Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Lemānas trasē atstāj aiz sevis putekļu mākonī Bugatti un citu marku auto. Bonds pats savām acīm reiz redzēja, kā autosacīkstēs divtūkstoš trešajā gadā Bentley Speed 8 – atgriezies trasē pēc trim ceturtdaļām gadsimta – pirmais nonāca pie melnbalti rūtainā karodziņa finišā. Viņš allaž sapņoja kļūt par šāda majestātiska, tomēr neganti strauja un gudra spēkrata īpašnieku. E-type Jaguar, kas stāvēja garāžā mājas pagrabā, viņam bija palicis mantojumā no tēva, bet Continental GT viņam tika netiešā mantojuma ceļā. Savu pirmo Continental Bonds iegādājās pirms vairākiem gadiem, izšķiezdams atlikumu no dzīvības apdrošināšanas prēmijas, kas tika ieskaitīta viņa kontā pēc vecāku nāves. Nesen viņš to nomainīja pret jaunāku modeli.

      Nobraucis no maģistrāles, Bonds nogriezās uz Mārču, kas atradās pašā Fensas apgabala sirdī. Par pilsētiņu viņš zināja maz. Protams, bija gan dzirdēts par studentu ikgadējo marta gājienu no Mārčas uz Kembridžu. Vēl Mārčā atradās Vaitmūras cietums, un tūristi ieradās apskatīt Svētās Vendredas baznīcu. “Nāksies noticēt tūrisma biroja slavinājumiem par šo iespaidīgo celtni,” Bonds sprieda, jo gadiem ilgi nebija apmeklējis nevienu dievnamu; ja nu vienīgi tad, kad vajadzēja kādu izsekot.

      Tālumā vīdēja vecā britu armijas bāze. Mezdams platu loku, viņš nonāca bāzes otrā pusē, ko aplenca neglīts dzeloņstiepļu žogs ar brīdinājuma uzrakstiem. Bāzi jauca nost. “Tātad šie ir tīklā reģistrētie darbi.” Pusducis ēku jau bija noplēstas, un palikusi tikai viena – trīsstāvu ēka no sarkaniem ķieģeļiem. Izbalējis plakāts vēstīja, ka tas bijis hospitālis.

      Turpat stāvēja vairākas lielas kravas automašīnas, kā arī buldozeri un cita zemes pārvietošanas tehnika. Uz pakalna apmēram simt jardu attālumā no ēkas atradās treileri. Ēkā droši vien iekārtots nojaukšanas brigādes pagaidu štābs. Lielākā treilera tuvumā bija novietota melna vieglā automašīna, taču neviena cilvēka nemanīja. Bondu tas nedaudz pārsteidza. “Ir taču pirmdiena, nevis svētku diena valsts iestādēm.”

      Iestūrējis automašīnu nelielā jaunaudzē, kur to būtu grūtāk pamanīt, viņš izkāpa un nopētīja apvidu – sarežģīti ūdensceļi, kartupeļu un cukurbiešu lauki un koku puduri. Bonds uzvilka savu 5.11 kaujas apģērbu un Sitijai piemērotos apavus nomainīja ar zemiem armijas zābakiem. Šrapneļa izrautais caurums jakā pie pleca un sviluma dvaka atgādināja Serbijas notikumus, kas bija atveduši viņu šurp.

      Tad viņš pie auduma darbarīku jostas piesprādzēja Valtera sistēmas pistoli un divas aptveres ar munīciju.

      “Ja gadās uzdurties kādam šķērslim, uzsauc man.”

      Tāpat viņš sakārtoja kabatās skaņu slāpētāju, kabatas lukturīti, darbarīku komplektu un atvāžamo nazi.

      Uz brīdi Bonds sastinga un koncentrējās – kā parasti pirms kaujas operācijas. Viņš bija pilnīgi mierīgs, uzmanīgais skatiens uztvēra ikkatru sīkumu – zariņus, kas var pārlūzt ar skaļu krakšķi; krūmus, kuri var slēpt snaipera šautenes stobru; norādes par vadiem, sensoriem un kamerām, kas varētu ienaidniekam pavēstīt par viņa klātbūtni.

      Viņš bija gatavs nepieciešamības gadījumā atņemt kādam dzīvību – strauji un efektīvi. Arī tas piederējās pie šīs paralēlās pasaules.

      Piesardzību ievērot vajadzēja arī tāpēc, ka šajā uzdevumā bija daudz neatbildētu jautājumu.

      “Tava rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa,” viņš atkal atcerējās pamācību. “Bet… kāds ir Noasa mērķis? Nudien – kas viņš vispār ir?”

