Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ žaketes augšējā kabatā. Tas viss notika vienā acumirklī. – Kvins arī mitināsies kamerā trīs divi septiņi, – Meisons pateica jaunākajam virsniekam. Ja Heslers bija pamanījis darījumu, tad neko nelikās zinām. – Abi sekojiet man! – Tas bija viss, ko viņš pateica.

      Kvins aizsteidzās Harijam pakaļ, lai Meisons piepeši nepārdomātu. Cietumniekus veda pa garu gaiteni ar zaļām ķieģeļu sienām, un tad Heslers apstājās pie nelielas dušas telpas, kurā bija divas šauras koka lāviņas, kas piestiprinātas pie sienas. Telpā bija izmētāti jau lietoti dvieļi.

      – Izģērbieties un nomazgājieties! – izrīkoja Heslers.

      Harijs lēnām novilka drēbnieka šūto uzvalku, eleganto krēmkrāsas kreklu ar iestīvināto apkaklīti un noņēma svītroto kaklasaiti, ko Dželksa kungs viņam bija laipni sagādājis, lai atstātu iespaidu uz tiesnesi. Problēma bija vien tā, ka viņš izraudzījies nepareizu tiesnesi.

      Iekams Harijs paguva atsaitēt kurpju auklas, Kvins jau bija nostājies zem dušas. Viņš atgrieza krānu, un neliela ūdens strūkliņa negribīgi sāka tecēt uz viņa paplikās galvas. No grīdas viņš pacēla ziepju skaidu un sāka mazgāties. Harijs nostājās zem aukstā ūdens strūklas otrā dušas vietā, un pēc mirkļa Kvins viņam pasniedza to, kas bija palicis pāri no tā saucamajām ziepēm.

      – Atgādini man, lai parunāju ar vadību par labierīcībām, – Kvins noteica, pacēla no grīdas dvieli, kas nebija lielāks par trauku lupatu, un mēģināja noslaucīties.

      Heslera lūpas palika sakniebtas. – Saģērbieties un sekojiet man, – viņš ierunājās, kad Harijs vēl nebija beidzis ieziepēties.

      Jau nākamajā mirklī Heslers možā solī devās uz priekšu pa gaiteni, un pusapģērbtais, joprojām slapjais Harijs steidzās turēties viņam līdzi. Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonākuši līdz dubultajām durvīm, uz kurām bija liels uzraksts “Noliktavas”. Heslers spēcīgi pieklauvēja, un pēc neilga brīža durvis atvērās, atklājot skatienam pārgurušu virsnieku, kurš ar elkoņiem bija atbalstījies uz letes un smēķēja paštītu cigareti. Ieraudzījis Kvinu, virsnieks pasmaidīja.

      – Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriekšējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin, – viņš sacīja.

      – Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs, – noteica Kvins, kurš atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām. – Manas prasības ir gaužām vienkāršas, – viņš pavēstīja. – Viena sega, divi kokvilnas palagi, viens spilvens, viena spilvendrāna… – Virsnieks no plaukta, kas atradās viņam aiz muguras, ņēma visu prasīto un krāva glītā kaudzītē uz letes. – …divi krekli, trīs zeķu pāri, sešas apakšbikses, divi dvieļi, viena bļoda, viens šķīvis, viens nazis, viena dakšiņa, viena karote, viens bārdas asmens, viena tūbiņa zobu pastas… Es dodu priekšroku Colgate.

      Ņūbolds neteica neko par to, ka Kvinam domātā kaudzīte auga augumā. – Vai vēl kaut ko? – viņš galu galā vaicāja, it kā Kvins būtu vērtīgs klients un būtu svarīgi, lai viņš atgriežas atkal.

      – Jā, manam draugam leitnantam Bredšovam visu to pašu. Tā kā viņš ir virsnieks un džentlmenis, pieraugi, lai viņam tiek pats labākais.

      Harijam par pārsteigumu Ņūbolds sāka veidot nākamo kaudzīti, turklāt lēnām izvēloties no piedāvājuma un tikai pateicoties vienam cietumniekam, kurš bija apsēdies Harijam blakus autobusā.

      – Nāciet man pakaļ, – nokomandēja Heslers, kad Ņūbolds savu darbu bija paveicis. Harijs un Pets paķēra katrs savu kaudzīti un steidzās viņam pakaļ pa gaiteni. Vairākkārt nācās apstāties, jo virsnieks atslēdza un atkal aizslēdza aizsargrežģus, kas atradās gaitenī jau tuvāk kamerām. Kad viņi galu galā nonāca īstajā cietuma spārnā, apkārt atskanēja daudzbalsīgs cietumnieku sveiciens.

