Frederika. Džordžeta Heiere

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Es nudien nebiju nodomājis tevi apvainot, – Olverstoks labvēlīgi noteica.

      – Nē, ser! Protams, ka ne. – Misters Trevors redzami nomierinājās. – Es izlūdzos jūsu piedošanu! Lieta tāda, ka… Būs labāk, ja es jums paskaidrošu, kā tieši sastapos ar mis Merivilu.

      – Dari tā! – Olverstoks aicināja.

      – To vēstuli viņa atnesa pati, – Čārlzs stāstīja. – Kariete piebrauca brīdī, kad es tieši grasījos ieiet ēkā. Šai dienai jūs man bijāt uzdevis diezgan maz darba, un es nospriedu, ka neiebildīsiet, ja es aiziešu un iegādāšos sev dažus jaunus kaklautus.

      – Kurš gan tevi pamudināja iedomāties par kaut ko tādu?

      – Jūs, ser. – Nosvērtais sekretārs atkal pasmaidīja. – Īsumā stāsts ir šāds. Mis Merivila izkāpa no karietes, un viņai rokā bija vēstule, bet es tajā brīdī devos augšup pa kāpnēm. Un…

      – Ahā! – iesaucās Olverstoks. – Nebija sulaiņa! Tad jau laikam šī kariete nepiederēja viņai.

      – To es nezinu, ser. Es tikai pavaicāju viņai, kā varu pakalpot, pastāstīju, ka esmu jūsu sekretārs… mēs sākām sarunāties. Es pateicu viņai, ka nodošu jums viņas vēstuli un… nu jā, un…

      – Un sacīji, ka parūpēsies, lai es to izlasītu, – Olverstoks izpalīdzīgi piebilda. – Apraksti, kāda izskatījās šī apburošā būtne, Čārlz!

      – Mis Merivila? – pārvaicāja sekretārs, un bija skaidri manāms, ka viņš īsti nezina, ko sacīt. – Man jāteic, ser, ka es tā kārtīgi viņu nemaz neapskatīju. Viņa bija ļoti pieklājīga un nemākslota, un… nepavisam ne no tām, ko jūs nosaucāt par piedauzīgām izspiedējām. Es vēlējos sacīt, ka… – Viņš apklusa un pūlējās izdomāt, kā labāk raksturot mis Merivilu. – Es nudien neko daudz nezinu par tādām lietām, taču man šķita, ka viņas apģērbs ir elegants! Viņa bija diezgan jauna, tā vismaz es domāju… Lai gan pirmā sezona viņai jau noteikti bija aizvadīta. Varbūt, – sekretārs piebilda, – arī otrā sezona jau ir aiz muguras. – Viņš dziļi ievilka elpu un uzsvērti godbijīgi paziņoja: – Tur bija vēl viena, ser.

      – Jā? – iedrošinot vaicāja Olverstoks, un uzjautrinājuma dzirkstis viņa skatienā kļuva manāmākas.

      Šķita, ka misteram Trevoram ir grūti izteikties, bet pēc pauzes, kurā viņš laikam mēģināja izdomāt, kādos vārdos labāk ietērpt šo dievišķo parādību, viņš atklāti sacīja:

      – Ser, es nekad agrāk nebiju redzējis tik jauku meiteni, ne arī… ne pat sapņojis par tādu! Viņas acis! Tik lielas… un tik zilas! Viņas mati! Tie vizēja kā zelts! Piemīlīgākais deguntiņš un tik nevainojami izcila sejas āda! Kad viņa ierunājās…

      – Bet kādas izskatījās viņas potītes? – lords pārtrauca sekretāra sajūsmas pilnos vārdus.

      Misters Trevors nosarka un iesmējās. – Es neredzēju viņas potītes, ser, jo viņa neizkāpa no karietes. Mani satrieca meitenes sacītie vārdi un viņas maigā balss. Viņā bija kaut kas tik ļoti pievelkošs… ja jūs saprotat, ko vēlos pateikt.

      – Man ir visai konkrēts priekšstats.

      – Jā, tātad… kad viņa paliecās uz priekšu, pasmaidīja un lūdza, lai atdodu šo vēstuli jums, es viņai to apsolīju… lai gan zināju, ka jūs nudien nebūsiet visai apmierināts.

      – Tu nesaprati, Čārlz. Es atzīstos, ka tu nespēji modināt manī ne mazāko vēlmi satikties ar mis Merivilu, bet es pavisam noteikti esmu gatavs iepazīties ar viņas pavadoni. Starp citu, kas viņa bija?

