.
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу - страница 24
Un ļaunākais bija tas, ka Bitsijas kundze nespēja izlemt. “Neizlēmība” bija šīs dienas galvenais vārds. Viņa nespēja izlemt par skapīšiem pat tad, kad viņš jau bija tos piestiprinājis. “Ja tagad man tos atkal nāksies noņemt, var gadīties arī kaut kas ļaunāks par līmlenti.”
Viņam bija stipras auklas, un viņš zināja, kā tās liekamas lietā.
– Ak nē! Grif, mīlulīt! Varbūt man tomēr nevajadzēja izvēlēties to balto krāsu. Tā ir tik neizteiksmīga, vai ne? Turklāt baltā krāsa ir auksta, vai ne? Virtuvei taču jābūt siltai vietai. Varbūt galu galā man vajadzēs to ķirškoka toni. Ir tik grūti zināt, kamēr neesi redzējis skapīšus pieliktus īstajā vietā, vai ne? Kā gan var zināt, kā tas izskatīsies, kamēr patiešām neesi redzējis, kā ir?
– Tīri un svaigi, – viņš atteica, pūlēdamies izklausīties jautrs, lai gan patiesībā vēlējās aiz dusmām griezt zobus.
– Virtuvei ir jābūt tīrai un svaigai. Un tieši tāda jums būs.
– Vai jūs tā domājat? – Viņa stāvēja gandrīz pie Grifa elkoņa un savija kopā abu roku pirkstus. – Ak… es tomēr nezinu. Henrijs galu galā pacēla rokas un pateica, ka viņam šā vai tā ir vienalga. Bet, ja nebūs labi, tad jau viņam nebūs vienalga.
– Viss izskatīsies vienkārši lieliski, Bitsijas kundze. – Grifam bija sajūta, ka šajā mirklī kāds – ļoti iespējams, ka viņš pats – ar naglu pistoli iešauj viņam pierē.
Baltimorā gan viņam, gan Metam labi izdevās tikt galā ar kaprīziem klientiem – dažādiem kontrolētājiem, vaimanātājiem, pieprasītājiem, pārmērīgi bažīgajiem un neizlēmīgajiem. Bet Luīza “Bitsija” Edisone bija neapstrīdama bažīgo un neizlēmīgo karaliene.
Salīdzinājumā ar viņu klienti Baltimorā – Džons un Ronda Tērneri, kuri lika izjaukt sienu savā mājā un pēc tam to iebūvēt atpakaļ, bet tad izjaukt vēlreiz, – likās apņēmīgi un stabili kā ķieģeļu mūris.
Viņi bija plānojuši, ka darbs pie Bitsijas prasīs apmēram trīs nedēļas, plus kādas trīs dienas, ja atgadītos kaut kas neparedzēts. Tagad jau ritēja piektā nedēļa. Un tikai Dievam vien bija zināms, kad darbus patiešām varēs pabeigt.
– Es nudien nezinu… – Bitsijas kundze jau miljono reizi noteica, salikusi rokas zem zoda. – Baltais ir tāds kā stīvs… vai ne?
Grifs nolika skapīti, iztaisnojās un saglauda savu tumši blondo matu ērkuli. – Arī kāzu kleitas ir baltas.
– Jā, tas tiesa, un… – Viņas jau tā lielās brūnās acis papletās vēl lielākas, tajās parādījās reibinošs mirdzums. – Kāzu kleitas? O, Grifin Lot, vai jūs zināt ko tādu, ko nezinu es? Vai Mets ir izteicis bildinājumu?
Vajadzēja pagrūst savu partneri zem autobusa. Pagrūst viņu zem autobusa un pārbraukt pāri, tad pastūrēt atpakaļgaitā un pārbraukt pāri vēlreiz. Bet… – Es to sacīju tikai kā piemēru. Kā… – Grifs sāka prātā steidzīgi meklēt vēl kaut ko atbilstīgu. – Nu, kaut vai magnolijas. Vai… – “Jēzus visžēlīgais, dod man vēl kādu piemēru!” – Vai… beisbols. – Stulbums. – Metāla detaļas piešķirs tam visam niansētāku izskatu, – viņš jau mazliet izmisis turpināja. – Virtuves lete. Tās siltais pelēkums piešķirs draudzīguma un vienlaikus izsmalcinātības efektu.