      Kvins ierunājās: – Kā redzu, esam augšējā stāvā. Es liftu neizmantošu, jo man nepieciešams treniņš. – Virsnieks neatbildēja, vien turpināja iet garām klaigājošajiem ieslodzītajiem.

      – Manuprāt, tu sacīji, ka šis ir kluss cietuma spārns, – Harijs bija neizpratnē.

      – Ir skaidrs, ka Heslera kungs nav viens no iecienītākajiem virsniekiem, – nočukstēja Kvins, kad visi trīs bija nonākuši pie trīs simti divdesmit septītās kameras. Virsnieks atslēdza smagās dzelzs durvis un tās atvēra, lai vecais un jaunais cietumnieks varētu ieiet miteklī, ko Harijam nāksies izmantot nākamos sešus gadus.

      Durvis aizcirtās viņam aiz muguras. Harijs paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no iekšpuses durvīm nav roktura. Divas lāvas viena virs otras, pie sienas piestiprināta tērauda izlietne, koka galds, kurš gluži tāpat piestiprināts pie sienas, un koka krēsls. Beidzot viņa skatiens nonāca līdz tērauda traukam, kas bija nolikts zem apakšējās lāvas. Harijam likās, ka viņam tūdaļ kļūs nelabi.

      – Tu ņem augšējo lāvu, – teica Kvins, pārtraucot viņa pārdomas, – ņemot vērā, ka esi jauniņais. Ja es tikšu ārā ātrāk par tevi, tu pārcelsies uz apakšējo, bet tavs jaunais kameras biedrs ieņems augšējo. Cietuma etiķete, – viņš paskaidroja. Harijs nostājās pie apakšējās lāvas un lēnām saklāja savējo, tad uzrāpās augšā, apgūlās un nolika galvu uz ļoti plānā, cietā spilvena. Viņš skaudri apzinājās, ka, visticamāk, paies kāds laiks, līdz viņam izdosies naktī izgulēties. – Vai drīkstu uzdot tev vēl vienu jautājumu? – viņš vērsās pie Kvina.

      – Jā, bet tad vairs never muti vaļā līdz rīta gaismai. – Harijs atcerējās, kā Fišers bija sacījis gandrīz tādus pašus vārdus viņa pirmajā vakarā Svētā Bedas skolā.

      – Ir acīmredzams, ka tev izdevās ienest vērā ņemamu naudas summu cietumā. Kāpēc sargi tev to neatņēma jau brīdī, kad tu izkāpi no autobusa?

      – Ja viņi tā izdarītu, – paskaidroja Kvins, – neviens cietumnieks vairs naudu neievestu, un visa sistēma gluži vienkārši sabruktu.

      Trešā nodaļa

      Harijs gulēja uz augšējās lāvas un skatījās griestos, ko klāja viena plāna kaļķa kārtiņa un ko viņš varēja aizsniegt, tikai pastiepjot pirkstus uz augšu. Matracis bija kunkuļains, bet spilvens tik ciets, ka viņam izdevās iemigt vien uz dažām minūtēm vienā reizē.

      Domas aizklīda pie Seftona Dželksa un tā, cik viegli vecajam advokātam bija izdevies viņu piemuļķot. “Panāc, lai manu dēlu vairs neapvainotu slepkavībā, tas ir viss, ko es no tevis prasu,” Harijs teju vai dzirdēja veco Bredšovu sakām Dželksam. Harijs pūlējās nedomāt par nākamajiem sešiem gadiem, par kuriem Bredšova kungam nebija nekādas daļas. Vai tas bija desmit tūkstošu dolāru vērts?

      Viņš aizgainīja no prāta savu advokātu un atcerējās Emmu. Harijam viņas ļoti pietrūka, gribējās viņai uzrakstīt un pavēstīt, ka joprojām ir dzīvs, taču viņš zināja, ka to nedrīkst. “Interesanti, ko gan viņa dara šajā rudenīgajā dienā Oksfordā? Kā viņai sokas mācībās pirmajā studiju gadā? Vai viņa jau satiekas ar kādu citu puisi? Un kā klājas viņas brālim, Džailsam, manam tuvākajam draugam? Vai Džailss ir pārtraucis studijas un pieteicies armijā, lai cīnītos pret СКАЧАТЬ