Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ir sievietes balss, – Džils skaidroja.

      – Neatbildi! – Čundo atkārtoja.

      Mēteļa kapuce noslīdēja no galvas, atklājot skatieniem jaunas sievietes seju.

      – Es tam neesmu domāts. – Džils sāka zaudēt drosmi.

      – Neatkāpies no plāna!

      Pašu soļi šķita neiedomājami skaļi. Čundo pēkšņi iešāvās prātā, ka savulaik pie viņa mātes bija ieradušies daži vīri…

      un tagad viņš ir viens no tādiem vīriem.

      Nu jau abi bija klāt. Sieviete izrādījās maza auguma un tieva. Viņa atvēra muti, it kā grasīdamās kliegt, un Čundo ieraudzīja viņai pāri zobiem stiepjamies smalku metāla pinumu. Satvēruši sievieti aiz rokām, viņi to uzstīvēja uz margām.

      – Zenzen oyogenai’n desu, – viņa sacīja. Pat neprazdams japāņu valodu, Čundo nojauta, ka tā varētu būt izmisīga, lūdzoša atzīšanās, piemēram: “Es esmu nevainīga.”

      Viņi pārsvieda sievieti pāri margām. Viņa krita klusuciešot, neizdvešot ne vārda, pat neieelsojoties. Čundo tomēr pamanīja viņas acīs ko pazibam – tās nebija bailes vai vienaldzība. Varēja noģist, ka viņa iedomājusies par vecākiem un to, ka viņi nekad neuzzinās, kāds bijis meitas liktenis.

      Atskanēja skaļi šļaksti, laivas motors ierūcās.

      Čundo neizgāja no prāta sievietes skatiens.

      Uz dēļiem palika guļam viņas tālrunis. Viņš to pacēla un pielika pie auss. Džils mēģināja kaut ko sacīt, bet Čundo viņu apklusināja.

      – Majumi? – taujāja sievietes balss. – Majumi?

      Lai apklusinātu balsi, Čundo drudžaini spaidīja taustiņus. Pārliecies pāri margām, viņš ieraudzīja viļņos šūpojamies motorlaivu.

      – Kur viņa palika? – Čundo vaicāja.

      Virsnieks So vērās ūdenī.

      – Nogrima, – viņš paskaidroja.

      – Kā tad tā? Nogrima?

      Vīrietis noplātīja rokas. – Iekrita un pazuda.

      Čundo pagriezās pret Džilu. – Ko viņa sacīja?

      – Viņa sacīja: “Es neprotu peldēt,” – Džils atbildēja.

      – “Es neprotu peldēt”? – Čundo pārjautāja. – Viņa sacīja, ka neprot peldēt, un tu mani neatturēji?

      – Mums bija plāns pārmest viņu pāri margām. Tu liki no tā neatkāpties.

      Jau atkal Čundo vērās melnajā ūdenī – te, estakādes galā, bija dziļš. Viņa atradās tur, lejā, platais mētelis straumē plīvoja kā bura, un augums valstījās pa smilšaino jūras dibenu.

      Tālrunis iezvanījās. Tas ievibrējās Čundo saujā, un ekrāns iegaismojās zilgans. Abi ar Džilu viņi labu brīdi lūkojās tajā. Tad Džils to paņēma un, acis iepletis, klausījās. Pat stāvēdams nostāk, Čundo sadzirdēja, ka runātāja ir sieviete – meitenes māte.

      – Met prom! – Čundo lika. – Svied pāri margām.

      Džils klausījās. Viņa skatiens šaudījās. Roka drebēja. Viņš vairākkārt pamāja ar galvu un tad izgrūda: – Hai. – Tajā mirklī Čundo izrāva tālruni biedram no rokas un steigšus saspaidīja taustiņus. Mazajā ekrānā parādījās mazuļa fotogrāfija. Viņš iemeta aparātiņu jūrā.

      Čundo piegāja pie margām.

