Frederika. Džordžeta Heiere

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izvēlējās taktiski paklusēt. Olverstoka atmiņas par nelaiķi misteru Merivilu, kuru viņš bija sastapis pirms nedaudziem gadiem, bija grūti sasaistāmas ar cilvēku, kurš krasi mainījis savu iedabu.

      – Un, pēc manām domām, – turpināja mis Merivila, – viņiem par šādu nelaipnību tika pienācīgi atdarīts, kad abus manus vecvecākus un manu tēvoci Džeimsu, kurš bija mantinieks, aiznesa tīfs. Citu pēc cita, dažu dienu laikā. Tā mans tētis tika pie īpašuma. Un tieši laikā, lai Harijs piedzimtu Greinārdā! Un pēc viņa, protams, bija Harita, Džesamijs un Felikss… – Mis Merivila apklusa, jo pamanīja, ka marķīzs samirkšķina plakstus. Viņa pasmaidīja. – Zinu, ko jūs domājat! Un jums ir pilnīga taisnība. Mums visiem, izņemot Hariju, ir gaužām jocīgi vārdi! Atļaušos jums apliecināt, ka mums tie ir kā milzu pārbaudījums. Kad piedzimu es, nekas nekavēja manu mammu dot man vārdu Frederika. Tētim par godu, jūs jau saprotat. Tad nāca Harijs, par godu mammai pašai, jo viņu sauca par Harietu. Un manai māsai vārdu izraudzījās tētis, jo viņš sacīja, ka pievilcīgāku bērnu mūžam nav redzējis. Džesamijs tika nosaukts tādā vārdā par godu savam krusttēvam; un vārds “Felikss” bija mammas ierosinājums, jo mēs bijām tik laimīga ģimene!

      Un tā tas nudien arī bija… līdz mammas aiziešanai mūžībā. – Viņa atkal apklusa, bet gandrīz tūdaļ pat saņēmās, mazliet pašūpoja galvu, it kā vēlēdamās aizgainīt sliktās atmiņas, un gaišākā tonī piebilda: – Tāpēc mums jāizmanto labākais, ko mums sniedz mūsu absurdie vārdi. Mēs ar Džesamiju nozvērējāmies, ka nekad nesauksim viens otru par Džesiju un Frediju, kā arī nepieļausim, lai to dara kāds cits.

      – Vai pārējie paklausa?

      – Jā… gandrīz vienmēr. Man ir jāatzīst, ka Felikss reizumis pasaka “Džesijs”, bet tikai tad, ja Džesamijs viņu ir īpaši nokaitinājis. Un privātās sarunās Harijs mani reizumis sauc par Frediju, taču ne jau tālab, lai sāpinātu. Viņš nekad nesauc Džesamiju par Džesiju, lai cik provocējoši arī brālis izturētos, jo Harijs ir četrus gadus vecāks, turklāt arī ģimenes galva. Viņš uzskatītu, ka ir pārāk nekrietni izaicināt Džesamiju uz strīdu, ja spēj viņu pieveikt vienā mirklī. Bet Džesamijam drosmes gan netrūkst. Harijs apgalvo… Ak, mans Dievs! Es tikai runāju un runāju, turklāt nepasaku neko, kas būtu saistīts ar jūsu vizītes mērķi. Tātad, par ko es sāku stāstīt?

      – Manuprāt, jūs bijāt sākusi runāt par laiku, kad nomira jūsu māte.

      – Jā, nudien. Lūk, tas mūs ietekmēja visai ļauni. Man ir pamats domāt… nē, patiesībā es to zinu… mans tētis bija tik ļoti satriekts, ka radās nopietnas aizdomas par viņa spēju saglabāt veselo saprātu. Es biju pārāk jauna, lai to aptvertu, taču saprotu, ka viņš ilgu laiku bija sasirdzis… vai arī man tā šķiet. Atlabis viņš vairs nebija tāds kā iepriekš. Jāteic, viņš bija kļuvis par tādu kā svešinieku un tikpat kā neuzturējās mājās. Tētis nespēja tur atrasties, ja blakus nebija mammas. Pat ja mums tas tolaik nemaz īpaši nepatiktu, es šad un tad iedomājos, ka viņam vajadzēja apprecēties vēlreiz, tas nāktu viņam par labu. Es apzinos, ka man nav piedienīgi tā runāt, taču viņš bija visai nepastāvīgs, jūs jau saprotat.

      – Jā, – attrauca Olverstoks. – Es saprotu. Vai viņš patiešām jūs atstāja pašus savā ziņā? Tam ir visai grūti noticēt.

      – Nē, nē, protams, tā viņš nerīkojās. Manas mammas neprecētā māsa Serafīna pārcēlās dzīvot pie mums un kopš mammas nāves ir bijusi ar mums kopā.

      – Viņa joprojām ir pie jums?

