Frederika. Džordžeta Heiere

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ trauslo veselību, un jūs zināt, ka es par to nemēdzu daudz izteikties… mani nenomāc nekas. Es esmu paveikusi, ko vēlējos, un man jādodas projām, iekams mana nabaga Herieta nospriedusi, ka atkal esmu nonākusi kādas savas muļķīgās spazmas varā. Viņa gaida mani karietē, jo ne dzirdēt nevēlējās par to, ka es varētu braukt viena pati. Viņa tik ļoti rūpējas par mani! Jūs visi mani esat izlutinājuši! – Viņa piecēlās, ietinās šallē un pastiepa roku, tomēr lords nepaguva to paspiest, jo dāma ļāva tai noslīgt uz leju un izsaucās: – Ak, man ienāca prātā kaut kas tāds, ko biju vēlējusies ar jums apspriest! Dodiet man padomu, Olverstok! Mani ir pārņēmis apmulsums.

      – Jūs liekat mani kaunā, Lukrēcij! – viņš sacīja. – Es tik bieži esmu licis jums vilties, bet jūs man vilties neesat likusi vēl nekad.

      – Ak, jūs nudien mīlat ar mani pajokot! Bet tagad, lūdzu, esiet gan nopietns! Runa ir par Hloju.

      – Ak, šajā ziņā gan jums vajadzēs mani atvainot, – lords iebilda. – Es pilnīgi neko nezinu par skolas vecuma meitenēm, un mans padoms nebūtu nekā vērts.

      – Pat jūs uzskatāt viņu kā skolnieci! Patiesi, liekas teju neiespējami pieņemt, ka viņa varētu būt jau pieaugusi. Taču tā nu tas ir. Viņai ir jau septiņpadsmit gadu. Lai gan biju nodomājusi viņas izvešanu sabiedrībā atlikt uz nākamo gadu, visi man iesaka nevilcināties ar šo pasākumu. Runā, ka mūsu mīļās karalienes veselība ir visai svārstīga un kuru katru brīdi viņa varētu aiziet mūžībā; ja arī tā nenotiktu, varētu gadīties, ka nākamajā gadā viņa vairs nespētu sarīkot pieņemšanas pilī. Un tas liek man raizēties, jo, pats par sevi saprotams, es vēlētos stādīt viņai priekšā savu jauko bērnu. Nabaga Henrijs to noteikti būtu gribējis! Ja karaliene aizmigs mūža miegā, šādu pasākumu noteikti nebūs. Un par plašu balli Kārltonhausā es nekādā ziņā neatļautos domāt! Man nav saprotams, kā mēs to varētu paveikt. Ja arī Glosteras hercogiene ieņemtu karalienes vietu, un, pats par sevi saprotams, princis reģents to varētu vēlēties, jo viņa allaž ir bijusi viņa mīļākā māsa, tas tik un tā nebūtu viens un tas pats. Un kurš gan varētu zināt, vai arī derdzīgā lēdija Hārtforda neparādīsies karalienes pilī?

      Olverstoks spēja iztēloties vēl dažus netīkamus apstākļus, tomēr līdzjūtīgi noteica: – Nudien, kurš gan to varētu?

      – Tā nu es nospriedu, ka mans pienākums būtu Hloju izvest sabiedrībā jau šajā sezonā. Par katru cenu! – misis Dontrija sacīja. – Es cerēju, ka spēšu nojaust par to, kāda šī pasaule būs nākamajā gadā, un varēšu visu sarīkot pienācīgi, bet diemžēl tas laikam nebūs man pa spēkam. Dārgais bērns! Kad man nācās pavēstīt viņai par to, ka viņai uz šo pasākumu vajadzēs tērpties manā agrākajā galma tērpā, jo tāda kleita, kādu es vēlētos meitai sagādāt, maksā pārāk daudz un es to vispār nevaru atļauties, viņa izturējās tik lieliski un nemaz nežēlojās! Tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Viņa ir tik brīnišķīga! Es iztēlojos, kā izvedu viņu sabiedrībā pašās skaistākajās drānās! Taču, ja man tas jādara šajā gadā, tas nebūs iespējams.

      – Tādā gadījumā mans padoms būtu šāds… Izvediet viņu sabiedrībā nākamajā gadā, – ieteica Olverstoks. – Rodiet mierinājumu pārdomās par to, ka neviena cita no sezonas debitantēm gluži tāpat nevarēs izbaudīt balli karaļa pilī, ja tādas iespējas nebūs jūsu meitai.

