Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kļūs vieglāk. Tikai nedomā par to. Es tev samelsu, teikdams, ka esmu nolaupījis divdesmit septiņus cilvēkus. Patiesībā es viņus neskaitīju. Aizmirsti par viņiem, par visiem, kurus redzēsi! Sagūsti viņus ar rokām un prātā no viņiem atvadies. Nevajag viņus skaitīt, rīkojies tieši pretēji. Pat par spīti motora troksnim, bija dzirdamas suņa rejas liedagā. Lai cik ilgi brauca laiva, dzīvnieka balss skanēja pāri ūdens klajam, un Čundo nojauta, ka šo skaņu neaizmirsīs nemūžam.

      Viņi apmetās Songuna4 bāzē netālu no Kindžji ostas. To ielenca pazemē ierīkoti zenītraķešu bunkuri. Kad norietēja saule, mēness gaisma apmirdzēja baltās starta iekārtas margas. Tos, kuri kaut reizi bija paciemojušies Japānā, nometināja atsevišķi no parastajiem Korejas Tautas armijas kareivjiem, tādēļ viņiem lazaretē sameklēja nelielu istabu ar sešām guļvietām. Par to, ka tā ir lazarete, liecināja vienīgi skapis ar asins nolaišanas instrumentiem un vecs ķīniešu ledusskapis ar sarkanu krustu uz durvīm.

      Sagūstīto vīrieti ieslodzīja vienā no metāla karceriem apmācības pagalmā, un Džils steidza uzlabot savas japāņu valodas zināšanas, sarunādamies ar viņu pa ēdiena pasniegšanas spraugu. Čundo un virsnieks So stāvēja, atspiedušies pret hospitāļa loga rāmi, smēķēja vienu cigareti uz abiem un vēroja, kā Džils, nometies zemē, atsvaidzina svešvalodas izteicienus kopā ar vīrieti, kura nolaupīšanā bija piedalījies. Virsnieks So pašūpoja galvu, it kā vēlēdamies teikt, ka nupat ir piedzīvojis visu. Lazaretē bija tikai viens pacients, aptuveni sešpadsmit gadu vecs maza auguma kareivis, kam kauli no badošanās izspiedušies. Viņš gulēja gultā, klabinādams zobus. No cigarešu dūmiem viņu mocīja klepus lēkmes. Lai gan viņa gultu aizbīdīja uz istabas tālāko malu, puisis tik un tā nerimās kāsēt.

      Ārsta nebija. Slimie karavīri gulēja lazaretē, līdz tapa skaidrs, ka viņi vairs neatveseļosies. Ja līdz rītam jaunais karavīrs nejutīsies labāk, militārie policisti ievadīs viņam vēnā caurulīti un notecinās četras vienības asiņu. Čundo to bija novērojis vairākas reizes; pēc visa spriežot, tā bija visvieglākā nāve. Tas bija pāris minūšu jautājums – vispirms nelaimīgie kļuva miegaini, tad nedaudz sapņaini. Ja arī beigās viņus pārņēma neliela panika, tam vairs nebija nozīmes, jo parunāt viņi tikpat vairs nejaudāja. Visbeidzot, pirms dzīvība izdzisa pavisam, viņi izskatījās patīkami apjukuši – kā circeņi ar atrautiem taustekļiem.

      Tika izslēgts nometnes ģenerators – spuldzes pamazām satumsa, ledusskapis apklusa.

      Virsnieks So un Čundo atlaidās gultās.

      Reiz dzīvoja kāds japānis. Viņš izveda pastaigāties suni. Un tad viņa vairs nebija. Tiem, kas viņu pazina, šis cilvēks uz mūžiem būs zudis. Tā Čundo domāja arī par zēniem, kurus izvēlējās vīrieši ar ķīniešu akcentu. Viņi bija šeit, un pēc tam viņu vairs nebija. Viņus, tāpat kā Bosonu, aizgādāja uz nezināmām zemēm. Tā viņš domāja par vairumu cilvēku – tie uzrodas tavā dzīvē kā atradeņi uz durvju sliekšņa, un vēlāk tos aizskalo kā ar plūdiem. Taču Bosons nebija zudis nebūtībā – kaut kur viņš tomēr nonāca: vai nu nogrima zivīm par barību, vai arī viņa ķermenis uzpūtās un, viļņu nests, aizpeldēja uz ziemeļiem līdz Vladivostokai. Arī japānis nekur nebija pazudis – viņš atradās tepat, apmācības pagalmā, ieslodzīts metāla kastē. Un Čundo piepeši iešāvās prātā, ka arī viņa māte tieši tajā brīdī kaut kur atradās. Piemēram, sēdēja kādā dzīvoklī galvaspilsētā, varbūt raudzījās spogulī, sukāja matus un gatavojās doties pie miera.

