Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un vairāk vai mazāk sākt visu no gala jaunā vietā, ar vēl neiepazītiem cilvēkiem.

      Savu izvēli viņš nenožēloja.

      Grifs dzirdēja, kā atveras mājas parādes durvis. Viņš pamazām sāka pierast arī pie tā, ka Ridžā ļaudis reti slēdza māju durvis.

      – Vai tu viņai uzliki jaunu izlietni? – Grifs uzsauca un tad ieskrūvēja pēdējo skrūvi pirmajam augšējās rindas skapītim.

      – Vī kundze man atrada vēl dažus citus darbiņus. Ei, tu taču esi pavirzījies uz priekšu! Izskatās gluži jauki.

      – Šās dienas vārds ir “neizlēmība”. – Grifs kaut ko noņurdēja, nokāpa no kāpnēm un paraudzījās uz skapīti. – Un šim vārdam ir Bitsijas kundzes seja, kas ievietojama katrā vārdnīcā.

      – Viņai ir zināmi sarežģījumi ar izvēlēšanos.

      Mets prata nepateikt visu līdz galam.

      – Pat nezinu, kā viņa spēj izlemt, ka no rīta jāizkāpj no gultas. Ja tava sieviete būtu ieradusies ātrāk un aizvedusi viņu iepirkties, es būtu paveicis jau daudzkārt vairāk. Bitsijas kundze domāja, ka balts ir pārāk balts un ka varbūt viņa nav izvēlējusies pareizi, kad nopirka tieši tādu darba virsmu. Vai varbūt nepareizu krāsu. Par flīzēm nemaz nerunāsim.

      – Nu jau ir par vēlu, lai viņa varētu mainīt domas par visu tevis pieminēto.

      – Pamēģini viņai to iestāstīt.

      – Tev viņa iepatiksies.

      – Jā gan. Tev pašam iepatiksies. Dieva dēļ, Met, vai mēs uz nākamajām trijām dienām nevarētu viņu iespundēt kādā kastē?

      Pasmaidījis Mets novilka vieglo žaketi un nolika malā.

      Grifs bija garš un izstīdzējis, bet Mets savukārt spēcīgas miesasbūves, fiziski ļoti labi attīstīts. Viņa melnie mati bija glīti apgriezti un kārtīgi sasukāti, toties Grifa mati sniedzās pāri krekla apkaklītei un turklāt mazliet viļņojās. Meta seja ar stūraino zodu allaž bija gludi skūta, savukārt Grifa šaurā seja ar iekritušajiem vaigiem itin bieži bija ar bārdu noaugusi.

      Mets spēlēja šahu un labprāt izbaudīja kvalitatīvu vīnu.

      Grifam patika pokers un garšoja alus.

      Jau gandrīz desmit gadus viņi bija tik tuvi kā brāļi.

      – Atnesu tev sendviču, – Mets sacīja Grifam.

      – Jā, un kādu?

      – No tiem ugunīgajiem, kādi tev garšo. Ar tādu jau var kuņģa sieniņās caurumus izsvilināt.

      – Vareni.

      – Kā būtu, ja mēs pieliktu vēl kādu pārīti? Izmantojot atelpas brīdi. Kurš var zināt, uz cik ilgu laiku Emma Keita aizveda Bitsiju projām un atbrīvoja mūs no viņas uzmācīgās klātbūtnes?

      – Sarunāts.

      Kad abi ķērās pie darba, Grifs nolēma pataujāt.

      – Bija ienākusi Vī kundzes mazmeita. Viņa tikko atgriezusies mājās. Palikusi atraitnēs.

      – Ja? Pilsētā dzirdēju šādas tādas baumas par to visu. Un kāda viņa ir?

      – Tāda, kas liek sirdij apstāties. Pavisam nopietni, – Grifs piebilda, kad Mets veltīja viņam savādu skatienu – Mati viņai ir tādā pašā krāsā kā viņas mammai un Violas kundzei. Tādā tonī, kā savos darbos izmantoja tas gleznotājs.