      – Ak, nē! Kā gan es varētu būt tik netālredzīga! – misis Dontrija iebilda. – Man kaut kā tomēr jāizved viņu sabiedrībā jau šajā pavasarī. Un deju vakars! Bet kā lai es to izdaru – ar rocību, kāda man pieejama? – Viņa uz mirkli apklusa, it kā piepeši būtu kaut ko iedomājusies. – Vai arī Luīza šajā sezonā grasās izvest meitu sabiedrībā? Nabaga meitene! Tie vasarraibumi, un vēl tik nožēlojams augums! Un jūs varat būt drošs, ka Luīza to izdarīs ar visu iespējamo spožumu, lai gan ir tāda sīkstule, ka apraudās vai katru peniju, kuru nāksies izdot šajā saistībā. Patiesi, – viņa piebilda, klusi iesmējusies, – baumo, ka jūs rīkosiet balli Džeinai par godu.

      – Jā? – pārvaicāja lords. – “Ir tenkas – taure, ko aizdomas un minējumi pūš”… Es esmu aizmirsis, kā tur bija tālāk. Atļaušos jums apliecināt, dārgā Lukrēcij, ka Hlojas vārds noteikti netiks aizmirsts, kad tiks izsūtīti ielūgumi uz balli. Un tagad ļaujiet pavadīt jūs līdz karietei, kur jūsu padevīgā Herieta pacietīgi gaida. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pārmēru raizētos.

      – Apstājieties! – iesaucās misis Dontrija, kurai prātā bija ienākusi vēl kāda doma. – Kā būtu, ja mēs ar Luīzu apvienotu spēkus un sarīkotu vienu balli abām meitenēm par godu? Baidos gan, ka mana dārgā Hloja pilnībā aizēnotu nabaga Džeinu, taču uzdrošinos apgalvot, ka Luīzai tas būtu vienaldzīgi, ja vien viņa varētu kaut mazliet ietaupīt. – Dāma pacēla rokas kā lūgšanā un balsī, kurā jaucās gan asprātība, gan glaimi, piebilda: – Dārgais Vērnon, ja Luīza piekristu šādam plānam, vai jūs atļautu viesības rīkot šeit, jūsu brīnišķīgajā balles zālē?

      – Nē, mana visudārgā Lukrēcij, es to neļautu gan! – atbildēja lords. – Bet nav iemesla gausties. Tas vienalga nebūs iespējams, jo Luīza šādam plānam nekādā ziņā nepiekritīs, varat man ticēt! Jā, es zinu, ka esmu bezdievīgi nelaipns… baidos, ka tikai jūs nenoģībstat! Vai man vajadzētu pasaukt jūsu uzticamo Herietu?

      Tas bija mazliet par daudz pat misis Dontrijai. Uzmetusi lordam dziļa nosodījuma pilnu skatienu, viņa devās projām.

      Marķīza trešā viešņa bija lēdija Dževingtone, kura nebija ieradusies izlūgties Olverstoka laipnību, bet gan nozvērināt viņu nepakļauties lēdijas Bakstedas uzmācībai. Viņas izteiksmes veids bija savaldīgs un majestātisks. Viņa pavēstīja, ka nemaz negaida, lai Olverstoks palīdzētu viņas Annu izvest sabiedrībā, un to pat nemēģina lūgt, bet uztvertu par apzinātu necieņas izrādīšanu lorda piedāvājumu atvēlēt savas telpas mis Bakstedai, kura nav (un šos vārdus lēdija Dževingtone izrunāja ar biedējošu uzsvaru), atšķirībā no savas māsīcas, Olverstoka krustmeita. Un vēl viņa piebilda, ka gadījumā, ja viņš palīdzēšot izvest sabiedrībā Tās Sievietes meitu Hloju, viņa pārtraukšot jebkādas attiecības ar Olverstoku.

      – Dārgā Augusta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt! – noteica lords.

      Šos maigā balsī vēstītos vārdus pavadīja viens no jaukākajiem smaidiem; taču lēdija Dževingtone, nikni pietraukusies kājās, izgāja no istabas, vairs nesacījusi ne vārda.

      – Un tagad, – marķīzs vērsās pie sava sekretāra, – vēl atliek tikai tava protežē, kura pieprasītu, lai sarīkoju viņai balli!

      TREŠĀ NODAĻA

      Ņemot vērā šādu pieredzi, nelikās visai ticami, ka marķīzs, kurš reti izjuta tieksmi iepriecināt kādu citu, izņemot pats sevi, atsauktos uz mis Merivilas aicinājumu. Un misters Trevors nebija gatavs atsvaidzināt sava darba devēja atmiņu. Tomēr lords izlēma iegriezties pie šās dāmas – iespējams, ziņkārības vadīts, vai arī tāpēc, ka viņš kādu dienu attapās Augšvimpolstrītas apkaimē.

      Mājā Olverstoku ielaida padzīvojis virssulainis, kurš pavadīja viņu augšup pa šaurām kāpnēm uz dzīvojamo istabu otrajā stāvā; šā cilvēka soļi liecināja par gadu nastu un savārgumu. Virssulainis arī pieteica Olverstoku.

      Marķīzs СКАЧАТЬ