Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un pēc vienas procedūras tās varēs izstādīt apskatei.

      – Šeit ir divdesmit vāzes. Kāda būtu kopējā vērtība? – taujāja magnāts.

      Tika nosaukts liels skaitlis lirās.

      Telpā ienāca vēl daži tūristi.

      Arī tos vērīgi aplūkojis, Millers nekā draudīga nesaskatīja.

      – Cik tas būtu dolāros? – tincināja magnāts.

      Millers dzirdēja klikšķam kalkulatora taustiņus. – Četrsimt tūkstoši.

      – Vai tās var droši iesaiņot un nosūtīt ar gaisa pastu? – magnāts nerimās.

      – Bez šaubām.

      – Sinjor, – viens no darbiniekiem aizrādīja tūristam ar fotoaparātu rokās, – šeit nav atļauts fotografēt.

      Tūrists franču valodā paskaidroja, ka neko nesaprot.

      Darbinieks atkārtoja franciski, ka darbnīcā fotografēt ir aizliegts.

      Telpā sadrūzmējās vēl vairāk cilvēku.

      – Nē, neaiztieciet! – itāliski uzsauca otrs darbinieks.

      Atskanēja plīstoša stikla troksnis.

      Pārsteiguma refleksu pilnībā iznīdēt nav iespējams. Tas ir cieši ievīts cilvēka nervu sistēmā. Viņš ieliecas ceļgalos, sagumst plecos un pastiepj rokas ar delnām uz priekšu. Šādām kustībām mācīts aģents aizsargājas pret uzbrucēju. Millers reaģēja automātiski, nedomājot – no gaiteņa pievērsās notikumiem sev aiz muguras, kur abi darbnīcas īpašnieki un viņa klienti izbrīnīti lūkojās uz gandrīz pabeigto vāzi, kuru vīrietis ar fotoaparātu bija saplēsis. Pie kājām mētājās krāsaina stikla lauskas.

      Vīrietis nemitīgi bārstīja atvainošanās vārdus franciski.

      Milleram piepeši noreiba galva, kāja šķita mitra. Izrādījās, ka pa labās kājas bikšu staru plūst tumšsarkana straume, kas krājas aizvien platākā asins peļķē.

      “Augšstilba artērija.” Tā bija viņa pirmā doma. “Man ir pārgriezta…”

      Veikls grieziens ar asu asmeni gandrīz nekad nesagādā sāpes – ja vien tas nav veikts ar spēku, cietušais sajūt vien vieglu dzēlienu. Millers apsviedās otrādi un ieraudzīja attālināmies sievieti, kas bija ienākusi darbnīcā neilgi pēc viņiem. Īsbikses. Sandales. Vienreiz atskatoties pār plecu, viņa soļoja pa pustumšo gaiteni pretī spožās saulesgaismas pielietajai ārdurvju ailai.

      Pēkšņi Milleram acu priekšā viss kļuva pelēks. Taustoties pēc atbalsta, lai nesaļimtu, viņš klupdams streipuļoja pretī klienta sievai, kura apstulbusi kāpās atpakaļ. Kāds iekliedzās, bet Millers to tikpat kā nedzirdēja. Uguns rēkoņa no krāšņu mutēm pamazām noklusa. Spilgtās liesmas aptumšojās. Par spīti versmainajam karstumam, kas plūda no krāsnīm, ievainoto apņēma aukstums. Izstiepis rokas, vīrietis sasvērās un apgāza galdu, un pret grīdu sašķīda pārējās vāzes.

      Atsities ar deniņiem pret betona grīdu, viņš vērās uz tagad nevērtīgajām vizuļojošajām krāsainā stikla lauskām. To mirdzums dzisa līdz ar viņa redzi. Paša asinīm klātās šķembas bija pēdējais, ko Millers savā dzīvē redzēja.

      15. NODAĻA

      Ložu necaurlaidīgo logu stikli mirdzēja saules staros. Pļaviņā pie mājas nolaidās helikopters. Rotora lāpstiņu radītā gaisa plūsma pielieca zāles stiebrus visapkārt.

