Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šādiem miroņiem. Vismazāk viņam vajadzēja policijas klātbūtni.

      Turklāt – kādēļ būtu jātiek vaļā no tāda dārguma?

      Viņš pievirzījās tuvāk līķim, ceļgali piespiedās driskām, kas bija palikušas pāri no sievietes džinsiem. Puvuma dvinga, kas atgādināja rūgtu slapja kartona dvaku, vairumam cilvēku šķistu nepatīkama, taču Haidts visu mūžu strādājis atkritumu savākšanas nozarē un viņam šāds smārds likās tikpat ierasts kā servisa mehāniķiem smērvielas smaka vai lopkautuves strādniekiem – asiņu un iekšu smirdoņa.

      Pastiepies Haidts ar dzeltenīgo nagu noglauda miroņa galvvidu, no kura bija nogājuši gandrīz visi mati, tad žokli un pirkstu kauliņus, kas pirmie bija izspraukušies cauri ādai. Arī mirušās nagi bija gari, lai gan ne jau tādēļ, ka būtu paaugušies pēc nāves iestāšanās brīža – tas bija mīts. Tie izskatījās garāki, jo miesa zem nagiem sarāvusies. Haidts labu brīdi pētīja jauniegūto draudzeni un tad negribīgi atrāvās, ieskatījās pulkstenī, izņēma no kabatas iPhone un uzņēma kādu duci fotogrāfiju.

      Tad viņš paskatījās apkārt un norādīja uz pamestu vietu aiz pildizgāztuvēm starp diviem lieliem uzbērumiem, kas atgādināja kritušu kareivju kapukalnus.

      – Liec vīriem aprakt tur.

      – Labi, ser, – Denisons atbildēja.

      Soļodams furgona virzienā, uzņēmējs vēl norādīja:

      – Ne pārāk dziļi. Atstāj zīmi. Lai es to vēlāk varētu atrast.

      Pēc pusstundas Haidts sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, kura virsma bija darināta no trīssimt gadus vecām cietuma kameras durvīm, un, iegrimis domās, pārskatīja nofotografētos līķa attēlus. Visbeidzot nolicis tālruni, viņš pievērsās citiem jautājumiem. Tādu netrūka, jo viņa firma bija viens no vadošajiem atkritumu savākšanas, izmantošanas un otrreizējās pārstrādes uzņēmumiem pasaulē.

      Plašais, pustumsā grimstošais kabinets atradās galvenās mītnes augšstāvā – vecā, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit sestajā gadā būvētā gaļas fabrikas ēkā, ko restaurēja un pārvērta, kā teiktu interjeristi, noplukušā kičā.

      Pie sienām izvietojās arhitektoniski suvenīri no daudzajām nojauktajām ēkām – aplupuši, krāsoti ieplaisājušu vitrāžu rāmji, no betona veidotu garguju, savvaļas dzīvnieku tēli un mozaīkas, tostarp vairāki Svētā Jura un pūķa cīņas attēlojumi un arī Svētā Žanna. Kādā bareljefā Zevs gulbja izskatā izklaidējās ar skaisto Lēdu.

      Haidta sekretāre nāca un gāja ar vēstulēm, zem kurām vajadzēja viņa parakstu, nesa ziņojumus, kas viņam bija jāizlasa, dienesta vēstules apstiprināšanai un finanšu pārskatus izskatīšanai. Uzņēmums plauka un zēla. Savulaik otrreizējās pārstrādes industrijas konferencē Haidts pajokoja, ka pazīstamais sakāmvārds par divām neizbēgamajām lietām – nāvi un nodokļiem – ir nepilnīgs; ir taču arī atkritumu savākšana.

      Melodiski iepīkstējās dators, un Haidts atvēra šifrētu elektroniskā pasta vēstuli no darījumu partnera, kas tobrīd uzturējās ārpus valsts. Dokumentā viņš pieminēja svarīgu tikšanos rīt, tas ir, otrdien. Pēdējā rindiņa viņu sevišķi iepriecināja. “Mirušo skaits būs ievērības cienīgs – tuvu simtam. Ceru, ka tas der.”

      Derēja patiesi. Un iekāre, kas bija viņā modusies, uzlūkojot līķi konteinerā, iekvēlojās vēl spēcīgāk.

