Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pasūtīja katram vēl pa glāzei, lai gan Čundo savai bija tik tikko pieskāries.

      – Dzīve bāreņu patversmē tev tiešām sašķobījusi smadzenes, – Džils izmeta. – Tas, ka nešņaucu degunu saujā, nenozīmē, ka neesmu lauku puika no Mjohsunas. Tev arī derētu mainīties. Japānā tu vari būt, kas vien vēlies.

      Viņi dzirdēja piebraucam motociklu Kāds vīrietis iestūrēja to atmuguriski līdzās citiem motocikliem. Izņēmis no aizdedzes atslēgu, braucējs to noglabāja zem degvielas tvertnes. Džils un Čundo saskatījās.

      Spēji iemalkojis viskiju, Džils atgāza galvu un klusītēm paskaloja rīkli.

      – Tu nedzer kā lauku puika.

      – Tu nedzer kā bārenis.

      – Es neesmu bārenis.

      – Nu, tas ir labi, – Džils attrauca. – Visi bāreņi manā mīnu meklēšanas vienībā to vien darīja kā pievāca visu sev. Ij cigaretes, ij zeķes, ij sodžu. Tas taču ir pretīgi, ja tev nozog sodžu. Manā vienībā viņi aptīrīja visu, kam tika klāt. Kā suns, kas aprij savus kucēnus. Un pateicības vietā atstāja sīkus mēslu tīrradņus.

      Čundo pasmaidīja, kā to mēdza darīt, lai iemidzinātu pretinieka modrību brīdi pirms tam, kad izdara sitienu.

      Džils nerimās. – Bet tu esi kārtīgs puisis. Lojāls kā tas vīrs no Mocekļiem. Tev nav jāiestāsta sev, ka tavs tēvs bija tāds un māte šāda. Tu vari būt, kas vien gribi. Uz vienu nakti pārvērt sevi par citu cilvēku! Aizmirsti to dzērāju un naglas izrauto caurumu sienā.

      Soli atkāpies, Čundo piecēlās kājās un gatavojās palēcienā izdarīt sitienu ar kāju pa sarunbiedra galvu. Viņš aizvēra acis un domās izjuta apkārtni, iztēlojās, kā pagriež gurnu, kā paceļ kāju, kā pagriežoties triec pēdas pacēlumu pretī mērķim. Visu mūžu Čundo bija nācies paciest šādu attieksmi. Normālu ģimeņu atvasēm nebija iespējams izprast, ka cilvēkam jāsadzīvo ar tādām ciešanām – nespēju atzīt paša dēlu – un to, ka nav nekā ļaunāka par māti, kas pamet savus bērnus, lai arī tas notika ļoti bieži, un to, ka “ņēmēji” bija apzīmējums, kuru lietoja attiecībā uz tiem, kuri varēja dot tik neizmērojami maz.

      Kad Čundo atvēra acis, Džils piepeši aptvēra, kas viņu sagaida.

      Viņš pasvārstīja glāzi rokā. – Klau, es nošāvu greizi. Labi? Es nāku no lielas ģimenes un par bāreņiem neko nezinu.

      Iesim, darbs gaida.

      – Labs ir, – Čundo sacīja. – Paraudzīsimies, kā Phenjanā apietas ar skaistām dāmām.

      Aiz koncertzāles bija izbūvēts mākslinieku ciemats – kotedžas izvietotas aplī ap karstavotu. No pirts plūda kūpoša karstā avota straume – ūdens, balts kā minerāli, kūleņoja pāri nogludinātajiem, izbalējušajiem akmeņiem uz jūras pusi.

      Viņi paslēpa ratiņus, un Čundo palīdzēja Džilam pārtrausties pāri žogam. Pienācis pie metāla vārtiem, lai tos atvērtu, Džils brīdi vilcinājās, un abi pārmija skatienus pa spraugu starp metāla stieņiem, līdz Džils pacēla aizkritni un ielaida Čundo teritorijā.

      Akmens plātnēm izlikto taku uz Ruminas namiņu apgaismoja mazas konusveida lampas. Magnoliju tumšzaļās lapas un baltie ziedi skatienam aizsedza zvaigznes. Gaisā jautās skujkoku un ciedra aromāts, vieglītēm smaržoja okeāns. Čundo noplēsa divas biezās līmlentes strēmeles un pielipināja to galus pie Džila piedurknes.

      – Tad tās uzreiz būs tev pa rokai, – Čundo čukstus paskaidroja.

      Džila acīs varēja redzēt satraukumu un neticību.

      – Mēs tā vienkārši brāzīsimies iekšā? – viņš jautāja.

