Kurpju karaliene. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saknieba lūpas un atkal pārlaida skatienu zālei. – Un kur šovakar ir Kambijs? – Lulū bija iemīlējusies slavenajā fotogrāfā Frederikā Kambijā. Jau gadiem ilgi.

      – Kā lai es to zinu? Tas cilvēks ir muļķis. – Nekādu nolasāmu emociju zem grima maskas.

      – Tur ir Normens Betersons. – Ženevjēva pieskārās Lulū elkonim. – Man ir jāpārmij pāris vārdu ar viņu. Pirms kāda laika iedevu viņam izlasīt dažus savus dzejoļus, un… – Taču teikums palika nepabeigts. Viņa ieraudzīja kaut ko tādu, ko nebija iespējams palaist garām. Kurpju pāri…

      Šelbiju Kingu dzīvoklī Lota ielā prestižajā sešpadsmitajā rajonā vesela istaba bija atvēlēta Ženevjēvas kurpēm. Plaukti no grīdas līdz griestiem, un visi piebāzti ar koka kastēm. Iekšpusē tās bija iztapsētas ar samtu un zīdu. Ikvienā kastē atradās kurpju pāris. Kastu skaits auga augumā, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Simtiem kastu. Kurpes, kuras speciāli Ženevjēvai bija pagatavojuši pasaules labākie meistari. Kurpes ar stikla papēžiem. Ar dārgakmeņiem nobārstītas kurpes. Kurpes, kas bija tik nevainojamas, ka Ženevjēva tikai ar grūtībām spēja noticēt tam, ka tās patiešām eksistē, tāpēc viņai nācās izņemt tās no kastēm un pieskarties, un tad atkal noglabāt agrākajā vietā, baidoties no tā, ka varētu tās nosmērēs, sabojāt.

      Kurpes, kas lielākoties ne reizi nebija uzautas.

      Kurpju tonis bija pa vidu starp ziloņkaulu un sudrabu, un tās šķita pilnībā pagatavotas no mežģīnēm. Mežģīnes kārtu pa kārtai, smalkas un tīmekļainas. Laiviņas forma un ieliekts karaļa Ludviķa stila papēdis – ne pārāk resns, ne pārāk augsts, ne pārāk zems. Smalks purngals. Šajās kurpēs slēpās kas tāds… Tās bija skaistas, taču neuzkrītošas. Klusām piesaistīja uzmanību – bez kādas vajadzības skaļi kliegt. Ženevjēvas sirds alka pēc tām. Viņai tik ļoti gribējās, lai šajā vakarā varētu valkāt tieši tās, nevis īpaši šim gadījumam darinātās poētiskās laiviņas. Vakara sākumā viņa bija ar tām lepojusies, taču nu, godīgi sakot, tās šķita bērnišķīgas. Tās nebija nekas vairāk par karnevāla tērpa piederumu, un tas nebija pareizi. Kurpēm allaž vajadzēja būt kam vairāk par piederumu.

      Viņai ārkārtīgi gribējās, lai šīs mežģīņu kurpītes būtu uzautas viņas kājās, tomēr…

      Tomēr tās rotāja viņu namamātes Violetas de Fremonas kājas.

      Grāfiene bija ģērbusies melnā kleitā ar papīra salvetēm, un viena apaļa salvete bija iesprausta viņas matos. Viņa bija izskatīga sieviete, taču vaibsti bija mazliet par maigiem, lai tos varētu uzskatīt par klasiski skaistiem. Deguns bija drīzāk uzrauts. Tomēr viņai piemita kas īpašs. Visi grāfieni gleznoja un atveidoja, un ne tikai viņas naudas dēļ. Viņas potītes bija ideālas, pēdas maziņas. Kurpes viņai kājās izskatījās dievišķīgi.

      – Ženevjēva, es ļoti priecājos, ka tu varēji ierasties. – Violeta, turēdama rokā šampanieša glāzi, tuvojās viešņai.

      – Ak, un Lulū, mīļā, dziedāšana bija brīnišķīga. Cik žēl, ka man nav tādas balss kā tev.

      – Fantastiskas viesības, – sacīja Ženevjēva. – Un man jāteic, ka šīs kurpes ir burvīgas.

      Violeta gandrīz vai iemurrājās no prieka. – Vai ne? – Visas trīs palūkojās lejup, un viņa pagrozīja pēdu uz visām pusēm, lai pārējās to varētu apbrīnot vēl labāk. – Zināt, pagājušajā naktī man nācās izkāpt no gultas galīgi nepiemērotā stundā, lai izņemtu tās no kastes, uzautu un aplūkotu mēness gaismā. Etjēns pamodās un ieraudzīja mani dejojam pa istabu rītakleitā pie atvērtiem aizkariem, nolūkojoties pašai uz savām kājām. Vai spējat iztēloties? Viņš nodomāja, ka esmu pavisam zaudējusi prātu!

