Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Ar svešu vārdu - Džefrijs Ārčers страница 9

Название: Ar svešu vārdu

Автор: Džefrijs Ārčers

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Зарубежные детективы

Серия:

isbn: 978-9984-35-712-6

isbn:

СКАЧАТЬ protams, Bredšov, – manāmi uztraucies, sacīja Svonsons.

      – Tomēr mans nolūks, cita starpā, ir informēt pārvaldi par to, cik lielu uzmanību jūs pievēršat literatūrai un reliģijai kā mūsu ikdienas dzīves svarīgai sastāvdaļai. – Harijs pakāpās sāņus, lai cietuma priekšnieks varētu paiet garām.

      – Paldies, Bredšov! Tā ir laba rīcība.

      – Mēs parunāsim vēlāk, Bredšov, – gandrīz čukstus nošņāca Heslers.

      – Nevaru vien sagaidīt, – Harijs atbildēja gana skaļi, lai to saklausītu arī cietuma priekšnieks.

      Šī saruna ar cietuma priekšnieku kļuva par galveno apspriežamo tematu cietumnieku rindā pēc pusdienām. Atgriezies no virtuves kamerā, Kvins brīdināja Hariju, ka paklīdušas runas par Heslera nodomu pēc gaismas nodzēšanas viņu nogalināt.

      – Es tā nedomāju, – Harijs rāmi atteica. – Cilvēki, kuri terorizē citus, ir gluži kā monētas divas puses. Vienā pusē terorizētājs, bet otrā – gļēvulis.

      Kvins neizskatījās pārliecināts.

      Harijam nenācās ilgi gaidīt, līdz radās iespēja pierādīt sava uzskata patiesumu. Tiklīdz gaismas bija nodzēstas, kameras durvis atsprāga vaļā, un tajās nostājās Heslers ar steku rokā.

      – Kvin, ārā no kameras! – viņš pavēlēja, nenovērsdams skatienu no Harija. Kad īrs bija izsteidzies gaitenī, Heslers sacīja: – Es visu dienu gaidīju šo brīdi, Bredšov. Tagad tev nāksies uzzināt, cik kaulu ir tavā ķermenī.

      – Diezin vai, Heslera kungs, – Harijs attrauca, pat nenodrebējis.

      – Un kas, pēc tavām domām, tevi no tā paglābs? – Heslers vaicāja. – Cietuma priekšnieka, kurš varētu tevi pasargāt, te tuvumā nav.

      – Cietuma priekšnieks man nemaz nav vajadzīgs, – atteica Harijs. – Ne jau tagad, kad esat izvirzīts paaugstināšanai, – viņš piebilda, cieši raudzīdamies Hesleram acīs. – No uzticama avota man ir zināms, ka jūs nākamajā otrdienā pulksten divos stāsieties Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priekšā.

      – Un kas par to? – vaicāja Heslers, kurš tagad jau atradās mazāk nekā pēdas attālumā no Harija.

      – Jūs aizmirstat, ka es tajā pašā rītā pulksten desmitos vērsīšos ar iesniegumu pie šīs pašas komisijas. Kādam no komisijas varētu likties interesanti, kālab tik daudzi mani kauliņi piepeši ir lauzti pēc tam, kad esmu uzdrošinājies uzrunāt cietuma priekšnieku. – Heslera steks atsitās pret lāvas malu tikai dažas collas nostāk no Harija sejas. Viņš nenodrebēja. – Protams, – Harijs turpināja, – ir jau iespējams, ka vēlaties palikt par korpusa atbildīgo virsnieku līdz sava mūža galam. Tomēr es par to šaubos. Pat jūs taču nevarētu būt tik dumjš, lai izpostītu savu vienīgo iespēju tikt pie paaugstinājuma. – Heslers atkal pacēla steku, tomēr vilcinājās to lietot. Harijs no spilvena apakšas izņēma biezu piezīmju burtnīcu.

      – Esmu pierakstījis, kādus noteikumus jūs pagājušā mēneša laikā esat pārkāpis, Heslera kungs. Dažus no tiem pat vairākas reizes. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka komisijai tā būs interesanta lasāmviela. Šajā vakarā es sarakstu papildināšu ar vēl divām piezīmēm. Atrašanās kamerā viens pret vienu ar ieslodzīto, kamēr kameras durvis ir aizvērtas. Četri simti deviņpadsmitais punkts. Un fizisku draudu lietošana pret ieslodzīto, kad viņš nespēj sevi aizsargāt. Pieci simti divpadsmitais punkts. – Heslers pakāpās soli atpakaļ. – Tomēr esmu pārliecināts, ka uz komisiju, apsverot jūsu paaugstinājuma iespēju, vislielāko iespaidu atstās jautājums par to, kālab jums nācās aiziet no Jūras spēkiem, nodienējot tik ļoti īsu laiku. – Heslers nobālēja. – Iemesls noteikti nebija tikai izkrišana virsnieka kvalifikācijas eksāmenā.

