Kurpju karaliene. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

      – Tikpat labi tu varētu runāt par ēkām, chérie. Nostiprināt pamatus, lai tās var uzcelt augstākas. Tavs Ferragamo atgādina arhitektu vai inženieri.

      – Tikai daudz seksīgāks. Visas Holivudas zvaigznes grib tikt pie viņa kurpēm.

      – Nu, – sacīja Lulū, – kam gan vajadzīgs Zakarijs, ja tev ir Glorijas Svensones korķu viļķa papēži? Izdzirdot šo vārdu, smaids Ženevjēvas sejā mazliet sašķobījās.

      – Kas tad nu? – Lulū jautāja.

      – Nu, – Ženevjēva atbildēja, – mana pirmā doma, šorīt pamostoties, bija par tām Violetas kurpēm. Man ir vajadzīgs Zakarija kurpju pāris, Lulū. Un es jutos gatava cīņai. Nolēmu doties uz viņa veikalu, lai aprunātos.

      Izkārtne aizņēma pusi no veikala fasādes. Ženevjēva ielūkojās pa logu. Tas bija tumšs un rotāts ar samtu piesātināti violetā tonī. Tur nebija nekādu vitrīnu. Un nekādu skaidru norāžu par to, vai veikals ir atvērts vai slēgts. Tas izskatījās pavisam pamests. Nekas cits neatlika kā mēģināt atvērt durvis.

      Juzdamās nervoza un niknodamās pati uz sevi par šo nervozitāti, viņa pasniedzās pēc misiņa roktura.

      Durvis viegli atvērās, un Ženevjēva iegāja kvadrātveida telpā, kura bija piekarināta ar to pašu violeto samtu, kas klāja skatloga iekšpusi. Dienas gaisma telpā netika ielaista, un apkārt mirgoja vien zibošās liesmiņas no daudzajām svecēm, kas bija izvietotas uz melnkoka galdiņiem starp žurnāla Vogue eksemplāriem. Ženevjēva sarauca degunu, sajutusi karsto, saldeno kūstoša vaska smaržu. Gaisma nāca arī no piecu vai sešu savītu sveču veidojuma greznā sudraba būrī, kas bija ķēdēs iekarināts griestos. Cik gleznaini, gluži kā no iepriekšējā gadsimta.

      Baltais vasks lēni pilēja lejup, izveidodams peļķītes uz melnkoka galdiņiem un tumšās koka grīdas – iespējams, ozolkoka; tā bija nelīdzena un soļu nopulēta. Zebras ādas paklājs telpas centrā atstāja labāku iespaidu. Tas izskatījās daudz modernāks. Vēl tur bija pāris Napoleona III laika dīvānu, kas arī bija pārvilkti ar violeto samtu, un Ženevjēva iedomājās, vai viņai vajadzētu uz viena no tiem apsēsties un gaidīt kādu ienākam. Bet vai kāds maz zināja, ka viņa ir te? Durvis nebija radījušas nekādu troksni. Nebija arī zvaniņa, ko paskandināt.

      Un tur nebija kurpju. Nevienas pašas.

      – Hallo? – Ženevjēvas balss izklausījās pārmērīgi skaļa klusumā. – Bonjour? – Viņa ieraudzīja savu atspīdumu garajā sudraba spogulī telpas tālākajā galā. Sasodīts, viņa šķita acīmredzami saspringta, lai gan nevēlējās tāda būt. Tomēr Ženevjēva izskatījās ļoti labi. Zem garā kažoka ar vāverādas apkakli un aprocēm viņa bija pavilkusi Kantonas krepdešīna kleitu “Kopenhāgenas zilā” tonī ar krēmkrāsas mežģīņu apkaklīti un žoržeta ielaidumu, kas mīkstināja izaicinošo V veida kakla izgriezumu, bet pazemināto jostasvietu uzsvēra gofrēta josta. Tērpu papildināja zvanveida cepure ar viegli uzliektām malām, un viņai kājās bija Glorijas Svensones kurpes ar revolucionārajiem korķu viļķa papēžiem. Jādomā, ka pat tāds avangardists kā Zakarijs jutīsies pienācīgi iespaidots.

      – Jā?

