Kurpju karaliene. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kas Ženevjēvai patika. Viņai patika domāt par čūsku, kas slīd pāri viņas pēdām.

      Bārnijas jaunkundzes salonā bija gandrīz tikai sievietes vien. Un izskatījās, ka Ženevjēva bija teju vienīgā no klātesošajām, kas nav lesbiete, cik nu viņa varēja spriest. Tas lika Ženevjēvai sajusties neomulīgi – iespējams, tāpēc, ka viņai nebija nekādas ietekmes uz šīm sievietēm. Viņa nebija nekas un atradās šeit tikai pēc Normena Betersona ieteikuma. Tomēr Ženevjēva zināja, ka šī bija viena no vietām, kuru viņai kā dzejniecei vajadzēja padarīt par savējām. Žēl, ka te nebija Lulū, kura varēja viņu iepazīstināt ar dažiem klātesošajiem. Lulū pazina visus. Taču, no otras puses, Lulū bija stiķu pilna tieši tad, kad situācija prasīja nopietnību. Viņa droši vien sāktu valsēt ar kādu no tām sievietēm ar monokli un kravati, lai tikai izbaudītu ko jaunu.

      Lasījumu sākums aizkavējās. Sievietes vīriešu drānās pastaigājās pa istabām, kas bija mēbelētas vecmodīgā gadsimtu mijas stilā, vai bija atlaidušās uz turku spilveniem dīvānos. Neviena neievērotā Ženevjēva apsēdās un paraudzījās augšup uz ovālajiem griestiem ar mozaīkas rakstu. Viņa iedomājās, ka šī māja uzdzen pirmatnējas, mitoloģiskas izjūtas. Tomēr sīkā un spīvā Natalī nebija nekāda grieķu dieviete. Kaut nu ātrāk parādītos Normens Betersons.

      Viesiem tika piedāvāta tēja no sudraba tējkannas, taču Ženevjēva palika kā pielīmēta savam sēdeklim. Viņai visapkārt poētiskās lesbietes knibinājās ap raibām kūkām un sažuvušām gurķu maizītēm, sūrodamās par “Transatlantiskā apskata” bojāeju, priecādamās par “Šī kvartāla” iznākšanu un tenkodamas par citiem notikumiem attiecīgi princeses de Polinjakas un Ģertrūdes Steinas salonos. Ženevjēva drūmi nolūkojās pati uz savām rokām, kas bija saliktas klēpī, vēlēdamās, kaut nu viņu namamāte būtu pasniegusi ko spēcīgāku – kādus drosmes pilienus.

      Visbeidzot Valerī parādījās no blakus istabas, izskatīdamies bāls un grīļīgs, it kā viņa apkaklīte būtu pārāk cieša, un žņaudzīdams rokās papīra kaudzīti. Publika sāka ieņemt vietas, sasēžoties ar visām tējas tasēm krēslos, kas bija sarindoti glītās rindās, vai zvilnēdama uz dīvāniem.

      Un nu – urrā! – neliela auguma austrumniecisks vīrs ar šampanieša pudeli ienāca no dibentelpas, un viņam sekoja kalpone ar paplāti, uz kuras bija saliktas glāzes. Tad parādījās Ezra Paunds ar smieklīgu bereti galvā un sveicināja Ženevjēvu reizē ar visiem citiem klātesošajiem ar visaptverošu trīssimt sešdesmit grādu rokas vēzienu. Un visbeidzot Normens Betersons apmetnī un ar tauriņu iznira Paundam aiz muguras glītā Gaja Montereja pavadībā, kurš bija ģērbies krēmkrāsas uzvalkā. Situācija sāka kļūt cerīgāka.

      Tomēr Ženevjēva, lai kā centās, nespēja sekot līdzi lasījumam. Viņa nesaprata, vai problēma slēpjas viņai grūti uztveramajos franču valodas smalkumos, vai arī viņas nespējā pienācīgi izprast pašu izteiksmi. Beigās viņa izvilka no somiņas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, domādama, ka varētu mēģināt pierakstīt dažas izteiksmīgākās frāzes. Taču tas izrādījās pārāk sarežģīti, tāpēc viņa likās mierā un sāka zīmēt Ezru Paundu, attēlodama viņu kā milzīgu bereti ar izspūrušiem matiem, ķīļbārdiņu un divām kājām, kas rēgojās apakšā šai dzīvīgajai parūkai, kamēr Valerī poēzija plūda un aizvējoja viņai pāri kā vēja pūstas ziedlapiņas. Ženevjēva attapās, ka viņš ir beidzis, tikai tad, kad pārējās sāka aplaudēt.