      – Kad es varēšu atgriezties pie ģimenes? – Helikoptera dzinēja troksnis lika misis Petersonei pacelt balsi.

      – Tiklīdz būsim pārliecināti, ka jums vairs nedraud briesmas, – Džeimija paskaidroja.

      – Tikpat labi varētu teikt: “Kad Āronam vairs nedraud briesmas.” – Misis Petersone pameta ar galvu uz Kevanas pusi.

      Džeimija bija tik ļoti pieradusi pie vīra segvārda, ka viņu pārņēma kaut kas līdzīgs nerealitātes sajūtai, kad kāds Kevanu nosauca par Āronu.

      – Tas ir ne tikai pašas, bet arī jūsu ģimenes drošības labad, – Džeimija atgādināja. – Ticiet man, par jums labi parūpēsies.

      – Ņujorkā?

      – Jā. Manhetenā.

      Misis Petersone brīdi padomāja. – Vai tuvumā ir Radio City mūzikhola ēka?

      Džeimijas sejā parādījās tikko manāms smaids. – Desmit kvartālus no jūsu apmešanās vietas. Daži izskatīgi jaunekļi jūs labprāt turp pavadīs.

      – Viljams piezvanīja tiesnesim Kenfīldam, un mums ir atļauja aizbraukt no pavalsts un uzturēties Ņujorkā līdz dienai, kad sapulcēsies iepriekšējās izmeklēšanas zvērinātie, – Kevana stāstīja Gārtam.

      – Viņš tiešām var pasteidzināt lietas. – Gārts acīmredzami nebija apmierināts ar to, ka postenis palīdz ietekmēt notikumus. – Mēs pārbaudām apkārtnes viesnīcas un moteļus. Īpašu uzmanību pievēršam mājām netālu no degvielas uzpildes stacijas pie Aļņu krustojuma, kur tu pirmoreiz redzēji uzbrucēju vienību. Tāpat zvanām lidsabiedrībām un vietējām auto iznomāšanas aģentūrām.

      – Runājot par uzsprāgušo mašīnu… vai esi pārliecināts, ka bumba tiešām uzstādīta zem automašīnas?

      – Nozieguma vietas izmeklētāji to apstiprināja.

      – Velns parāvis, ko tas varētu nozīmēt? – Tomēr Kevana saprata, ka atbilde ir acīmredzama. – Tas, kurš tos vīrus nolīga, baidījās no tā, ko viņi var izpaust, ja tiek notverti un iztaujāti. Līdzīgi viņš rīkojās ar snaiperi.

      Helikoptera pilots ar žestu aicināja visus iekāpt.

      – Paldies par palīdzību, Gārt.

      – Priecājos, ka esat izķepurojušies sveiki un veseli.

      “Vienīgi Endželo nepaveicās,” Kevana nodomāja un iekaisa dusmās, atceroties mirušo biedru. “Un es atradīšu vainīgo.”

      Helikopters cēlās aizvien augstāk, lai tiktu pāri klintīm, un pagriezās austrumu virzienā. Taču, kad lidaparāts atstāja Tītona ieleju, Kevana rīkojās pretēji tam, kā bija nosolījies sev iepriekš. Viņš lūdza pilotu vispirms doties uz ziemeļiem, jo gribēja redzēt savu rančo. No lidojuma augstuma viņš aplūkoja izdegušo pļavu, līdz ar zemi nolīdzināto mājvietu, krāsmatas, apogļojušos baļķus, dziļās bedres, kas bija radušās, uzsprāgstot propāna cisternai un helikopteram.

      Kevana un Džeimija saskatījās.

      “Jā, es atradīšu vainīgo,” viņš domās nozvērējās.

      16. NODAĻA

ALBUKERKE, ŅŪMEKSIKAS PAVALSTS

      Jaunuzbūvētais СКАЧАТЬ