Kurpju karaliene. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

      Ženevjēva bija gatavojusies satikties ar Lulū rīta pusē, lai iebruktu Zakarija veikalā, taču galu galā atradās pie tā viena pati, vēl pirms vārgā marta saule bija kārtīgi uzlēkusi. Naktī viņa bija slikti gulējusi. Katru reizi, aizverot acis, viņa redzēja sev virs galvas draudīgi izslietos pakavus. Galva dunēja no zviegšanas un sprauslāšanas. Tā vien likās, ka priekšnamā esošais bieds smejas par viņu. Nespēdama izturēt domu par gulēšanu nomodā vēl vairākas stundas, kam sekotu brokastis ar Robertu (Ko lai viņam saka pie brokastu galda? Ko lai dara?), viņa bija nomazgājusies, saģērbusies un izgājusi no dzīvokļa.

      Lampa dega pagrabstāva logā zem veikala. Vai tā bija viņa darbnīca? Varbūt viņš tur atradās viens pats. Ženevjēva iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt, taču plāksnīte ar uzrakstu “Slēgts” laupīja viņai drosmi. Viņa nevēlējās sakaitināt Zakariju vēl vairāk. Pāris reižu apstaigājusi nelielo pagalmiņu, viņa devās atpakaļ pa šauro eju.

      Lapaza iela bija klusāka nekā jebkad agrāk. Visu lielo modes namu logu aizvirtņi bija aizvilkti, gaiss sastindzis. Ženevjēva kādu brīdi nostāvēja, nolūkodamās uz Vandoma laukumu. Slavenā kolonna šorīt izskatījās strupa. Mīksta. Gluži kā auduma blāķis, kas uzstutēts vertikāli astoņstūrainā laukuma centrā. Droši vien to panāca gaisma.

      Kamēr viņa tur stāvēja, iegrimusi sapņainās pārdomās, garām pabrauca liels, melns Lea Francis auto, pārāk tuvu ietvei, un apšļāca viņas kājas ar netīro ūdeni no peļķes. Ženevjēvas unikālās kurpes, kuras bija darinājis Andrē Perudža, izcilais Parīzes apavu meistars – neiedomājami augsti spāņu tipa papēži un spici purngali, vismīkstākā āda, ko klāja žilbinoši izkrāsoti un smalki savīti zīda, samta un brokāta trijstūrīši, kurus, kā apgalvoja Perudža, bija iedvesmojusi Matisa glezna, – kurpes, ko Ženevjēva bija uzāvusi, lai atstātu iespaidu uz Paolo Zakariju, izrādījās samirkušas un dubļainas. Sašutusī Ženevjēva paspēra soli uz priekšu un atvēra muti, lai kaut ko uzsauktu, taču automašīna jau nozuda sānieliņā. Tās aizmugurējā sēdeklī sēdēja sieviete. Viņu nevarēja skaidri saskatīt, taču Ženevjēva nosprieda, ka viņa tāpat zina, kas tā ir.

      Pēc divām spēcinošām kafijas tasēm un croissant beurre, kas tika notiesāts, sēžot pie galdiņa netālu no loga vienā no tuvējām kafejnīcām ar bāli zaļi krāsotām sienām, Ženevjēva varēja pietiekoši saņemties, lai pieliektos un aplūkotu savas cietušās kurpes. Viņas ļaunākās nojautas apstiprinājās. Tās bija sabojātas. Viņa saslapināja mutautiņu ūdens glāzē, lai tās apslaucītu, bet kāda jēga?

      – Labāk paskatieties no pozitīvās puses. – Līdzās atskanēja vīrieša balss. – Tās nemaz nebija tik skaistas, vai ne? Mazliet ākstīgas. Varētu teikt, ka Arlekīna kurpes. Tas nav nekāds lielais zaudējums.

      – Nav nekāds lielais zaudējums! Vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik šīs kurpes… – Un izslējusies Ženevjēva ieraudzīja, ka sarunājas ar Paolo Zakariju.

      – Tās ir Andrē Perudžas darinājums, vai ne? – viņš noteica, izskatīdamies uzjautrināts. – Tātad jūs noteikti būsiet pārmaksājusi. – Tad viņš novilka mēteli un apsēdās pie viņas galdiņa, pat nepalūgdams atļauju pievienoties.

      Sākumā Ženevjēva neko neteica. Vīrieša nekaunība bija aizslaucījusi visus vārdus, liekot viņai mēmi to uzlūkot. Viņš acīmredzot bija ģērbies darba drēbēs – brūnās tvīda biksēs, kas bija labas kvalitātes, taču izbalojušas un zaudējušas formu, un vaļīgā kokvilnas kreklā ar atpogātu apkaklīti. Ar visu šo dižošanos nevienam pat neienāktu prātā, ka viņš kādreiz varētu nolaisties līdz strādāšanai. Vīrieša melnās acis nepauda neko par viņa patiesajām domām un iecerēm.

      Viesmīlis ar izspīlētu krūtežu un melanholiskām ūsām atnesa riekstu radziņu СКАЧАТЬ