Название: Bāreņu pavēlnieka dēls
Автор: Adams Džonsons
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежная драматургия
isbn: 978-9984-35-723-2
isbn:
Tagad Čundo zināja, kam ir tikusi vissliktākā nodarbe: tuneļa izlūkiem, divpadsmit vīru apkalpei zemūdenē, atmīnētājiem, bioķīmisko ieroču darbiniekiem. Piepeši viņš redzēja Džilu citā gaismā.
– Tātad tu esi bārenis? – viņš pavaicāja. Džils ļoti izbrīnījās. – Nebūt ne. Un tu?
– Nē, neesmu, – Čundo atteica.
Čundo vienībā bija tikai bāreņi, lai gan paša Čundo gadījumā tika pieļauta kļūda. Tautas armijas kartē bija ierakstīta adrese “Ilgās rītdienas”, un tas izšķīra viņa turpmākās gaitas. Šādu kļūdu acīmredzot neviens Korejā nevarēja vērst par labu, un tagad tāds bija viņa liktenis. Gandrīz visu dzīvi viņš bija pavadījis starp bāreņiem, saprata viņu īpašo stāvokli, tādēļ nenīda tos kā daudzi citi. Tikai viņš nebija bārenis.
– Un tagad tu esi tulks? – Čundo jautāja.
– Pēc ilga dienesta mīnu laukos pienākas apbalvojums, – Džils paskaidroja. – Aizsūta uz kādu siltāku vietiņu, piemēram, uz valodu skolu.
Virsnieks So īsi, rūgti iesmējās.
Viļņu baltās galotnes jau šļācās laivā.
– Visdraņķīgākais ir tas, ka, ejot pa ielu, es pieķeru sevi nodomājam: “Lūk, šeit es ieraktu kājnieku mīnu,” – Džils turpināja. – Citkārt es manu, ka izvairos likt kāju kādā noteiktā vietā, piemēram, uz durvju sliekšņa vai pie tualetes. Es pat parkā baidos pastaigāties.
– Parkā? – Čundo pārvaicāja. Viņš ne reizi nebija redzējis parku.
– Pietiks pļāpāt! – virsnieks So abus aprāva. – Laiks iegūt valodu skolai jaunu japāņu mēles skolotāju.
Viņš samazināja ātrumu, viļņu šalkoņa pieņēmās spēkā, un laiviņa pagriezās sāniski pret krastu.
Varēja redzēt vīrieša apveidu liedagā – viņš vēroja atbraucējus, kuri bezpalīdzīgi šūpojās viļņos tikai divdesmit metru attālumā no krasta. Juzdams, ka laiviņa draud apgāzties, Čundo ielēca jūrā, lai to nostabilizētu. Lai gan te ūdens sniedzās vien līdz viduklim, viņš smagi iegāzās viļņos. Banga vēla viņu pa smilšaino jūras dibenu, līdz viņš kāsēdams izslējās no ūdens.
Vīrietis liedagā nebilda ne vārda. Kad Čundo izbrida krastā, gandrīz bija iestājusies tumsa.
Dziļi ieelpojis, Čundo notrausa ūdeni no samirkušajiem matiem.
– Konban wa, – viņš uzrunāja svešo. – Odenki kesu da.
– Ogenki desu ka, – uzsauca Džils, laivā sēdēdams.
– Desu ka, – Čundo atkārtoja.
Pieļepatoja suns ar dzeltenu bumbiņu zobos.
Mirkli vīrietis stāvēja kā sastindzis, tomēr pēc brīža soli atkāpās.
– Ķer ciet! – virsnieks uzbļāva.
Vīrietis metās prom, un Čundo slapjajos džinsos un smiltīm aplipušajos apavos skrēja pakaļ. Lielais baltais suns aizrautīgi lēkāja apkārt. Tumsā gandrīz nesaskatāms, japānis skrēja gar jūras malu, un par viņa pārvietošanos liecināja vienīgi suns, kurš lēkšoja te vienā, te otrā pusē. Čundo pielika visus spēkus un koncentrējās vienīgi uz sirds ritmu, pukstiem sabalsojoties ar pēdu plīkšķiem smiltīs. Tad viņš aizvēra acis. Tuneļos Čundo bija attīstījis spēju nojaust tuvumā esošos, taču neredzamos biedrus – nonākot sasniedzamā attālumā, varēja noteikt viņu atrašanās vietu. Tēvs, Bāreņu saimnieks, allaž bija mēģinājis radīt iespaidu, ka zēna māte ir mirusi, taču tā nebija taisnība – viņa bija sveika un vesela, vienīgi nesasniedzama. Un, lai arī par Bāreņu saimnieka turpmāko dzīvi viņam nebija nekādu ziņu, Čundo juta, ka tēva šai pasaulē vairs nav. Spēja apgūt cīņu tumsā bija līdzīga – pretinieks bija jāuztver, jāsajūt, un nedrīkstēja likt lietā iztēli. Tā aizpilda tumsu prātā ar tēliem, kuriem nav nekāda sakara ar īsto tumsu visapkārt.
