Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

      – Un tagad pastāstīšu par tiem metāla gabaliņiem, – Fillija turpināja. – Tas ir titāna un tērauda velmējums. Unikāls. Neviens laboratorijas darbinieks neko tādu nebija redzējis. Tās ir sīkas skaidiņas, tapušas vakar vai aptuveni tai laikā.

      “Ar ko Haidta cilvēki nodarbojās hospitāļa pagrabā? Vai no šā metāla izgatavoja ieroci?”

      – Un bāze joprojām pieder Aizsardzības ministrijai, lai gan trīs gadus nav izmantota.

      Bonda skatiens pārslīdēja sievietes brīnišķīgajam profilam no pieres līdz krūtīm, kamēr viņa malkoja vīnu.

      – Kas attiecas uz serbiem, – Fillija turpināja, – es burtiski liku manīt, ka piespiedīšu viņus nomainīt dinārus uz eiro, ja nesaņemšu palīdzību. Tādējādi es noskaidroju visu iespējamo. Aldo Karičs, kas strādāja kopā ar Īru, bijis dzelzceļa kravu plānotājs.

      – Viņš noteikti zināja, kurā vilcienā iekrauta bīstamā krava.

      – Jā. – Fillija sarauca uzacis. – Tomēr, Džeims, ir kaut kas dīvains. Metilizocianāts ir itin bīstama ķimikālija. Nonāvēja cilvēkus Bopalā.

      – Ak kungs!

      – Te būs visas vilciena kravas uzskaite. – Fillija pasniedza angliski pārtulkotu sarakstu. – Ķimikālijas glabājušās ložu necaurlaidīgos konteineros. Cik nopratu, tādas tvertnes neatvērtos pat tad, ja tās nomestu no lidmašīnas.

      Bondu tādas ziņas mulsināja. – Tātad vilciena katastrofa neizraisītu noplūdi?

      – Ārkārtīgi maz ticams. Un vēl kas. Vagonā atradās ne vairāk kā trīssimt kilogramu metilizocianāta. Tā neapšaubāmi ir bīstama viela, taču Bopalā izplūda četrdesmit divi tūkstoši kilogramu metilizocianāta. Pat ja daži konteineri atsprāgtu vaļā, postījumi nebūtu pārmērīgi.

      “Kas tad interesējis Īru?” Bonds pārlūkoja sarakstu. Ja neskaita ķimikālijas, pārējā krava šķita nekaitīga – boileri, transporta līdzekļu rezerves daļas, motoreļļa, metāllūžņi, baļķi, kokmateriāli… Neredzēja ne ieroču, ne nestabilu vielu, ne citu bīstamu materiālu. “Iespējams, incidents iecerēts kā sarežģīts plāns ar nodomu aizsūtīt uz viņsauli vilciena mašīnistu vai kādu, kas dzīvo kalna pakājē pie restorāna. Vai Īram bijis padomā sarīkot slepkavību, kas izskatītos pēc negadījuma? Iekams Noasa mērķis nav noskaidrots, skaidru atbildi rast nav iespējams.” Atlika vienīgi cerēt, ka novērošana, kuru viņš pirms dažām stundām bija negribīgi uzsācis, ar laiku atmaksāsies.

      – Vai vēl kaut kas zināms par “Ben-Hinomu”?

      – Tā ir Elle.

      – Kā, lūdzu?

      Fillijas seja atplauka smaidā. – Ben-Hinoma ir jūdu un kristiešu elles koncepcijas pirmsākums. Tās nosaukums cēlies no Ben-Hinomas ielejas Jeruzalemē. Daži uzskata, ka senos laikos tajā dedzināja atkritumus un, iespējams, tur bijušas dabasgāzes iegulas, kas neļāva liesmām nodzist. Bībelē Ben-Hinoma apzīmē vietu, kur tiks sodīti grēcinieki un neticīgie. Vienīgā nesenā atsauce… ja vien simt piecdesmit gadus vecus notikumus drīkst saukt par neseniem… atrodama Radjarda Kiplinga dzejolī. – Fillija to zināja no galvas. – “Lejup uz Ben-Hinomu vai augšup uz troni/Visātrāk nonāk tas, kurš ceļo viens.”

      Bondam šīs rindiņas iepatikās, un viņš tās klusībā atkārtoja.

      – Un tagad pievērsīsimies manam otrajam uzdevumam, proti, “Dzelzs patronai”.