      Ženevjēva pagriezās, juzdamās satriekta par to, ka tikusi pieķerta apbrīnojam sevi spogulī, kā aizstāvēdamās piešāva vienu roku pie kakla un ieraudzīja savā priekšā stāvam kalsnu, elegantu sievieti vecumā ap četrdesmit, ar dzidri zilām acīm un gariem matiem, kas aizmugurē bija saņemti kopā. Mati izcēlās ar savu savādi nenosakāmo krāsu – tie nebija nedz gaiši, nedz sudrabaini, nedz brūni, nedz pelēki, bet kaut kas no tā visa, pa vienam vien, tonim mainoties ar katru brīdi. Maigi zeltaini sveču liesmu šaudīgajā gaismā un pēc tam vēsi kā tērauds, sievietei nostājoties ēnā.

      – Jā? – sieviete atkārtoja, piebilstot ar lēnu, sarkastisku nekaunību: – Madame?

      – Esmu ieradusies satikt monsieur Zakariju.

      Sieviete samirkšķināja acis un lēni nopētīja Ženevjēvu no galvas līdz kājām. Viņai sakustoties, gaisma atkal nomainījās, un uz mirkli izskatījās, ka sievietes mati ir tādā pašā dzidri zilā krāsā kā viņas acis. Viņa neko neatbildēja.

      – Es vēlētos satikt monsieur Zakariju, lūdzu.

      Skatiens uzdzina neomulību. Izskatījās, ka sieviete redz Ženevjēvai cauri.

      – Vai ir kādas problēmas? – Ženevjēva kļuva īgna. – Vai es neizteicos pietiekoši skaidri?

      – Pilnīgi skaidri. Bet vai jums ir sarunāta tikšanās? – Sieviete runāja ar izteiktu akcentu. Krievu? Poļu?

      – Bez šaubām. – Ženevjēva sajutās muļķīgi jau tajā pašā mirklī, kad vārdi pārnāca pār lūpām, taču nespēja laikus apstāties. Šai sievietei piemita kas tāds, kas viņai uzdzina vēlēšanos strīdēties, pat ja nebija nekāda iemesla to darīt.

      – Nē. Jums nav vis. – Bālajā sejā parādījās smaids, taču sievietes acis bija aukstas kā kristāls.

      Ženevjēva, cenzdamās savaldīt mulsumu pašas pieļautās muļķības dēļ, mēģināja uzplāt sejai pieklājīgu smaidu. – Vai jūs man, lūdzu, varētu pateikt, vai monsieur Zakarijs ir te?

      – Tam nav nozīmes, vai viņš ir te vai nav. Jums nav sarunāta tikšanās.

      – Kā jūs zināt, ka man nav sarunāta tikšanās? Jūs pat nemēģinājāt ieskatīties sarakstā vai aprunāties ar Zakarija kungu. Jūs pat nepajautājāt, kā mani sauc.

      – Es zinu visu par sarunātajām tikšanās reizēm. Zinu, ka jūsu nav sarakstā. – Skarbums sievietes sejas izteiksmē. Kaut kas gandrīz robains. Ar saviem bezkrāsainajiem matiem, gaišajām acīm un vēsumu viņa lika Ženevjēvai iedomāties par stikla lausku.

      Ženevjēva atvēra savu teļādas somiņu un izņēma vizītkarti, stīvi pasniegdama to sievietei.

      – Lūdzu, nododiet to monsieur Zakarijam. Pasakiet viņam, ka esmu Koko Šaneles un Pola Puarē draudzene un kliente. Pasakiet viņam… – vārdi iestrēga viņai kaklā, – …pasakiet, ka esmu grāfienes de Fremonas tuva draudzene un ka jutīšos ļoti pateicīga, ja viņš man veltīs dažas minūtes laika. Es vēlos pasūtīt kurpju pāri.

      Palīdze nepastiepa roku, lai paņemtu vizītkarti, un Ženevjēva sniedzās viņai tuvāk, turēdama papīra gabaliņu sievietei gandrīz zem deguna.

      – Vai jūs, lūdzu, nodosiet manu vizītkarti Zakarija kungam?

      Sieviete pacēla roku, un likās, ka viņa varētu paņemt vizītkarti, taču tā vietā viņa pieskārās saviem matiem, sakārtodama neredzamas nepaklausīgas šķipsnas. – Viņa te nav.

      Ženevjēva nolaida roku. – Labi, kad viņš te būs? Vai es varu sarunāt tikšanos?

      Kaut kur ēkā atskanēja kāda skaņa. Bija grūti noteikt, vai tā nāca no augšas vai no lejas, vai no blakus telpas. Klepus.

      Ženevjēva СКАЧАТЬ