      Pirmo reizi vairāku gadu laikā Čundo aizvēra acis un atļāvās atsaukt atmiņā viņas seju. Ir bīstami tā sapņot par cilvēkiem. Ja nepiesargās, viņi drīz nonāk tunelī turpat līdzās. Tā daudzkārt bija gadījies ar zēniem, kurus viņš atcerējās no “Ilgo rītdienu” laikiem. Viens tāds misēklis, un tev jau seko zēns tumsā. Viņš ar tevi runājas, tincina, kāpēc neesi nomiris no aukstuma, kāpēc neesi iekritis krāsvielas cisternā, un uzbrāžas bailes, ka pēkšņi saņemsi spērienu pa seju.

      Bet nu parādījās viņa māte. Gulēdams un klausīdamies, kā slimais kareivis drebinās, viņš dzirdēja prātā sievietes balsi. “Arirana,”5 viņa dziedāja sāpjpilnā balsī, teju čukstus, un balss šķita atplūstam no kādas nezināmas nekurienes. Pat tie stulbie bāreņi zināja, kur atrodas viņu vecāki.

      Vēlu vakarā istabā iestreipuļoja Džils. Atvēris ledusskapi – tas bija aizliegts –, viņš tajā kaut ko ievietoja un tad iekrita gultā. Džils mēdza gulēt, rokas un kājas pārkāris gultas malām, un Čundo nosprieda, ka šim puisim bērnībā bijusi pašam sava gultiņa. Pēc mirkļa tulks jau bija iekritis dziļā miegā.

      Tumsā Čundo un virsnieks So piecēlās un piegāja pie ledusskapja. Kad virsnieks So pavilka rokturi, no iekārtas uzvēdīja tikko jaušams vēsums. Dziļāk pie aukstumiekārtas sienas, aiz kvadrātveida asiņu maisiņu krāvumiem, virsnieks So sataustīja pustukšu sodžu pudeli. Durvis tika aši aizvērtas, jo asinis bija paredzēts nogādāt Phenjanā. Ja tās sabojāsies, viņiem sakurs pamatīgu pirti.

      Viņi pienesa pudeli pie loga. Tālumā savās kolonijās rēja suņi. Pie apvāršņa virs raķešu bunkuriem debesīs viegli mirguļoja gaišums – tur no okeāna virsmas atspīdēja mēnessgaisma. Džils sāka miegā laist gāzes.

      Virsnieks So iedzēra malciņu no pudeles.

      – Šaubos, vai vecais Džils ir kādreiz bijis spiests iztikt no prosas sacepuma un sorgo zupas.

      – Kas viņš tāds vispār ir? – Čundo noprasīja.

      – Lai nu paliek. – Virsnieks So atmeta ar roku. – Es nezinu, kāpēc Phenjanā pēc visiem šiem gadiem sadomājuši atjaunot šo nodarbi, taču jācer, ka pēc nedēļas tiksim no viņa vaļā. Viena misija! Tad, ja viss ies gludi, mēs to puisi vairs neredzēsim.

      Čundo mazliet iedzēra. Kuņģis kāri uzsūca spirtu ar augļu garšu.

      – Kas tā ir par misiju? – viņš jautāja.

      – Vispirms vēl viens izmēģinājuma brauciens, – virsnieks So stāstīja. – Pēc tam mēs dodamies pēc kaut kā īpaša. Tokijas operas teātris pavada vasaras Ņiigatā. Ir kāda dziedātāja, vārdā Rumina.

      Nākamais sodžu malks ieslīdēja rīklē. – Opera? – Čundo pārvaicāja.

      Virsnieks So paraustīja plecus. – Acīmredzot kāds Phenjanas priekšnieks noklausījies pirātu ierakstu un sakārojis pēc viņas.

      – Džils stāstīja, ka izdzīvojis pēc norīkojuma meklēt kājnieku mīnas, – Čundo sacīja. – Par to viņu nosūtīja mācīties valodu skolā. Vai tas ir tiesa? Vai tāda ir kārtība, ka par tādu darbu atalgo?

      – Mēs esam spiesti strādāt ar Džilu, saproti? Bet tu viņā neklausies. Klausies manī, – virsnieks mudināja, bet Čundo klusēja. – Kas tad nu? Vai sirds pēc kaut kā tīko? – virsnieks So pajautāja. – Vai tu maz zini, ko vēlies par atalgojumu? – Čundo papurināja galvu. – Tad nebēdā par to.

      Virsnieks So iegāja kaktā un nostājās pie atejas spaiņa. Atspiedies pret sienu, viņš ilgu laiku nopūlējās atviegloties. Bet velti.

      – Savā laikā es paveicu vienu otru brīnumu, – viņš atzina. – Saņēmu СКАЧАТЬ