      – Kā jūs varējāt neskaitīt līdzi? – viņš kliedza virsniekam So. – Kā jūs varējāt neskaitīt līdzi?

      Ar to izmēģinājuma braucieni beidzās. Pienāca laiks doties pēc operdziedātājas. Virsniekam So bija paredzēts šķērsot Japāņu jūru zvejas kuģī, kamēr Čundo un Džils no Čhondžinas uz Ņiigatu devās ar prāmi. Pusnaktī, vedot līdzi sievieti, viņiem bija jāsatiekas ar virsnieku So liedagā. “Vienkāršs plāns ir izdošanās ķīla,” apgalvoja virsnieks So.

      Čundo un Džils ar pēcpusdienas vilcienu no Čhondžinas aizbrauca uz ziemeļiem. Stacijā daudzas ģimenes gulēja zem kravas platformām, gaidot tumsas iestāšanos, lai varētu aizceļot uz Ķīnas pierobežu – atliktu vien šķērsot Tumanganas upi.

      Līdz Čhondžinas ostai viņi aizsoļoja kājām, garām metāllietuvei “Abu valstu atkalapvienošanās”, kuras lielie, nekustīgie krāni rūsēja un vara sliedes, kas veda līdz krāsnij, jau sen bija izvazātas un nodotas metāllūžņos. Daudzdzīvokļu nami stāvēja tukši, sīko logu atveres bija aizlīmētas ar ietinamo papīru.

      Nekur neredzēja izžautu veļu, gaisā nemanīja sīpolu smaržu. Bada laikā bija nocirsti visi koki, un tagad, vairākus gadus vēlāk, jaunie kociņi stiepās vienādā augstumā, visi cilvēka potītes resnumā, un bezzaru stumbri vīdēja visneiedomājamākajās vietās – gan lietus mucās, gan notekcaurulēs, un viens pat spraucās no atejas, kur kāds pilnīgi izģindis cilvēks bija atstājis kuņģa nepārstrādātu sēklu kopā ar zarnu saturu.

      “Ilgo rītdienu” ēka, pie kuras viņi beidzot nonāca, tagad nelikās lielāka par lazareti.

      Čundo pieļāva kļūdu, norādīdams uz patversmi, jo Džils uzreiz uzstājīgi vēlējās to apskatīt.

      Ēkā nebija nekā cita kā vien ēnas. Viss bija izmantots malkā – pat durvju stenderes bija sadedzinātas. Vienīgi uz sienas varēja izlasīt simt četrpadsmit Revolūcijas Lielo Mocekļu sarakstu.

      Džils neticēja, ka Čundo devis katram bārenim vārdu.

      – Vai patiešām tu biji iekalis no galvas visu Mocekļu vārdus? – viņš šaubījās. – Kā sauca, piemēram, vienpadsmito?

      – Viņa vārds bija Hasins, – Čundo teica. – Nonācis japāņu gūstā, viņš izgrieza sev mēli, lai ienaidnieks neiegūtu no viņa nekādas ziņas. Šeit ieradās zēns, kurš nerunāja, un es viņam devu šā Mocekļa vārdu.

      – Re, te esi tu, – Džils noteica, vilkdams ar pirkstu pa sarakstu. – Moceklis numur septiņdesmit seši, Paks Čundo.

      Kāds ir viņa dzīvesstāsts?

      Čundo ar pirkstiem pieskārās melnajam laukumiņam uz grīdas, kur kādreiz stāvēja krāsns.

      – Lai arī viņš nokāva daudzus japāņu zaldātus, – Čundo klāstīja, – vienības revolucionāri neuzticējās viņam, jo viņš nebija tīrasiņu korejietis. Lai apliecinātu savu lojalitāti, viņš pakārās.

      – Un tu piešķīri viņa vārdu sev? – Džils izbrīnījies lūkojās viņā. – Kāpēc?

      – Viņš sniedza visaugstāko pierādījumu savai lojalitātei.

СКАЧАТЬ