      Viņš pacēla acis – telpā ienāca slaida, apmēram sešdesmit piecus gadus veca sieviete tumšā bikškostīmā un baltā blūzē, īsiem sirmiem matiem. Platīna ķēdītē ap tievo kaklu karājās liels briljants, bet plaukstas locītavas un vairākus pirkstus greznoja tādi paši dārgakmeņi izsmalcinātos ietvaros.

      – Es apstiprināju dizainu.

      Amerikāniete Džesika Bārnsa nāca no mazpilsētas Bostonas pievārtē, un viņas balsi joprojām burvīgi iekrāsoja dzimtās puses akcents. Pirms daudziem gadiem ieguvusi skaistumkonkursa uzvarētājas titulu, viņa strādāja par zāles pārzini smalkā Ņujorkas restorānā, kur iepazinās ar Haidtu. Viņi vairākus gadus dzīvoja kopā, un – lai paturētu viņu tuvumā – Haidts bija pieņēmis draudzeni darbā pārraudzīt uzņēmuma reklāmas daļu, lai arī pats šo nozari necienīja. Šad un tad viņam kļuva zināms, ka Džesika pieņēmusi vairākus veiksmīgus lēmumus tirgzinības jomā, kas uzņēmumam nesa peļņu.

      Piepeši Haidts atskārta, ka Džesika ir mainījusies.

      “Lūk, cēlonis rokā.” Viņš bija lūdzis, kategoriski pieprasījis, lai Džesika valkā tikai melnu un baltu apģērbu un nelieto kosmētiku. Bet viņas vaigus iekrāsoja teju nemanāms sārtums, un lūpas – gandrīz nesaskatāma pomādes kārtiņa. Lai arī priekšnieks netīksmi neizrādīja, Džesika juta sejai pievērsto skatienu un mazliet pamīņājās. Elpa kļuva straujāka. Viņa jau grasījās pielikt pirkstu pie vaiga, taču pusceļā apķērās.

      Tomēr savu attieksmi viņš bija paudis. Džesika pasniedza lapas ar reklāmas dizainiem.

      – Vai gribi apskatīt?

      – Tiem noteikti nav ne vainas, – viņš attrauca.

      – Tad sūtīšu prom. – Džesika izgāja no kabineta, un Haidts zināja, ka viņa dodas nevis uz tirgzinību nodaļu, bet uz dāmistabu noskalot seju.

      Tad Džesika Haidtam aizmirsās. Viņš lūkojās pa logu uz savu jauno destruktoru. Par piektdien gaidāmo notikumu viņš zināja gaužām labi, taču pagaidām no prāta neizgāja nākamā diena.

      Mirušo skaits… tuvu simtam.

      Viņš juta vēderā patīkamu kņudoņu.

      Tobrīd sekretāre pa iekšējo tālruni paziņoja: – Ieradies misters Danns, ser.

      – Ā, tas labi.

      Pēc mirkļa ienāca Nials Danns un aizvēra durvis. Pazīstami viņi bija deviņus mēnešus, un šā apgrūtinošā cilvēka trapecveida seja reti atspoguļoja emocijas. Sevēram Haidtam visumā cilvēki nebija vajadzīgi, un saskarsmes jaukumi viņu nemaz neinteresēja, taču Danns lika stingt pat viņa asinīm.

      – Kas tur īsti notika? – Haidts taujāja. Pēc atgadījuma Serbijā Danns bija ierosinājis pēc iespējas samazināt abu sarunas pa tālruni.

      Danns pievērsa Haidtam gaiši zilās acis un savā Belfāstas akcentā izstāstīja, ka viņu un serbu Kariču tur pārsteiguši vairāki vīri – vismaz divi Serbijas izlūkdienesta aģenti, kas pārģērbušies par policistiem, un kāds rietumnieks, kurš serbu aģentam stāstījis, ka strādā Eiropas miera uzturēšanas un novērotāju grupā.

      Haidts sarauca pieri. – Vai tā ir…

      – Tādas vienības nav, – Danns mierīgi atteica. – Tā noteikti bija privāta operācija. Nebija ne papildspēku, ne vadības, ne mediķu. Rietumnieks droši vien aģentus uzpircis, lai tie viņam palīdzētu. Galu galā tie taču ir Balkāni. Varbūt kāds konkurents. Varbūt kāds no jūsu partneriem vai darbiniekiem palaidis muti par šo plānu.

      Viņš, protams, runāja par “Ben-Hinomu”. СКАЧАТЬ