Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un ar pārsteigumu atklāja, ka aploksne nemaz nav atvērta.

      – Man bija patiešām žēl, ka tev nācies pamest Oksfordu, – Meizija ierunājās, pamanījusi, ka Emma pievērsusi skatienu vēstulei.

      – Kad bija jāizvēlas, vai turpināt izglītošanos vai dāvāt dzīvību Harija bērnam, viss likās gluži pašsaprotami, – atbildēja Emma, joprojām lūkodamās uz aploksni.

      – Un sers Volters man sacīja, ka tavs brālis Džailss ir iestājies Veseksas pulkā un diemžēl…

      – Redzu, ka esat saņēmusi vēstuli no Harija, – Emma pārtrauca Meiziju pusteikumā, vairs nespēdama valdīties.

      – Nē, tā nav no Harija, – atteica Meizija. – To rakstījis leitnants Tomass Bredšovs, kurš kopā ar manu dēlu kalpoja uz kuģa “Devonietis”.

      – Un ko raksta leitnants Bredšovs? – vaicāja Emma, labi manīdama, ka aploksne nav bijusi atplēsta.

      – Man nav ne jausmas, – atbildēja Meizija. – Doktors Volless man to iedeva un sacīja, ka tā ir līdzjūtības vēstule. Nevēlējos vēl kādu atgādinājumu par to, ka Harija vairs nav, un tālab atstāju to neatplēstu.

      – Bet ir taču iespējams, ka tajā ir ziņas, kas izgaismotu notikumus uz “Devonieša”, viestu lielāku skaidrību.

      – Ļoti šaubos, – iebilda Meizija, – galu galā viņi bija pazīstami vien dažas dienas.

      – Kliftones kundze, varbūt jūs vēlētos, lai nolasu jums šo vēstuli? – vaicāja Emma, apjauzdama, ka Meizija varbūt kautrējas atzīties savā neprasmē lasīt.

      – Nē, paldies! – Meizija atteica. – Mana mīļā, tā taču nekādi vairs nespēj atsaukt Hariju atpakaļ, vai ne?

      – Te nu man jāpiekrīt, – sacīja Emma. – Bet varbūt jūs atļautu man to izlasīt, lai es gūtu dvēseles mieru? – viņa piebilda.

      – Naktī vācieši apšauda dokus, – ierunājās Meizija. – Ceru, ka Beringtoniem tas nav nodarījis pārāk lielus zaudējumus.

      – No tiešiem triecieniem ir izdevies izvairīties, – Emma gaužām negribīgi atteica, skaidri saprazdama, ka viņai netiks ļauts izlasīt vēstuli. – Laikam jau pat vācieši neuzdrošinātos uzmest bumbu uz vecātēva valdījumiem.

      Meizija iesmējās, un Emmai ienāca prātā mirklīga doma, ka vajadzētu paķert vēstuli no kamīna malas un atplēst to, pirms Meizija paguvusi iejaukties. Tādu rīcību Harijs noteikti nebūtu atbalstījis. Ja Meizija uz brīdi izietu no istabas, Emma ar karstajiem tējas tvaikiem varētu atdarīt vēstules zīmogu, paskatīties uz autora parakstu un visu atkal aizlīmēt ciet, lai Harija māte neko nemanītu.

      Likās, ka Meizija lasa Emmas domas. Viņa stāvēja pie kamīna un pat nedzīrās izkustēties no vietas.

      – Vectēvs man sacīja, ka ir pamats jūs apsveikt, – sacīja Emma, negrasīdamās padoties.

      Meizija nosarka un sāka stāstīt par saviem jaunajiem pienākumiem Grand Hotel. Emmas skatiens joprojām bija pievērsts aploksnei. Viņa uzmanīgi izpētīja burtu izliekumus, slīpumus un vijumus, lai paturētu tos prātā, līdz būs atgriezusies Menorhausā. Kad Meizija atdeva mazo Sebastjanu mātei un sacīja, ka viņai diemžēl jāatgriežas darbā, Emma negribīgi piecēlās, pirms tam uzmetusi vēl pēdējo skatienu aploksnei.

      Mājupceļā uz Menorhausu Emma pūlējās saglabāt atmiņā visas rokraksta nianses un jutās pateicīga par to, ka Sebastjans ir cieši iemidzis. Tiklīdz automašīna nobremzēja uz grantētā piebraucamā ceļa pie mājas, Hadsons atvēra Emmai durvis, lai viņa varētu izkāpt no auto un ienest dēlu mājā. Viņa taisnā ceļā devās uz bērnistabu, kur Beringtonu auklīte jau viņus gaidīja. Auklītei par izbrīnu, Emma tikai noskūpstīja dēlu uz pieres un, ne vārda nesacījusi, izgāja no telpas.