      Bonds slīdēja cauri pamežam un šķērsoja nesen sazēlušu cukurbiešu lauka stūri, tad apskrēja ap nelielu smaržīgu muklāju un uzmanīgi virzījās cauri kazenāju mudžeklim hospitāļa virzienā. Visbeidzot viņš nonāca pie dzeloņstiepļu žoga ar brīdinājuma zīmēm. Plāksnīte vēstīja, ka darbus veic “Nojaukšana un būvgružu izvešana Austrumos”. Par tādu uzņēmumu Bonds nebija dzirdējis, taču uzņēmuma kravas automašīnas gan likās redzētas – dzeltenzaļais krāsojums šķita pazīstams.

      Viņš pārlaida skatienu aizaugušajam laukam ēkas priekšā un galvenajam laukumam aiz tā. Neviena neredzēja, un Bonds ar asknaiblēm grieza žogā caurumu, pie sevis apcerēdams, cik tas ir gudri izdomāts – noturēt šajā ēkā slepenās sapulces par “Divdesmitā datuma incidenta” sarīkošanu. “Ēku tāpat drīz noārdīs, un līdz ar to ies bojā liecības par tās izmantošanu.”

      Tuvumā nebija neviena strādnieka, taču melnā automobiļa klātbūtne liecināja, ka ēkā noteikti kāds uzturas. Bonds meklēja sētas puses durvis vai citu neuzkrītošu ieeju. Pēc piecām minūtēm tāda atradās – apmēram desmit pēdas dziļš iegrimums zemē, ko acīmredzot radījis kāda apakšzemes piegādes tuneļa sabrukums. Bonds nokāpa bedrē un iespīdināja ejā lukturīša gaismu. Tunelis šķita vedam hospitāļa pagrabā, kas atradās apmēram piecdesmit jardus tālāk.

      Nopētījis tuneļa sensenās ieplaisājušās ķieģeļu sienas un griestus, viņš devās iekšā. Tieši tajā brīdī uz grīdas nokrita divi atšķēlušies ķieģeļi. Zemē iestrādātas, rēgojās šauras dzelzceļa sliedes – sarūsējušas un vietām klātas dubļiem.

      Aptuveni pusceļā pa drūmo eju viņam pār galvu sāpīgi nobira oļu un mitras zemes pikuču lavīna. Izrādījās, ka sešas pēdas augstāk tuneļa griesti izroboti kā ieplaisājusi olas čaumala. Māca bažas, ka griesti nogrūs pār galvu, ja cilvēks nevilšus sasitīs plaukstas.

      “Diez vai es gribētu, lai mani te aprok dzīvu,” Bonds iedomājās.

      – Ģeniāli nostrādāts, – Sevērs Haidts uzslavēja Nialu Dannu.

      Divatā viņi sēdēja Haidta pārvietojamajā vagoniņā simts jardu attālumā no tumšā, biedinošā Britu armijas hospitāļa Mārčas apvidū. Tā kā projekta “Ben-Hinoma” strādniekiem bija nepieciešams pabeigt darbu līdz rītam, Haidts ar Dannu apturēja nojaukšanas darbus un pielūkoja, lai brigāde turas no šīs vietas tālāk. Lielākā daļa Haidta padoto par projektu “Ben-Hinoma” neko nezināja, un viņš pieraudzīja, lai abas operācijas nepārklājas.

      – Es esmu apmierināts, – Danns sausi atbildēja. Šādā tonī viņš reaģēja gandrīz uz visu, gan uzslavām, gan nopēlumu, gan bezkaislīgi paustiem novērojumiem.

      Vienība devās prom pirms pusstundas, aizvedot arī ierīci, ko pirms tam salika no Danna sagādātajiem materiāliem. Ierīci līdz piektdienai paredzēts noslēpt tepat netālu drošā vietā.

      Haidts bija krietnu laiku pastaigājies pa vairāk nekā astoņdesmit gadus veco hospitāļa ēku, kuru grasījās nojaukt beidzamo.

      Ēku nojaukšana viņa uzņēmumam bija ienesīgs rūpals. Green Way International guva peļņu, noārdot nevajadzīgo un atlasot no gruvešiem to, kas citiem savukārt bija noderīgs, piemēram, koka un tērauda sijas, kabeļus, alumīnija un vara caurules – skaistu varu, īstu lupatlaša sapni. Tomēr Haidta interese par nojaukšanu sniedzās tālāk par tās finansiālo aspektu. Saspringtas sajūsmas pārņemts, viņš pētīja seno ēku kā mednieks, kas pošas izdarīt nāvējošo šāvienu un acīm dzeļas medījumā, kurš nenojauš savu drīzo galu.

      Prātā neviļus iezagās domas arī par slimnīcas pacientiem – mirušajiem СКАЧАТЬ