      – Ak, sveicināti, Šelbijas Kingas kundze. Vai zināt, es jūs vēroju visas tās nebeidzamās uzstāšanās laikā. Galu galā jūs esat te vienīgā, ko ir vērts vērot.

      – Pateicos, Montereja kungs.

      Publika atkal bija sākusi pārvietoties, un Ženevjēva bija pastiepusi savu glāzi piepildīšanai brīdī, kad šampanieša pudelei izrādījās iztukšota. Kad vīrietis krēmkrāsas uzvalkā pienāca klāt un pieskārās viņas plecam, viņa apsvēra, vai nevajadzētu izvēlēties vismaz tēju. Tagad viņa nedroši tam uzsmaidīja, īsti nezinādama, vai teiktais maz ir kompliments, ņemot vērā apkārtējo sabiedrību.

      – Jūs izskatījāties… – Viņš pieklusināja balsi, padarīdams telpu starp viņiem mazāku un intīmāku. – Jūs izskatījāties kā cilvēks, ar kuru šajā brīdī notiek kaut kas dziļš, tieši jūsu prātā, kamēr dzeja traucās jums garām kā vilciens, kā pati dzīve. It kā jūs būtu uzdūrusies kam svarīgam.

      – Nu… – Ženevjēva iedomājās, vai nevajadzētu atzīties, ka viņa tikai zīmējusi ķeburus.

      – Jūs izskatījāties tā, it kā prātotu par to, kā būtu vislabāk nomirt.

      – Kā, lūdzu?

      – Ženevjēva, mana dārgā. – Tas bija Betersons, kurš smaidīja šķību smaidu ar vienu lūpu kaktiņu. Arī tauriņš bija sašķiebties. – Redzu, ka esat iepazinusies ar Gaju. Viņš ir viens no mūsu labākajiem dzejniekiem.

      – Jā, mēs esam satikušies. Normen, es prātoju…

      – Par žurnālu? Parunāsim par to vēlāk, labi? Pēc šī saviesīgā pasākuma. Daži no mums grasās doties uz “Selektu”, ja jūs vēlaties pievienoties.

      – Patiesībā runa nebija par žurnālu. Ne gluži.

      – Iedomājos, ka mēs varētu ievietot dažas Gaja poēmas pirmajā numurā.

      – Tas ir jauki. – Ženevjēva ievilka elpu un noskatījās, kā Monterejs šķērso telpu, lai pievienotos Paundam. – Runa bija par manu dzejoli, Normen.

      – Ak jā. – Betersons noglāstīja viņas delmu un pamirkšķināja tā, it kā viņa būtu bērns. – Vēlāk? “Selektā”?

      Atskanēja skaļš gongs. Sieviete, kas bija ģērbusies gluži kā angļu sulainis, paziņoja: – Dāmas un kungi, šīsdienas konkurss drīz sāksies. Tā kā mēs esam apbalvoti ar skaistu pavasara saulīti, tad dosimies uz temple à amitié, tāpēc vai varu jūs lūgt iziet dārzā ar visām tējas tasēm? Tie, kas slikti panes vēsumu, var pa ceļam paņemt savus mēteļus un apmetņus. Mums ir dažas segas, ko var uzklāt uz kājām, taču ticiet man – ārā valda patīkams siltums.

      – Fantastiski, – sacīja Betersons. – Man patīk Natalī izrādes.

      Ženevjēva palūkojās apkārt, ar skatienu meklēdama Gaju Montereju, taču viņš bija kaut kur nozudis.

      Temple à amitié izrādījās pseidogrieķu stila templis ar kolonnām un statujām, un tā pakāpieni bija pārvērsti par skatuvi. Publika sēdēja, patvērusies no vēja aiz kaimiņu māju augstajām, vīteņaugiem klātajām sienām Viskonti ielā un Sēnas ielā, uz saliekamajiem krēsliem, kas bija izkārtoti puslokos. Ženevjēva sēdēja līdzās Normenam Betersonam, kurš bija viegli piespiedis savu kāju viņējai.

      Smokingā tērpies vīrietis, kurā viņa atpazina komponistu un mūziķi Virdžilu Tomsonu, apsēdās pie lielajām klavierēm līdzās templim un spēlēja kaut ko modernu un, šķiet, eksperimentālu.

      Kad Ženevjēva mēģināja sagrozīties savā krēslā, lai izvairītos no fiziskā kontakta ar Betersonu, vīrieša kāja pavirzījās vēl tālāk, lai atkal atbalstītos pret viņējo.

      Ar СКАЧАТЬ