– Bet varbūt nepareiza ir sienu krāsa. Varbūt man vajadzētu…
– Mammu, tu šīs sienas nepārkrāsosi. – Virtuvē iesoļoja Emma Keita.
Grifs bija gatavs viņu noskūpstīt, viņš bija gatavs mesties zemē un skūpstīt viņas kājas. Bet, pamanījis rudmati, kas ienāca uzreiz aiz Emmas Keitas, viņš pilnībā zaudēja spēju sakarīgi domāt.
“Dievs žēlīgais! Tā nu gan ir…” viņš nosprieda un cerēja, ka vārdi nav izskanējuši skaļi.
“Īsta skaistule.” Vīrietis, kuram jau tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, noteikti bija redzējis skaistas sievietes, kaut vai tikai televizora ekrānā. Un viņam nevajadzētu tik ļoti mulst. Taču šī bija kaut kas patiešām vienreizējs.
Mati saullēkta sārtumā bagātīgos viļņos kļāvās viņai pie sejas, kas šķita izgriezta no vissmalkākā porcelāna. Ja vien vispār kāds no porcelāna kaut ko izgrieza. Kā gan viņš to varēja zināt? Maigas, pilnīgas lūpas un lielas, zilas, skumjas acis…
Viņa sirds, šķiet, pat aizmirsa pukstēt kādu brīdi, ausīs dunēja, un viņš nedzirdēja lielāko daļu mātes un meitas vārdu apmaiņas.
– Virtuve ir mājas sirds, Emma Keita.
– Tu šo virtuvi tik ļoti maini, ka drīz tev būs jāpriecājas, ja te vispār būs sirds. Ļauj taču Grifam mierīgi strādāt, mammu, un sasveicinies ar Šelbiju!
– Ar Šelbiju? Šelbiju?! Mīļais Dievs!
Bitsijas kundze strauji pārskrēja pāri telpai un iekļāva rudmati savās skavās. “Šelbija, viņa apskāva Šelbiju,” Grifs domāja. “Jauks vārds – Šelbija.” Tajā brīdī tas jau bija kļuvis par viņa mīļāko sieviešu vārdu.
Un tad viņš saprata. Šelbija. Precīzāk sakot, Šelbija Ena Pomeroja, kā Bitsija spiedza, atkal apkampdama rudmati. Viņa drauga Foresta māsa.
Vī kundzes – kurā viņš bija teju iemīlējies – mazmeita.
Kaut divas sekundes neļaujoties šā skaistuma žilbinošajai varai, bija skaidri redzams, kā Violas kundze izskatījusies jaunībā. Un kā Eida Meja izskatījusies pirms divdesmit gadiem.
“Violas kundzes mazmeita,” Grifs atkal nodomāja. “Atraitne. Kāds gan tur brīnums, ka viņas acis ir tik skumjas.”
Grifs piepeši sajutās vainīgs par to, ka gribējis apskaut šo skaisto sievieti tieši tāpat, kā to izdarīja Bitsija, bet pēc tam viņš atgādināja pats sev, ka ne jau viņa vainas dēļ Šelbijas vīrs nomiris.
– Ak, es jūtos tik slikti, ka vakar nevarēju aiziet uz tavām atgriešanās viesībām, bet mēs ar Henriju braucām līdz Memfisai uz viņa māsīcas meitas laulību ceremoniju. Un man tā māsīca pat nemaz nepatīk! Tik augstprātīga! Sadomājusies nezin ko tikai tāpēc, ka apprecējusies ar Memfisas juristu. Taču kāzas gan bija skaistas. Viesības tika rīkotas “Peabody Hotel”.
– Mammu, ļauj taču Šelbijai kaut elpu atvilkt.
– Ak vai! Piedod! Es tikai runāju un runāju. Bet es esmu tik priecīga par sastapšanos ar tevi! Grif, Šelbija un Emma Keita bija gluži vai nešķiramas jau kopš apmēram gada vecuma, un…
Un piepeši viņa laikam atcerējās par Šelbijas atgriešanās iemeslu.
– Ak, mīlulīt… Mīlulīt, man ir ļoti žēl. Tu esi tik jauna, un jau tāda traģēdija ģimenē… Kā tu tiec galā?
– Ir jauki atkal būt mājās.
– Jā, СКАЧАТЬ