoli.

      – Rāmu garu! – Bovijs mierināja. – Nazis man vajadzīgs tikai derībām. Ja tu mani nogalināsi, visam jāizskatās ticami, it kā tu būtu aizsargājies.

      – “Ja”? Nebūs nekādu “ja”! – Rauls viegli samiedza acis.

      – Derībās bija runa par piecdesmit pēdām, vai ne?

      Viņš paspēra vēl desmit soļus atpakaļ.

      – Klau, izbeidz! – Bovijs gaudulīgi novilka. – Tu taču gribēji godīgas derības, vai ne?

      – Piecdesmit pēdas ir godīgi.

      – Bet tev jātur ierocis gar sāniem. Tu nedrīksti ar to tēmēt, kamēr sacensības nav sākušās, – Bovijs piekodināja.

      – Kā nu ne. – Stāvēdams krietnā attālumā, Rauls smīkņāja. – Gar sāniem.

      Jauneklis atkal nolaida ieroci.

      Arī Bovijs tagad turēja roku ar nazi gar sāniem un iekšēji saņēmās. – Kurš sāks skaitīt?

      – Skaitīt? Par skaitīšanu neviens neko…

      Kliegdams pilnā balsī, Bovijs metās uzbrukumā.

      – Es tev zarnas izraušu, izdzimteni! – viņš auroja. – Izdzimteni! Izdzimteni! – Šķita, ka Raulu straujais, skaļais uzbrukums un niknumā izķēmotā СКАЧАТЬ