      Savā istabā Emma atslēdza rakstāmgalda vidējo atvilktni un izņēma kaudzīti vēstuļu, ko gadu gaitā bija saņēmusi no Harija.

      Vispirms viņa pārliecinājās par to, kā bija uzrakstīts burts “H”. Bez izskaistinājumiem, vienkāršs un izteiksmīgs. Tas deva viņai pārliecību, ka jāsalīdzina tālāk. Nākamais bija “K”. Uz Harija mātei adresētās vēstules vārdā “Kliftones” tas bija tieši tāds pats kā uz Emmai adresētās kartītes, kur bija vēl arī lielais burts “M”. “Harijs noteikti ir dzīvs,” viņa skaļi atkārtoja vēl un vēlreiz. Vārdu “Bristole” atrast nebija tik grūti, taču ar vārdu “Anglija” vairs negāja tik viegli. Un tad viņa atrada vēstuli, kuru Harijs bija viņai sūtījis no Itālijas, kad abi vēl bija skolēni. Vairāk nekā stunda bija nepieciešama, lai viņa atrastu visus nepieciešamos burtus un skaitļus, bet pēc tam rūpīgi tos izgrieztu, lai atveidotu adresi, kas bija uz Harija mātei atsūtītās vēstules.

      KLIFTONES KUNDZEI

      STILHAUSLEINA 27

      BRISTOLE

      ANGLIJA

      Pārgurumā Emma atkrita gultā. Viņai nebija ne jausmas, kas ir Tomass Bredšovs, taču viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka vēstuli, kura nolikta uz Meizijas kamīna malas, rakstījis Harijs. Un kaut kādu, viņam vien saprotamu iemeslu pēc viņš nevēlējās, lai Emma zinātu, ka viņš joprojām ir dzīvs. Viņai ienāca prātā doma, ka varbūt Harijs būtu izlēmis citādi, ja pirms došanās savā liktenīgajā ceļojumā zinātu, ka Emma gaida bērnu.

      Emmai izmisīgi gribējās dalīties jaunumos un pavēstīt savai mātei, vecvecākiem, Greisai un, protams, Meizijai, ka Harijs droši vien tomēr ir dzīvs. Tikai viņa apzinājās, ka pagaidām pareizāk būtu klusēt, līdz tiktu iegūti pārliecinošāki pierādījumi, nevis tikai neatvērta un neizlasīta vēstule. Pamazām viņas prātā sāka veidoties kāds plāns.

      Tajā vakarā Emma neaizgāja vakariņot kopā ar visiem, bet palika savā istabā. Viņa joprojām pūlējās izprast, kālab Harijs vēlējās, lai visi, ieskaitot pat viņa māti, domātu, ka viņš ir miris.

      Kad viņa devās gulēt, vienīgais puslīdz saprātīgais pieņēmums, kas viņai ienāca prātā, bija tas, ka Harijs šādu rīcību uzskatījis par goda jautājumu. Varbūt viņš bija iedomājies, ka tādējādi atbrīvos Emmu no jebkādām saistībām pret viņu. “Vai gan viņš patiešām nesaprata, ka jau brīdī, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju sava brāļa dzimšanas dienas svinībās vēl skolas laikā, es viņu iemīlēju un nespēju iedomāties kādu citu viņa vietā?”

      Par Emmas un Harija saderināšanos pēc desmit gadiem viņas ģimene tikai priecājās. Visi, izņemot viņas tēvu, kurš jau pārāk ilgi bija dzīvojis melos. Un šie meli tika atklāti vienīgi viņu kāzu dienā. Emma un Harijs pie altāra solījās viens otram, un tad piepeši Vecais Džeks gluži negaidot, pārsteidzot visus, pārtrauca ceremoniju. Atklājums, ka Emmas tēvs varētu būt arī Harija tēvs, nespēja izgaisināt viņas mīlestību. Viņa nespēja pārstāt Hariju mīlēt un nekad to arī nespēs. Nevienu nepārsteidza fakts, ka Harijs rīkojās kā džentlmenim pieklājas, bet Emmas tēvs, atbilstīgi savam raksturam, tā arī palika nelietis. Harijs uzklausīja visu nepatīkamo patiesību, bet tēvs, neviena nemanīts, izlavījās pa durvīm, un kopš СКАЧАТЬ