Frederika. Džordžeta Heiere

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ aromāts, ar kuru viņa bija iesmaržinājusi savu vēstuli, likās, bija pielipis Olverstokam pie pirkstiem, un viņš rūpīgi tos noslaucīja. Telpā ienāca Čārlzs Trevors. Sekretāra sejā Olverstoks pamanīja pārsteigumu un paskaidroja viņam, ka nevarot ciest ambras aromātu. Misters Trevors nekomentēja šo izteikumu, taču viņa sejā pavīdēja tik skaidri lasāma izpratne, ka Olverstoks sacīja:

      – Tieši tā! Es zinu, ko tu domā, Čārlz, un tev ir pilnīga taisnība. Ir pienācis laiks, kad man smalkajai Fanijai ir jāsaka ardievas. – Viņš nopūtās. – Jauka neliela rotaļa, bet tikpat mazas uzmanības vērta, cik viņas mantrausība.

      Misters Trevors jau atkal nekomentēja sava darba devēja izteikumu. Viņam nenāktos viegli atrast piemērotus vārdus, jo viņš šo tematu uzskatīja par visai delikātu. Būdams morālists, viņš varēja vien nožēlot sava darba devēja dzīvesveidu; viņš pats bija cilvēks, kurš dziļi ticēja bruņnieciskuma ideāliem, un tālab viņam bija žēl nabaga Fanijas, tomēr nebija arī noslēpums, cik dāsni darba devējs izturējies pret šo dāmu, tātad viņai nebūtu pamata žēloties.

      Čārlzs Trevors bija viens no jaunākajiem savas lielās ģimenes pārstāvjiem un par savu darbavietu varēja pateikties tam apstāklim, ka viņa tēvs, kad vēl tikko bija ordinēts par mācītāju, tika norīkots par padomdevēju un mentoru pašreizējā marķīza tēvam un pavadīja viņu ilgstošā garā ceļojumā pa Eiropu. Komforta pilnā dzīve nebija viņa vienīgā balva; šis augstmanis no sirds pieķērās viņam un kļuva par viņa vecākā dēla krusttēvu, turpretī savam dēlam ieaudzināja neskaidru pārliecību par to, ka reverends Lorenss Trevors ir tiesīgs sagaidīt no viņa zināmu palīdzību.

      Tā nu brīdī, kad reverends Lorenss uzdrošinājās pašreizējam marķīzam ieteikt Čārlzu kā piemērotu kandidātu sekretāra amatam, Olverstoks savā paspārnē pieņēma viņu daudz labprātāk, nekā Čārlza ģimene bija gatava viņu turp palaist. Čārlzam nebija nekādas vēlēšanās pieslieties baznīcai, tomēr viņš bija nopietns, jauns vīrietis ar nevainojamiem priekšstatiem par morāli. Nekas no tā, ko Čārlzs bija dzirdējis par Olverstoku, nevedināja viņu uz domām par to, ka norīkojums darbā pie šā cilvēka nozīmēs miesas šaustīšanu. Tā kā Čārlzs bija ne vien saprātīgs cilvēks, bet arī sirsnīgi mīlošs dēls un zināja, cik grūti garīdzniekam ar vidēju rocību nodrošināt savu sesto dēlu, viņš paturēja bažas pie sevis un centās pārliecināt tēvu, ka nepievils viņa cerības, ka gremdēsies pārdomās un gūs tajās mierinājumu, turklāt, Olverstoka namā strādājot, viņam būs daudz vieglāk atrast savu laimīgo iespēju, nekā deldējot zoles mācītājmājā.

      Čārlzu interesēja politika, bet laimīgā iespēja pagaidām vēl viņa ceļā nebija nostājusies. Marķīzs neatbalstīja viņa godkāri un ļoti reti parādījās Lordu palātā, tomēr Čārlzam bija ļauts uzrakstīt dažu īsu runu tekstus, kad darba devējs to uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu, un šad tad drīkstēja paust pats savu politisko pārliecību.

      Līdz šim Čārlzs nebija spējis saskatīt iemeslus, kālab vajadzētu just nepatiku pret Olverstoku. Lai arī nebija ne mazākā iemesla domāt, ka saimnieku interesē viņa bažas, Čārlzs tomēr uzskatīja viņu par vēlīgu un draudzīgu cilvēku, kurš uz pārējiem nenolūkojas tik vīzdegunīgi, it kā pats atrastos viņiem nesasniedzamos augstumos. Salīdzinot savu pieredzi un kāda sava koledžas drauga pieredzi, kurš strādāja līdzīgā amatā un kura darba devējs pret viņu izturējās kā pret melno vergu un sulaini vienā personā, Čārlzs sevi uzskatīja par veiksminieku.