      – Es atvēršu durvis, – Čundo teica. – Un tu aizlīmē viņai muti.

      Izcēlis vienu akmens plātni no celiņa, Čundo pienesa to pie durvīm. Atspiedis to pret durvju rokturi, viņš spēcīgi uzsita pa plāksni ar gurnu, un durvis atsprāga vaļā. Džils pieskrēja pie sievietes, kas sēdēja gultā, vienīgi televizora ekrāna apgaismota. Kavēdamies uz sliekšņa, Čundo vēroja Džilu aizlīmējam viņai muti, taču tad segās un mīkstajā gultā virsroku guva upuris. Uzbrucējs šķīrās no matu kumšķa. Tad sieviete saķēra viņu aiz apkakles un parāva, vīrietis zaudēja līdzsvaru. Visbeidzot Džilam izdevās sataustīt viņas kaklu, un abi nogāzās uz grīdas. Tur viņš uzgūlās sievietei virsū. Ciezdama sāpes, viņa spirinājās pretī. Čundo ilgi vērās uz kāju pirkstiem – to nagi bija nokrāsoti koši sarkani.

      Iesākumā Čundo domās mudināja: “Sagūsti un pieveic upuri tepat.” Tad viņam uzmācās aizvien stiprāks nelabums. Kamēr uz grīdas risinājās cīņa, Čundo pamanīja, ka sieviete ir apslapinājusies, un apjauta visa notiekošā pirmatnību, brutalitāti jaunā, skaidrākā gaismā. Pamazām Džilam izdevās salauzt viņas pretestību, sasiet ar līmlenti viņas rokas un potītes. Sieviete tupēja uz ceļiem, kamēr uzbrucējs izklāja uz grīdas somu un atvilka tās rāvējslēdzēju. Kad viņš pavēra somu, dziedātājas valgās, ieplestās acis satumsa un viss augums sagrīļojās. Čundo norāva sev brilles, un šāda izplūdusi pasaule viņam patika labāk.

      Izgājis ārpusē, viņš dziļi ieelpoja. Varēja dzirdēt, kā Džils nopūlas, mēģinādams ielocīt sievietes augumu somā. Zvaigznes virs okeāna, tagad mirdzēdamas miglaināk, atsauca atmiņā to nakti, kad Čundo pirmoreiz šķērsoja Japāņu jūru, un to, cik brīvs viņš bija juties uz zvejas kuģa klāja. Pavēries namiņā, viņš redzēja, ka Džils jau ir aizvilcis somas rāvējslēdzēju. Varēja saskatīt vienīgi Ruminas seju – viņa iepleta nāsis, lai ieelpotu skābekli. Džils stāvēja blakus – pārguris, bet smaidīgs. Viņš savilka ciešāk bikšu audumu sev uz cirkšņiem, lai sieviete pamanītu ereģētā locekļa aprises. Kad viņas acis bailēs iepletās, vīrietis aizvilka somas rāvējslēdzēju līdz galam.

      Abi aši izpētīja viņas personiskās mantas. Džils sabāza kabatās jenas un kaklarotu no sarkaniem un baltiem akmentiņiem. Čundo nezināja, ko lai paņem. Uz galdiņa atradās zāļu pudelītes, kosmētika, daudz ģimenes fotogrāfiju. Kad skatiens krita uz grafīta krāsas kleitu, viņš nocēla to no pakaramā.

      – Kas tev padomā, velns ar ārā? – Džils noprasīja.

      – Nezinu, – Čundo atteica.

      Pārāk smagie iepirkumu ratiņi skaļi klikstēja pāri plaisām ietvē. Viņi nesarunājās. Džils bija saskrāpēts, viņa krekls – saplēsts. Izskatījās, it kā viņš būtu notriepis vaigu ar skropstu tušu. No brūces, kur bija izplēsts matu kumšķis, sūcās caurspīdīgs, dzeltenīgs šķidrums. Ielas nogāzē ritenīši jokaini sagriezās, draudot sasvērt ratiņus un izgāzt kravu uz ietves.

      Gar ielas malām mētājās kartona kaudzes. Pie notekām trauku mazgātājas no šļūtenēm mazgāja virtuves paklājiņus. Garām šņākdams padrāzās tukšs, spoži izgaismots autobuss. Netālu no parka pastaigājās vīrietis ar lielu baltu suni, kurš apstājās un nopētīja abus gājējus. Sākumā sieviete somā vēl kūņojās, taču pēc laika aprima. Nonākot pie ielas stūra, Džils lika Čundo nogriezties pa kreisi – tur, aiz stāvas nogāzes un auto stāvlaukuma, sākās liedags.

СКАЧАТЬ