      – Nezināju, ka tu esi tāda kurpju pazinēja, Violeta, – sacīja Ženevjēva.

      – Tiešām? Tev vajadzētu kādu dienu atnākt un apskatīt manu kolekciju. A-ak! – Šajā brīdī viņa saķēra Ženevjēvas roku. – Skat, tur jau nāk to radītājs! Ženevjēva, Lulū, tas ir Paolo Zakarijs.

      Viņu priekšā nostājās tumsnējs vīrietis. Aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs. Ar maigām melnām acīm. Ar melniem, izspūrušiem matiem, kas bija mazliet par garu – tā vien gribējās tos noglāstīt un nogludināt. Viņa neparastais uzvalks bija ļoti tumšs, gandrīz melns, taču ar vieglu mirdzumu, kas deva drīzāk zilu atspīdumu. Viņš nebija tērpies lupatās vai makulatūrā. Viņa seja bija nopietna, taču ap lūpām rotājās neuzkrītošs vaibsts, kas nebija īsti smaids. Viņa seja likās neskaidri pazīstama.

      Kad viņš pieliecās, lai noskūpstītu Ženevjēvas roku, viņa gandrīz vai sajuta vīrieša mēles galiņu uz saviem pirkstu kauliņiem. Gandrīz.

      – Vai mēs esam jau tikušies? – viņa apjautājās, kad viņš izslējās.

      – Esam gan, patiesi.

      Viņa sarauca pieri. Vīrietis cēla pie lūpām Lulū plaukstu. Izteica komplimentu par viņas dziedāšanu. Viņš bija pārāk kalsns, lai tiktu uzskatīts par skaistuli, tomēr tik un tā pievilcīgs. Viens no tiem vīriešiem, kuri kļūst vēl pievilcīgāki, pateicoties ģērbšanās stilam un flirtēšanai. Jā, viņš labi prata flirtēt. Lai arī vīrietis sarunājās ar Lulū, Ženevjēva manīja, ka viņa skatiens aizslīd atpakaļ pie viņas. Vīrietis veltīja tai savu kārtējo gandrīz netveramo smaidu un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Neslēpti. Bezkaunīgi.

      – Tas ir savādi, – viņa noteica pēc kāda brīža. – Zinu, ka mēs esam tikušies, taču nespēju atsaukt atmiņā pašu situāciju.

      – Vai tiešām? – Vīrietis pievērsās Violetai un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Ko tādu, kas viņai lika skaļi iesmieties.

      Ženevjēva juta, ka nosarkst. Bet kāpēc lai viņa justos samulsusi?

      Nu viņš pieliecās, lai kaut ko pačukstētu viņai, pietuvinot lūpas Ženevjēvas ausij. – Vai es esmu tik viegli aizmirstams? – Un viņa lūpas patiešām pieskārās Ženevjēvas auss ļipiņai.

      – Protams, nē! – Vārdi izskanēja pārāk skaļi, taču tā vien likās, ka grāfiene tos nav dzirdējusi. Viņa bija iegrimusi sarunā ar Lulū. Un, kad Ženevjēva pieklusināja balsi, vārdi sāka plūst pār lūpām paši. Vārdi, kurus viņa nebija domājusi teikt. – Esmu par jums dzirdējusi, – skanēja vārdi.

      – Ko jūs esat dzirdējusi?

      – Ka jūs izvēloties savus klientus tieši tāpat kā augļa šķēli – tikai tāpēc, ka jums patīk, kā izskatās viņu kājas. Ka jūs gatavojat apavus tikai divdesmit sievietēm. Ka, tiklīdz sieviete ir kaut reizi uzāvusi Zakarija kurpju pāri, viņa vairs neatzīst citus apavus.

      – Vai tiešām? – Viņš sarauca uzacis.

      – Par jums daudz runā, Zakarija kungs. Daži cilvēki apgalvo, ka jūs esot no Itālijas. No Kalabrijas. Vai varbūt no Neapoles. Citi stāsta, ka jūs esot no Dienvidaustrumāzijas. Vai ka jūs esat indietis no Kalabrijas. Vai neapolietis no Dienvidaustrumāzijas. Esmu dzirdējusi par jums daudz nostāstu.

      – Ak СКАЧАТЬ