Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ galvu, Bonds aplūkoja no lādiņa atvienoto detonatoru, kurš tagad nokarājās no sijas. “To varētu aktivizēt ar elektrisko strāvu. Elektrība… Skaļruņi? Nē, pārāk mazs spriegums, un ar to detonatora kapsulu nevarēs aktivizēt.” Arī kabatas lukturīša baterija šim nolūkam nederēja.

      Atkal atskanēja brīdinājums, vēstot, ka līdz sprādzienam atlikusi viena minūte.

      Bonds notrausa sviedrus no plaukstām, pavilka pistoles aizslēgu un izņēma patronu. Ar nazi izķeksējis svina gabaliņu, viņš to nometa zemē un iespieda patronu ar šaujampulveri sprāgstvielu masā, pielipinājis to pie durvīm. Tad viņš atkāpās, rūpīgi notēmēja uz patronas aplīti un izšāva. Lode trāpīja kapsulai, tā aizsvilināja pulveri, un tas savukārt – plastmasas sprāgstvielu. Pēc spoža uzliesmojuma slēdzene sašķīda gabalos.

      Koka šķembu krusas un dūmu pavadīts, Bonds apdullis nogāzās uz grīdas. Tad viņš pietrausās kājās un klupdams aizstreipuļoja līdz pavērtajām durvīm, kuras gan bija ieķīlējušās. Sprauga vīdēja tikai astoņas collas plata. Bonds satvēra rokturi un pamazām vilka smago vērtni vaļā.

      – Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!

      14. NODAĻA

      Sevērs Haidts un Nials Danns stāvēja plecu pie pleca treilerā un saspringtās gaidās vēroja veco britu armijas hospitāli. Ikvienam – Haidts pieļāva, ka pat saltajam robotam Dannam – patika vērot, kā labi aprēķināta eksplozija sagrauj celtni.

      Tā kā Jansens uz tālruņa zvanu neatbildēja un ēkā nogranda šāviens, Īrs atzina Haidtam, ka nešaubās par apsarga bojāeju. Viņš bija aizbēris visas izejas no hospitāļa, tad lempīga dzīvnieka rikšos atgriezies treilerā un pavēstījis Haidtam, ka gatavojas detonēt visus celtnē uzstādītos lādiņus. Lai arī spridzināšana bija nolikta uz rītdienu, neesot nekāda iemesla kavēties.

      Danns aktivizēja datorizēto sistēmu un nospieda vienlaikus abas sarkanās pogas, iedarbinot sekvenci. Apdrošināšanas saistības pieprasīja, ka tieši trīs minūtes pirms sprādziena ēkā jāatskaņo ierakstīts brīdinājums tajās valodās, kurās runā deviņdesmit procenti strādnieku. Lai šo drošības pasākumu apietu, būtu nepieciešams vairāk laika, turklāt svešais bija vai nu aprakts tunelī, vai arī iesprostots morga nodaļā, tātad nepagūs aizbēgt.

      Ja pēc pāris dienām kāds ieradīsies taujāt par pazudušo cilvēku, Haidts varēs atbildēt: “Protams, pārbaudīsim… Ko? Ak kungs, mums nebija ne jausmas! Mēs paveicām visu nepieciešamo, uzstādījām žogu, izlikām brīdinājumus. Kā gan viņš nedzirdēja atskaņotos brīdinājumus? Atvainojiet, bet diez vai tā ir mūsu vaina.”

      – Piecpadsmit sekundes, – pavēstīja Danns.

      Iestājās klusums, un Haidts skaitīja laiku.

      Taimerī pie sienas parādījās nulle, un dators nosūtīja iepriekš sagatavoto signālu detonatoriem.

      Iesākumā sprādzienu uzliesmojumi nebija saskatāmi – pirmie eksplodēja iekšpusē pie pamatiem izvietotie lādiņi, lai uzspridzinātu galvenās nesošās konstrukcijas. Taču pēc dažām sekundēm kā paparaci fotoaparātu zibspuldzes uzplaiksnīja gaiši izvirdumi, kam sekoja sprakšķi, atgādinot brīnumsvecītes, un dobjāki būkšķi. Celtne šķita nodrebam. It kā nomezdamās ceļos bendes priekšā, lai atsegtu skaustu cirvim, hospitālis lēni sašķobījās un sabruka, strauji izgrūzdams uz visām pusēm putekļu un dūmu mutuļus.

      Pēc brīža Danns ierunājās:

      – Cilvēki noteikti ir dzirdējuši sprādzienus. Mums jādodas prom.

