Kurpju karaliene. Anna Deivisa

Чтение книги онлайн.

      Roberts jutās gana pārsteigts, ierodoties mājās īsi pirms vienpadsmitiem pēc briesmīga vakara smalkā restorānā (viesmīlim jau nu būtu vajadzējis dot kādu mājienu par to, ka tartars ir jēls; nevis vienkārši neizcepts, bet patiesi jēls) ar visneciešamākajiem britu uzņēmējiem (krupim līdzīgu lielīgu Jorkšīras tekstila ražotāju un viņa lišķīgo, greizzobaino palīgu; nevienam no viņiem nepiemita ne drusciņas cilvēciska siltuma. Ak kungs, tās “tumšās sātana dzirnavas” viņa prātā parādījās pavisam skaidri, nolūkojoties uz viņiem) un atklājot, ka sieva vēl nav atgriezusies.

      Attālā dungošana, viņam šķērsojot vestibilu (tas tagad likās pavisam tukšs un tumšs bez zirga, kas atradās pie tīrītājiem), kā izrādās, nāca no Selīnas. Soļu dipoņa salonā nāca no augšstāva. Vai nopūta, kas šķita atskanam no apavu istabas, varēja nākt no Ženevjēvas apaviem? Varbūt viņš pats bija nopūties, pats to neapjauzdams.

      Drūmi prātodams par to, ka māja ir neciešami vientuļa bez sievas, Roberts ielēja sev viskiju. Kur gan viņa bija palikusi? Ženevjēva bija teikusi, ka dosies uz kaut kādu dzejas pasākumu pēcpusdienā, taču neko nebija minējusi par vakaru. Tas noteikti bija Lulū pirksts, viņš bija gatavs likt galvu ķīlā.

      Roberts prātoja, vai nevajadzētu lūgt Selīnai iekurt kamīnu, kad iezvanījās telefons. Viņš cerēja, ka tā būs Ženevjēva, kura atvainosies par kavēšanos un pateiks, ka dodas mājās, taču tā vis nebija.

      – Esmu sākusi prātot, vai nevajadzētu mainīt mana rožu dārza izvietojumu, – sacīja lēdija Tiksteda pēc stīvas apsveicināšanās.

      – Un jūs gribat par to parunāt ar Ženevjēvu?

      – Dieva dēļ, kāpēc lai es gribētu to darīt?

      Roberts pakasīja galvu. – Jūs gribat teikt, ka vēlaties par to parunāt ar mani?

      – Ar tevi?

      Saruna kļuva bezjēdzīga. Visticamāk, viņa bija piesūkusies kā zeķe, lai arī Roberts pēc sievasmātes balss nejuta, ka viņa būtu dzērusi. – Ženevjēvas šobrīd te nav, lēdija Tiksteda. Un ir jau visai vēls. Vai palūgt, lai viņa jums piezvana?

      – Un kur tad viņa ir?

      – Es īsti nezinu.

      Roberts dzirdēja, kā viņai aizraujas elpa. – Vai tev nešķiet, ka vajadzētu viņu turēt īsākā pavadā?

      Pat pazīstot viņus, Roberts jutās šokēts. – Viņa nav nekāds suns.

      – Tas bija tēlains izteiciens.

      – To es saprotu. – Viņš konstatēja, ka ir sakodis zobus.

      – Robert, mēs ar vīru tev uzticējām mūsu meitas drošību un labklājību. Un tu zini, ka Ženevjēva ir trausla. Tu taču mūs nepievilsi, vai ne?

      – Lēdija Tiksteda. – Nu jau viņš bija saniknots. Patiesi saniknots. – Visu cieņu, taču Ženevjēva ir pieaugusi sieviete.

      – Jā, bet…

      – Un viņa ir mana sieva.

      Jauna nopūta. Un tad: – Besa ir apbērnojusies. Ar veseliem četriem.

      Saruna ar to sasodīto sievieti atgādināja noslēpumu minēšanu. Ķīniešu lādīti vai ko tamlīdzīgu. – Besa?

      – Mūsu mazā kucīte. Domāju, ka mēs paturēsim divus. Man ienāca prātā, ka varbūt jūs gribētu vienu?

      – Nedomāju vis.

      – Zini, tie ir pavisam mazi sunīši. Bīgli. Vai Amerikā jums tādi ir? Varbūt jūs tos dēvējat savādāk.

      – Piedodiet, mēs nevaram ņemt suni.

      – Tu taču pateiksi Ženevjēvai, vai ne? Man gribētos, lai viņa man kādā brīdī piezvanītu.

      – Saistībā ar kucēniem?

      – Saistībā СКАЧАТЬ