      – Kurš izpļāpājās? – Heslers noprasīja, bet viņa balss bija tikai nedaudz skaļāka par čukstu.

      – Kāds jūsu bijušais kuģa biedrs, kuram tik ļoti nepaveicās, ka viņš nokļuva šeit. Jūs parūpējāties, lai viņš turētu muti, un tālab piedāvājāt viņam bibliotekāra palīga vietu. Arī es sagaidu to pašu. – Harijs pasniedza savu pēdējā mēneša veikumu Hesleram, pagaidīja, līdz viņš aptver tikko dzirdēto, un tad piebilda: – Es turēšu muti līdz savai atbrīvošanas dienai. Protams, ja vien jūs nedosiet man iemeslu mainīt nostāju. Un pamēģiniet man kaut pirkstu piedurt! Es panākšu, lai no dienesta ieslodzījuma vietā jūs izlidotu vēl ātrāk nekā no Jūras spēkiem. Vai es izteicos gana skaidri? – Heslers pamāja ar galvu, taču nesacīja ne vārda – Un, ja atkal no jaunpienācējiem izvēlēsieties sev kādu rotaļlietu, darījums vairs nebūs spēkā. Un tagad lasieties ārā no manas kameras!

      Piektā nodaļa

      Kad Loids piecēlās kājās, lai sveiktu Hariju viņa pirmajā darba dienā bibliotekāra palīga amatā, Harijs atskārta, ka parasti redzējis viņu tikai sēžam. Loids izrādījās garāks, nekā viņam licies. Augums bija krietni pāri sešām pēdām. Par spīti neveselīgajam cietuma uzturam, viņš izskatījās labi un bija viens no nedaudzajiem ieslodzītajiem, kurš katru rītu skuvās. Viņam bija ļoti melni, atpakaļ atķemmēti mati, un viņš vairāk līdzinājās lēnām novecojošai skatuves zvaigznei, nevis cietumniekam, kurš izcieš sodu piecu gadu garumā par krāpniecību. Kvins nebija varējis noskaidrot viņa pastrādātā nozieguma nianses, un tas nozīmēja, ka neviens, izņemot cietuma priekšnieku, nezina visu stāstu pilnībā. Cietuma likums bija ļoti vienkāršs – ja ieslodzītais pats nevēlas stāstīt, par ko iesēdināts, nedrīkst uzdot nekādus jautājumus.

      Loids iepazīstināja palīgu ar darba kārtību, kuru Harijs pilnībā apguva jau līdz brīdim, kad abi todien devās vakariņās. Dažas nākamās dienas Harijs uzdeva Loidam jautājumus par to, kā savācamas grāmatas, kuru lasītājs iekavējis nodošanas termiņu, par soda naudām, par to, kā mudināt ieslodzītos ziedot savas personīgās grāmatas cietuma bibliotēkai, kad pienāk laiks atgriezties brīvībā. Par šādu iespēju Loids pat nebija iedomājies. Lielākā daļa Loida atbilžu bija vienzilbīgas, tālab Harijs viņam ātri vien ļāva atgriezties iesildītajā vietā pie rakstāmgalda, kur varēja droši paslēpties aiz New York Times numura.

      Levenemā bija gandrīz tūkstotis ieslodzīto, tomēr mazāk nekā viens no desmit prata lasīt un rakstīt. To neprata pat visi tie, kas papūlējās otrdienās, ceturtdienās un svētdienās ierasties bibliotēkā.

      Harijs ātri atskārta, ka Makss Loids ir slinks un viltīgs cilvēks. Viņš neiebilda ne pret vienu jaunievedumu, ko ierosināja palīgs. Galvenais nosacījums bija viens – lai pašam nav jāiesaistās un jāveic kāds papildu darbs.

      Likās, ka Loida galvenais uzdevums ir allaž parūpēties par to, lai būtu pagatavota kafija, gadījumam, ja bibliotēkā iegriežas kāds virsnieks. Kad bibliotēkā tika nogādāta cietuma priekšnieka izlasītā iepriekšējās dienas New York Times, Loids uz visu atlikušo rīta cēlienu iekārtojās pie rakstāmgalda. Vispirms viņš pievērsās grāmatu apskatam un, kad bija to rūpīgi izpētījis, ķērās pie reklāmu lasīšanas, tad sekoja ziņas un pašās beigās sporta jaunumi. Pēc pusdienām viņš sāka minēt krustvārdu mīklas, ko Harijam nākamajā rītā bija ļauts pabeigt.

      Kad СКАЧАТЬ