Tālumā atskanēja būkšķis – kāds bija nostiepies smiltīs visā garumā. Šādu skaņu Čundo bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Čundo piesteidzās pie vīrieša, kurš tobrīd slējās kājās, un viņa smiltīm aplipusī seja bija bāla kā spokam. Abi elsa un pūta, un baltie elpas garaiņi tumsā saplūda kopā.
Patiesībā Čundo turnīros īpaši labi neveicās. Cīnoties tumsā, precīzs trāpījums vienīgi pavēsta pretiniekam tavu atrašanās vietu. Tumsā nācās sist no visa spēka, it kā cērtot cauri cilvēkam – plašiem vēzieniem no sāniem vai spērieniem ar pagriezienu. Šādiem paņēmieniem bija nepieciešams plašums, un tie bija domāti, lai pretinieku notriektu zemē. Turpretim turnīros pretinieki šādus gājienus viegli paredzēja un gluži vienkārši pakāpās malā. Bet – kā naktī jūras krastā rīkotos bēgošs pretinieks? Čundo ar pagriezienu izdarīja spērienu vīrietim pa deniņiem, un svešinieks nogāzās smiltīs.
Suns turpināja enerģiski draiskoties, aizrautības vai izmisuma pilns. Tas pakārpīja smiltis blakus bezsamaņā nokritušajam saimniekam un nometa bumbiņu. Čundo gribēja bumbiņu aizmest, taču neuzdrošinājās tuvoties dzīvnieka zobiem. Piepeši Čundo aptvēra, ka suns vairs nevēcina asti. Tumsā kaut kas nozibsnīja – tās izrādījās pakritušā brilles. Kad viņš uzlika tās uz acīm, izplūdušie punktiņi virs kāpām pārvērtās par skaidri saskatāmiem apgaismotiem māju logiem. Japāņi dzīvoja nevis milzīgos daudzdzīvokļu namos, bet mazākās barakās, kur pietiktu vietas vien dažiem iemītniekiem.
Ielicis brilles kabatā, Čundo saņēma vīrieti aiz potītēm un sāka vilkt aiz sevis. Suns ierūcās un vairākkārt īsi, kareivīgi ierējās. Pār plecu Čundo redzēja, ka dzīvnieks rūc vīrietim sejā un ar nagiem paskrāpē tā vaigus un pieri. Čundo nolieca galvu un turpināja vilkt. Pirmā diena tunelī nebija grūta, taču, otrajā dienā pamostoties, pārejot no sapņa tumsas īstajā, ir noteikti jāatver acis. Turot tās ciet, prāts rādīs dažādus mežonīgus tēlus, piemēram, suni, kas uzbrūk no aizmugures. Taču, atverot acis, nākas sastapties ar paša eksistences nebūtiskumu.
Beidzot tumsā sameklējis laivu, Čundo ļāva ļenganajam ķermenim nokrist uz tās alumīnija šķērselementiem. Vīrietis pavēra plakstus, pārgrieza acis, taču acīmredzami neaptvēra notiekošo.
– Kāpēc tu apstrādāji šim seju? – Džils jautāja.
– Kur tu pats biji? – Čundo atcirta. – Tas puisis bija smags.
– Es esmu tikai tulks, – Džils atgādināja.
Virsnieks So papliķēja Čundo pa muguru. – Nav slikti, zinot, ka esi bārenis, – viņš uzslavēja.
Čundo apcirtās pret viņu.
– Nolādēts, es neesmu nekāds bārenis! – viņš noskaldīja. – Un kas jūs tāds būtu? Apgalvojāt, ka esot to darījis СКАЧАТЬ