      Olverstoks gan spēja asi aizvainot cilvēku, kas neaicināts ielauzās viņa teritorijā, taču, ja sekretārs pieļāva kādu kļūmi darbā, Olverstoks pie viņa vērsās nevainojamā manierē un nekad nepauda ne mazāko mājienu par sava sociālā statusa pārākumu. Čārlza draugam nācās uzklausīt asas pavēles; Čārlzs uzklausīja civilizētus lūgumus, kurus gandrīz vienmēr pavadīja lorda pievilcīgais smaids. Lai kā Čārlzs arī censtos, viņam nebija pa spēkam atvairīt Olverstoka šarmu, kā arī apvaldīt apbrīnu par sava daba devēja jātnieka prasmēm un viņa izveicību daudzās sportiskās aktivitātēs.

      – Vērojot tavu vilcināšanos, – ierunājās marķīzs, un viņa skatienā iedzirkstījās tikko manāms uzjautrinājums, – un tavu savādo izturēšanos, pieņemu, ka tu uzskati par savu uzdevumu atgādināt man vēl kaut ko, par vēl kādu pienākumu. Uzklausi manu padomu! Nedari to! Es to uzskatīšu par lielu nelaipnību no tavas puses, turklāt ļoti iespējams, ka es aizraušos.

      Smaids izkliedēja nopietnību mistera Trevora sejā.

      – Jūs tā nekad nedarāt, – viņš sacīja. – Un tas nav pienākums… vismaz es nedomāju, ka tas tāds būtu. Man vienkārši likās, ka jūs vēlētos par to zināt.

      – Vai patiesi? Mana pieredze liecina, ka šiem vārdiem allaž seko paziņojums par kaut ko tādu, ko es daudz labprātāk nemaz nezinātu.

      – Jā, – misters Trevors vaļsirdīgi piekrita, – tomēr es vēlētos, lai jūs izlasītu šo vēstuli. Patiesību sakot, es apsolīju mis Merivilai, ka jūs to izdarīsiet.

      – Un kas, – lords vēlējās zināt, – ir šī mis Merivila?

      – Viņa sacīja, ka jūs to zināšot, ser.

      – Nudien, Čārlz, tev jau nu vajadzēja zināt, ka es nemēdzu paturēt prātā visu savu… – Viņš apklusa un sarauca pieri. – Merivila, – viņš domīgi atkārtoja.

      – Ser, viņa noteikti ir kāda no jūsu paziņu loka.

      – No ļoti tālu paziņu! Un ko, sasodīts, viņa no manis gribēja? – Misters Trevors sniedza lordam aizzīmogotu aploksni. Viņš to paņēma, bet strikti sacīja: – Tu būtu pelnījis, lai es šo vēstuli iemestu ugunī un tev nāktos paskaidrot, kā gan tas bijis iespējams, ka tu galu galā nemaz neredzēji mani to lasām! – Lords salauza zīmogu un atvēra vēstuli. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš iepazītos ar tās saturu. Ticis līdz vēstules beigām, viņš pievērsa misteram Trevoram sāpju pilnu skatienu. – Vai tu, Čārlz, būtu mazliet sasirdzis? Varbūt tev kļuva slikti pēc tam, kad mēs vakar atvadījāmies, un tagad tu nespēj skaidri domāt?

      – Nē! Protams, nē, kungs! – Misteru Trevoru šāds jautājums bija satriecis.

      – Labi, bet kāpēc tad piepeši tavs prāts ir apmiglojies?

      – Tā nav! Es gribēju sacīt…

      – Tā ir jābūt. Mūsu sadarbība ir ilgusi trīs gadus, un visā šajā laikā tu allaž prati atrast piemērotas atrunas, kā apvaldīt manus uzmācīgos radiniekus. Bet iedrošināt tās piedauzīgās izspiedējas…

      – Esmu pārliecināts, ka viņas nemaz tā neuzskata. Es iedomājos, ka varbūt viņas nav īpaši bagātas, bet…

      – Piedauzīgās izspiedējas, – lords strikti atkārtoja. – Ja mana māsa uzskata, ka dzīvošana Grosvenorpleisā nozīmē atrašanos tālā pasaules malā, ko gan var domāt par cilvēkiem, kam pieder īpašumi Augšvimpolstrītā? Un ja… – Viņš atkal paraudzījās uz vēstuli. – …ja šī F. Merivila ir meita tādam manas ģimenes loceklim, ar kuru man ir bijusi vismazākā saskare, tev vajadzētu paļauties uz to, ka viņai nav ne plika graša pie dvēseles, un es nebūšu СКАЧАТЬ