      – Ticiāns.

      – Pareizi. Viņas mati ir gari un viļņaini. Un viņai ir tādas pašas acis kā mammai un vecmāmiņai. Tik tumši zilas, ka liekas gandrīz violetas. Viņa izskatās kā tās sievietes, kuras dzejnieki apdzied savās poēmās par skumjām acīm.

      – Viņas vīrs nomira laikam tieši pēc Ziemassvētkiem. Sasodīti lieliskas brīvdienas…

      “Pagājuši apmēram trīs mēneši,” Grifs rēķināja. “Laikam jau vēl ir par ātru aicināt viņu uz satikšanos.”

      – Un kas noticis starp viņu un Emmu Keitu?

      – Kāpēc lai kaut kas būtu noticis? Pacel savu plaukta pusi mazlietiņ augstāk. Tā. Ideāli.

      – Bitsija nemitējās atkārtot, cik abas bijušas lieliskas draudzenes un tamlīdzīgi… Tomēr viņu ķermeņa valoda pauda kaut ko citu. Neatceros, ka Emma Keita kaut reizi būtu par viņu runājusi.

      – Īsti nezinu, – Mets noteica, kamēr Grifs nodarbojās ar skrūvēšanu. – Kaut kas par to, kā Šelbija aizbrauca kopā ar to puisi, ar kuru pēc tam apprecējās.

      – Tur jābūt kaut kam vairāk. – Grifs vēlreiz mēģināja dabūt skrūvi īstajā vietā un prātoja, vai tomēr nevajadzētu ņemt urbi. Kad runa bija par cilvēkiem, Mets nekad nemēdz ļoti iedziļināties sīkumos. – Daudzi pāri pēc apprecēšanās maina dzīvesvietu.

      – Viņas zaudēja saikni vai kaut kā tamlīdzīgi. – Mets paraustīja plecus. – Emma Keita kādas pāris reizes ir viņu pieminējusi, taču nekas daudz viņai sakāms nebija.

      Grifam atlika vien pašūpot galvu. – Met, tavas zināšanas par sievietēm viegli varētu ietilpināt uzpirkstenī. Ja sieviete sarunā piemin kaut ko, bet pēc tam viņai nekā daudz sakāma nav, viņai par to ir sakāms pat ļoti daudz.

      – Tad kāpēc viņa to nepasaka?

      – Tāpēc, ka ir nepieciešama pareiza pieeja, lai viņa varētu atvērties. Arī Forests neko daudz nepastāstīja, bet viņš ir pieradis noklusēt. Iepriekš man pat prātā neienāca mēģināt panākt, lai viņš būtu atvērtāks.

      – Pirms tu uzzināji, ka viņa ir tik satriecoša.

      – Tieši tā.

      Mets atkal pārbaudīja, vai skapītis pielikts pareizi, un tad viņi ķērās pie nākamā.

      – Tu taču negribēsi ošņāties ap atraitni ar bērnu, kura turklāt vēl ir tava labākā drauga jaunākā māsa.

      Grifs tikai pasmaidīja. – Tu taču negribēsi sākt ošņāties ap kādu bezkaunīgu dienvidnieci, kura nemitīgi apgalvo, ka ir pārāk aizņemta, lai kaut ko uzsāktu.

      – Galu galā taču es viņu pielauzu, vai ne?

      – Tas ir labākais, ko tu jebkad esi paveicis. Vai beidzot apjēdzi?

      – Apjēdzu.

      – Varbūt vajadzētu pavaicāt Emmai Keitai, kas tur īsti par lietu. – Grifs sāka stiprināt nākamo skapīti blakus iepriekšējam.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc… Viņa devās pavadīt rudmati un pēc tam atgriezās ar dziļām skumjām acīs. Pirms tam СКАЧАТЬ