      – Ser, es pat īsti neesmu pārliecināts. Iedomājos, ka viņa varētu būt mis Merivilas māsa, lai gan viņas nemaz nebija līdzīgas. Mis Merivila viņu sauca par Haritu.

      – Tas tikai pastiprina manu nepatiku pret mis Merivilu. No visiem saīsinājumiem viņa izraudzījusies visderdzīgāko! Herija!

      – Nē, nē! – iebilda misters Trevors. – Tas vārds nekādā ziņā nebija Herija! Mis Merivila skaidri sacīja Harita. Un, manuprāt, šis vārds ir izvēlēts ārkārtīgi trāpīgi, jo tas nozīmē “pievilcība”. Grieķu valodā. Jūs noteikti to zināt.

      – Paldies, Čārlz, – lords lēnprātīgi sacīja. – Kā gan es iztiktu bez tevis?

      – Man ienāca prātā, ka jūs varbūt esat aizmirsis. Atmiņa taču mēdz jūs pievilt!

      Marķīzs kā aizstāvēdamies pacēla vienu spēcīgo, slaido roku un tādējādi apliecināja, ka ir sapratis liekuļoti kautrīgo aizrādījumu. – Ļoti labi, Čārlz! Tavu sasodītu nekaunību!

      Sajuties drošāk, misters Trevors sacīja: – Mis Merivila izteica cerību, ka jūs ieradīsieties Augšvimpolstrītā. Ser, vai jūs to darīsiet?

      – Uzdrošinos to apgalvot, ja jūs varat apliecināt, ka tur sastapšu daiļo Haritu.

      To misters Trevors nevarēja, taču apzinājās, ka nebūtu prātīgi turpināt šo sarunu, tālab devās projām, lolodams zināmas cerības.

      Vēlāk visu pārcilājot prātā, viņš iedomājās, ka varbūt, izstāstīdams Olverstokam par Haritu, ir izdarījis meitenei lāča pakalpojumu. Viņš nebijās, ka Olverstokam varētu rasties vēlēšanās samaitāt šo jauno un trauslo meiteni, vēl gluži bērnu, lai cik daiļa viņa arī būtu; tik neķītra rīcība nebija galantajam lordam raksturīga, tomēr Čārlzs bažījās, par to, ka Haritai lords varētu iepatikties un viņš sāktu ar meiteni pastāvīgi flirtēt, izrādīdams tik glaimojošus uzmanības apliecinājumus, lai viņa nospriestu, ka Olverstokā modusies nopietna kaislība uz ilgu laiku. Čārlzs atcerējās Haritas skatienu, kas lika viņam vai izkust, viņas vilinošo smaidu un saprata, ka šās meitenes sirdi varētu it viegli salauzt. Misters Trevors sajuta spēcīgu sirdsapziņas dzēlienu. Ciešāk padomājis, viņš secināja, ka šī daiļā būtne noteikti nevarētu būt viena pati plašajā pasaulē un ka meitenes pasargāšanu no šāda flirtētāja varētu pavisam droši uzticēt viņas vecākiem. Turklāt ļoti jaunas sievietes atradās Olverstoka “Nāvīgo garlaikotāju” saraksta pašā augšgalā. Bet par mis Merivilu Čārlzs nosprieda, ka viņa var itin labi parūpēties par sevi pati. Misteru Trevoru bija apžilbinājusi šās dāmas pavadone, savukārt pašas mis Merivilas tēls atmiņā bija saglabājies diezgan neskaidri. Savaldīga sieviete, kuras deguns nedaudz līdzinājās ērgļa knābim; no viņas staroja draudzīgums un pašpārliecība. Viņš nepavisam neuzskatīja, ka šī sieviete būtu viegli apmuļķojama. Padomājis vairāk, viņš nonāca pie pārliecības, ka ar viņas jūtām nekāda spēlēšanās nenotiks; bija gluži neiespējami noticēt, ka tāds sieviešu dailes eksperts kā Olverstoks varētu viņai veltīt vairāk par vienu skatienu. Un vēl neticamāka šķita iespēja, ka Olverstoks jelko vēlēsies darīt viņas labā.

      Bija aizritējušas jau vairākas dienas, un to laikā lords ne reizi netika mis Merivilu pieminējis un pavisam noteikti nebija devies vizītē pie viņas, tālab sāka šķist, ka viņš ir nolēmis viņas uzaicinājumu ignorēt vai vienkārši ir aizmirsis par šādas dāmas eksistenci. Misters Trevors apzinājās nepieciešamību lordam to atgādināt, tomēr СКАЧАТЬ