      Tomēr Haidtu gruvešu kaudze bija teju apbūrusi – tik ļoti tā nelīdzinājās elegantajai, kaut arī pabalējušajai ēkai vēl pirms dažiem mirkļiem. Esošais bija pārvērties neesošajā.

      – Sevēr! – Danns uzstāja.

      Haidtu šāda aina uzbudināja. Viņš iztēlojās Džesiku Bārnsu, viņas sirmos matus, bālo, grumbaino ādu. Par “Ben-Hinomu” viņa neko nezināja, tālab Haidts nebija ņēmis viņu līdzi, un tagad viņš to nožēloja. “Nekas, palūgšu Džesiku pagaidīt birojā un tad kopā brauksim mājās.”

      Viņš sajuta vēderā patīkamu kņudoņu. Sajūta, kuru spēcīgi piesātināja atmiņas par rīta pusē atrasto līķi… Un nākamajā dienā paredzēto notikumu gaidas.

      “Simts mirušo…”

      – Jā, jā. – Sevērs Haidts paņēma portfeli un izgāja no treilera. Tiesa, viņš nevis iekāpa uzreiz Audi A8, bet gan vēlreiz pagriezās un nopētīja putekļu un dūmu mākoņus virs nopostītās celtnes. Vajadzēja atzīt, ka lādiņi stiprināti prasmīgi. Viņš atgādināja sev, ka nepieciešams pateikties strādniekiem. “Izvietot lādiņus ir īsta māksla. Svarīgi ir nevis uzlaist celtni gaisā, bet gan vienkārši likvidēt to, kas notur būvi taisni, ļaujot tad dabai – šajā gadījumā gravitācijas spēkam – izdarīt savu darbu.”

      Pēc Haidta domām, līdzīga loma piekrita viņam uz zemes.

      15. NODAĻA

      Pāri cukurbiešu laukam Fensas apgabalā aizslīdēja agrās pēcpusdienas saules un ēnu svītras.

      Džeimss Bonds gulēja uz muguras, izpletis rokas un kājas kā bērns, kas veido sniegā “eņģeļus” un atsakās doties mājās. Iegrimis īsu zaļu lapu jūrā, viņš atradās trīsdesmit jardu attālumā no gruvešu kaudzes, kur reiz slējās vecais armijas hospitālis… un kas gandrīz bija kļuvusi par viņa kapu. Sprādziena triecienviļņi bija viņu padarījuši kurlu – ļoti cerams, ka tikai uz laiku. Sargādamies no uzliesmojumiem un šķembām, viņš bija turējis acis ciet. Lai izlauztos brīvībā un atrautu vaļā psihiatriskās nodaļas durvis, nācās likt lietā abas rokas, kamēr sprāga galvenie lādiņi un aiz muguras gruva sienas.

      Viņš paslējās augšup – maijā pastiepušies cukurbiešu laksti sniedza trūcīgu aizsegu – un pavērās apkārt, meklēdams briesmu pazīmes.

      Nemanīja. Plāna īstenotāji – Īrs, Noass vai kāds viņu sabiedrotais – nemeklēja nelūgto viesi, droši vien pārliecināti, ka viņš gājis bojā sabrukušajā celtnē.

      Dziļi elpodams, lai izvēdinātu plaušas no putekļiem un skābenajiem ķīmiskajiem dūmiem, Bonds pietrausās kājās un grīļodamies atstāja lauku.

      Nonācis pie automašīnas, viņš iekrita priekšējā sēdeklī, sataustīja uz aizmugures sēdekļa ūdens pudeli un mazliet iedzēra, tad izliecās ārā un ar atlikušo šķidrumu izskaloja acis. Bonds iedarbināja spēcīgo dzinēju un nopriecājās, ka atkal spēj sadzirdēt izplūdes gāzu pukšķināšanu, un pa citu ceļu izbrauca no Mārčas. Vispirms viņš devās uz austrumiem, lai nejauši nesaskrietos ar kādu, kas tikko uzturējies nojaucamajā ēkā, un pēc tam pagriezās rietumu virzienā. Drīz vien Bonds pa A1 maģistrāli brauca uz Londonu, grasīdamies atšifrēt noslēpumainās ziņas par “Divdesmitā datuma incidentu”, kas varbūt rakstītas ugunskurā atrastajās papīra plēksnēs.

      Pulkstenis rādīja gandrīz četri pēcpusdienā, kad Bonds iestūrēja Ārzemju attīstības grupas ēkas pagrabstāva autostāvvietā.

СКАЧАТЬ