Название: Kurpju karaliene
Автор: Anna Deivisa
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Современные любовные романы
isbn: 978-9984-35-745-4
isbn:
– Kā iet tavai spožajai ķēvītei? – Harijs šovakar bija apvaicājies, dalīdams kārtis. – Jācer, ka tu cieši turi viņu grožos, ko? – Viņš jau bija piedzēries un nolūkojās uz Robertu ar šķību skatienu, taču tādā veidā viņš mēdza izrādīt draudzīgumu.
– Nav iespējams turēt grožos tādu meiteni kā Ženevjēva, – sacīja Roberts. – Tas ir pēdējais, ko varētu ar viņu iesākt.
Harijs paraustīja plecus un izdalīja kārtis visiem pieciem spēlētājiem. – Nu, es tev ieteiktu, manu zēn, kārtīgi uzmanīt savu dāmīti. Tie mākslinieki, ar kuriem viņa biedrojas… Nu, es pilnīgi noteikti neuzticētos vīrietim, kurš valkā bereti vai apmetni. – To sakot, viņš pacēla galvu un pamirkšķināja glītai rudmatei, kura kavējās durvīs.
– Man nav viņiem jāuzticas, – Roberts sacīja. – Es uzticos viņai.
– Esmu pārliecināts, ka tas ir apbrīnas vērts. Klau, varbūt tu kādu reizi varētu atvest viņu uz manu māju? Mēs paēstu nelielas vakariņas, un meitenes varētu papļāpāt par bērniem vai ziedu kārtošanu, vai ko nu viņas tur runā.
– Protams. Tas būtu jauki. – Roberts ļoti labi spēja iedomāties, ko Ženevjēva teiktu par ierosinājumu pavadīt vakaru Modas Mortimeras sabiedrībā. Moda bija aizrāvusies ar labdarības komitejām un gobelēniem. Mortimeri gluži vienkārši nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kādi patika Ženevjēvai. Neviens no Roberta draugiem pie tādiem nepiederēja. Tas uzreiz kļuva skaidrs, kad viņš iepazīstināja sievu ar tiem drīz pēc viņu ierašanās Parīzē. Galu galā – ko gan viņš bija gaidījis, apprecot tādas kārtas sievieti? Viņš ne reizi nebija iemīlējies meitenē, kura varētu sadraudzēties ar Modu Mortimeru un, ļoti iespējams, ar kādu no viņa aprindu meitenēm mājās.
– Stingra roka, Robert. – Harijs paņēma abas savas kārtis. – Tas viņām ir vajadzīgs, tām sievietēm. – Viņš vēlreiz pamirkšķināja rudmatei. – Paklau, es rīt tev piezvanīšu un iedošu kāda mana drauga numuru.
– Kāda drauga? – Roberts sadzirdēja piesardzību pats savā balsī.
Harijs pabungoja sev pa degunu un pieliecās tuvāk, lai pārējie pie galda sēdošie nedzirdētu viņu sarunu. – To es tev paskaidrošu, kad būšu piezvanījis.
Roberts pacēla augšā savas kārtis un sarauca pieri.
– Aprunāsimies rīt. – Harijs ielūkojās savējās. – Tu spēlē?
– Nē, šai reizei pietiks.
Ārā uz ielas īsi pirms pulksten četriem, kad naksnīgajās debesīs pletās tik blīvs mākonis, ka tās atgādināja virs māju jumtiem, skursteņiem un torņiem pārklātu smagu samta pārsegu, Roberts devās uz priekšu pa netīrajām, bordeļu pilnajām Pigala laukuma ielām aptuveni māju virzienā, domādams par to, kā Harijs bija izteicies par Ženevjēvu.
Harijs gluži vienkārši nesaprot, viņš nosprieda. Tā nav viņa vaina – ne gluži. Viņš tāds vienkārši ir.
Roberts pacēla roku, lai apstādinātu taksometru, un atļāvās pasmaidīt. Viņai ir paveicies, izvēloties tādu vīru kā es.