      – Jā. Mīļais Dievs, kā gan mēs bez viņas atbalsta būtu varējušas atbraukt uz Londonu!

      – Jums nāksies mani atvainot. Tā kā es neredzēju un… līdz šim brīdim neko arī nebiju dzirdējis par jūsu mātesmāsu, tad man radās priekšstats, ka esat nolēmušas iztikt bez pavadones.

      – Es neesmu tik neapdomīga! Kālab gan jūs apgalvojat… Ak! Jūs uzskatāt, ka nav piedienīgi, ja es pieņemu jūs, klāt neesot manai pavadonei! Mana krustmāte Skrebstere brīdināja, ka tā tas varētu būt, bet ziniet, es jau neesmu tik viegli ietekmējama meitene. Lai gan mēs esam jau diezgan pieraduši pie Serafīnas, man būtu grūti noticēt, ka jums viņa varētu patikt. Pirmām kārtām, viņa ir gluži kurla, otrkārt, viņa ir mazliet ekscentriska. Ja viņa ienāk, lūdzu, tikai neiesaistieties ķildā ar viņu!

      – Es jums varu pilnīgi droši apsolīt, ka to nekādā ziņā nedarīšu! – Olverstoks sacīja. – Vai viņa ir tik ķildīga?

      – Nē, bet ienīst vīriešus, – paskaidroja Frederika. – Mēs domājam, ka jaunībā viņa droši vien piedzīvojusi dziļu vilšanos. Uzdrošinos apgalvot, ka, ieraudzījusi jūs šeit, viņa nekavējoties dotos projām.

      – Būtu sarežģīti šādu dāmu nosaukt par ideālu pavadoni, – marķīzs secināja.

      – Nekādā ziņā! Un ir pat vēl ļaunāk, jo viņai pamazām sāk nepatikt arī Harijs, lai gan agrāk tā nebija. Viņa neieredzēja tēti, taču tas bija visai saprotams, jo viņš pret Serafīnu izturējās gaužām necivilizēti, turklāt patiesi ļauni un šokējoši ātrā tempā bija sācis izputināt savu īpašumu. Laimīgā kārtā tēti ķēra trieka, iekams viņš bija paguvis šo procesu novest līdz galam.

      – Tiešām laimīga sagadīšanās, neko neteiksi! – lords secināja, saglabājot īpaši nopietnu sejas izteiksmi.

      – Jā, vai ne? Lai gan tēvs lielā mērā izārstējās, tomēr ne smadzenes, ne locekļi vairs viņam neklausīja tik labi kā senāk. Es nevēlējos sacīt, ka viņš bija zaudējis saprātu, nē, viņš tikai kļuva ļoti izklaidīgs un… pavisam citāds! Viņš nebija ne mežonīgs, ne kūtrs, ne arī nelaimīgs. Nē, nudien, pirms tam man viņš nepatika ne pustik labi! Viņš nodeva manā pārziņā īpašuma pārvaldīšanu un visus savus darījumus, ko es uzņēmos ar prieku, un ar lielu advokāta mistera Solkoma palīdzību man izdevās paglābt mūsu īpašumu no sabrukuma. Tas notika pirms pieciem gadiem. Manuprāt, Harijs noturēs saimniecību kaut dažus gadus, tad atradīsies visai komfortablā situācijā, turklāt varēs pat nodrošināt Džesamiju un Feliksu, un to viņš ir apņēmies darīt, jo uzskata par netaisnību to, ka viss vēlāk pāries viņa īpašumā. Saprotiet, tētis nebija atstājis testamentu.

      – Augstais Dievs! Kas pienāksies jums un jūsu māsai?

      – O, mēs esam ideāli nodrošinātas! – mis Merivila paskaidroja Olverstokam. – Mammas īpašums tika sadalīts meitām, un mēs katra saņēmām piecus tūkstošus mārciņu. Pieļauju, ka jums šī summa nešķiet pārmēru liela, tomēr mums tā dod zināmu neatkarību, turklāt tas nozīmē arī to, ka Harita nebūs līgava bez pūra.

      – Tātad viņa ir saderināta?

      – Nē, pagaidām vēl ne. Tieši tālab, kad mūsu tēvs pirms gada nomira, es apņēmos aizvest māsu uz Londonu. Jūs taču saprotat, ka atstāt viņu Greinārdā nozīmētu aprakt viņu dzīvu! Mūsu māju tuvumā nav pat neviena kūrorta; kā gan Harita varētu nodibināt jelkādas pieņemamas pazīšanās? Viņa… viņa būtu vienkārši zudusi, lord Olverstok! Kad jūs viņu ieraudzīsiet, jūs sapratīsiet, kālab es uzskatīju par savu pienākumu māsu atvest uz Londonu. Viņa ir vispiemīlīgākā meitene! Un viņai ir tik gaišs raksturs! Viņa nemēdz būt untumaina vai dusmoties bez iemesla. СКАЧАТЬ