Taksometrs piebrauca ietves malā – viens no tiem zirga pajūgiem, kādi jau bija tikpat kā izzuduši.
Vai viņa zina, kā viņai paveicies, Roberts domāja, atverot durvis.
Un tad viņam radās ideja.
Nākamajā dienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Roberta ideja sāka realizēties.
Ženevjēva atgriezās mājās vēlā pēcpusdienā, pēc tam kad bija noklausījusies, kā Lulū izmēģina vairākus jaunus numurus ar savu pianistu “Koijotā” Delambra ielā. Viņa izkāpa no lifta un ieraudzīja sava dzīvokļa durvis atveramies nelielā spraudziņā. Ārā paraudzījās sīka sejiņa – jādomā, ka tā bija kalpone Selīna, – un tad durvis atkal aizcirtās tik ātri, ka Ženevjēva netika gudra, vai kaut kas tiešām ir noticis.
– Selīna? – Ženevjēva enerģiski pabungoja pa durvīm. – Selīna!
Taču tas bija Roberts, kurš atvēra durvis un iznāca ārā, aizvērdams tās sev aiz muguras. Viņš izskatījās neparasti.
– Tu esi slims vai kā?
– Aizver acis, – sacīja Roberts, satverdams sievu aiz rokas. – Man tev ir pārsteigums.
– Kāds pārsteigums?
– Aizver acis.
Viņa izdzirdēja čīkstoņu, durvīm atkal atveroties, un vīra pieklusinātos soļus uz priekšnama paklāja. Viņš elpoja caur muti, tāpat kā vienmēr, kad jutās nervozs. Bija arī citas reizes, kad viņš tā elpoja… Ženevjēva iedomājās viņu turpat līdzās, vīra seju tieši virs savējās, viņa svaru, kas spieda lejup. Ūsas oda pēc cigaretēm un viskija, un vakariņām. Šī elpa…
– Beidz, Robert.
Kāpēc viņas sirds tā sitās?
Dzīvoklī kaut kas iečabējās. Tāds kā papīrs.
– Vai tagad es drīkstu atvērt acis?
Stāvēdama tur ar aizvērtām acīm, Ženevjēva sajuta, kā apkārt viss pamazām pagaist. Grīda zem kājām likās mazāk stabila nekā vēl pirms brīža. Viņa teju vai aizlidoja pretī griestiem – iespējams, cauri lifta šahtai. Viņai gribējās pastiept roku, pieskarties ar zīdu iztapsētajām sienām, satvert kaut ko, lai skaidri zinātu, kur atrodas.
– Labi. – Roberts atkal bija tepat līdzās. Viņa rokas smagnēji nolaidās sievai uz pleciem, un viņš to viegli pastūma pāri slieksnim. – Atver acis.
Pārsteigums slējās viņai pāri, tāpēc uz brīdi Ženevjēvai likās, ka tas uzgāzīsies viņai virsū. Viņa iespiedzās un mēģināja paspert soli atpakaļ, taču smagas rokas neļāva viņai izkustēties, un Roberts stāvēja aiz muguras kā siena.
– Neesmu varējis aizmirst tavu stāstu, – viņš nočukstēja. – Par tavu zirgu. Tas mani aizkustināja gluži neizskaidrojamā veidā. Iztēlojos tevi kā mazu meiteni, kas jāj pa laukiem, brīva kā putns. Esmu daudz par to domājis.
Tas patiešām bija te, vestibila vidū, saslējies viņas priekšā uz marmora pjedestāla. Tas droši vien bija kādas astoņas pēdas augsts un izliets bronzā.
– Redzi? – Un viņš piespieda lūpas Ženevjēvas skaustam no aizmugures. – Tev ir vīrs, kurš tevi saprot visā pilnībā. Vai tu to zināji?
Sastingušas, neprātīgas acis, milzīgi zobi, baisi izplestas nāsis.
Kā СКАЧАТЬ