Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ roku apskāva viņu. – Kalij, tev ir vislabākā vecmamma pasaulē.

      – Mana vecmamma.

      Tas gan novērsa Eidas Mejas uzmanību, tomēr Šelbija zināja, ka mamma vēl ilgi pūlēsies aptvert domu par visu mēbeļu pārdošanu no apmēram tūkstoš kvadrātmetru lielas mājas.

      Bija savāda sajūta, ka meitas nebija blakus un viņa neatradās arī nekur saskatāmā attālumā, taču Kalija ļoti priecājās par rotaļāšanās randiņu. Un, patiesību sakot, bez Kalijas “palīdzības” Šelbija mantu izsaiņošanu un izvietošanu pabeigs divkārt īsākā laikā.

      Ap dienas vidu viņa vairs īsti nezināja, ko iesākt. Mantas bija izsaiņotas, gultas saklātas.

      Ar zināmu nepatiku viņa paraudzījās uz savu klēpjdatoru, tomēr piespieda sevi to iedarbināt. No kreditoriem nekādu ziņu nebija, un tie jau šķita lieliski jaunumi. Par mājas pārdošanu nebija nekā jauna, taču Šelbija arī neko vēl negaidīja. Viņa izlasīja elektroniskā pasta vēstuli no komisijas veikala. Tajā teikts, ka viņi pārdevuši divas ādas jakas, kuras reiz piederēja Ričardam, vēl arī kašmira mēteli un divas Šelbijas kokteiļkleitas.

      Viņa aizsūtīja atbildi ar pateicības vārdiem un piekrita pagaidīt līdz mēneša sākumam, kad viņi nosūtīs čeku uz norādīto adresi.

      Tā kā izkravāšanās bija pabeigta, Šelbija nomazgājās dušā un pārģērbās. Joprojām vēl bija pārāk agrs, lai dotos uz masāžu. “Tā būs īsta paradīze. Un kāpēc es nevarētu aiziet turp kājām? Iznāks lieliska pastaiga.”

      Uzstājīgi smidzināja sīks lietutiņš, debesis izskatījās maigas un pelēkas kā dūmi. Viņai patika pastaigāties lietū. Šelbija uzvilka jaku ar kapuci, uzāva īsus mīkstas ādas zābakus un sniedzās pēc lielās somas. Kalijas somas. Atcerējusies, ka iedevusi to savai mammai, viņa maku ielika džinsu aizmugurējā kabatā.

      Šelbija jutās neparasti viegli, smagā nasta bija pazudusi.Viņa pat īsti nezināja, kur likt rokas, tāpēc ieslidināja tās jakas kabatās. Tur viņa atrada mazu paciņu ar mitrajām salvetēm, ko bija ielikusi, iepriekšējo reizi valkājot šo jaku. Toreiz viņa nemaz nejutās viegli un brīvi.

      Viņa izgāja ārā un ieelpoja vēso, mitro gaisu, stāvēja, izbaudīja svaigo gaisu, ar pirkstiem satvērusi Kalijas salvetes, un domāja par gaidāmo brīvo pēcpusdienu.

      Apkārt viss zaļoja, no zemes spraucās asni, plauka ziedu pumpuri. Smalkais lietutiņš visam piešķīra vēl vairāk krāsu, vēl vairāk košuma. Visas smaržas: mitrā zāle, slapjā zeme, saldais aromāts no hiacintēm, kuru sulīgi violetā krāsa izcēlās starp dzeltenajām narcisēm… Tas viss ieskāva Šelbiju, kamēr viņas pēdas mina diezgan garo, labi pazīstamo ceļu.

      Varēja noiet gar Lī māju. Gluži vienkārši tādēļ, lai pārliecinātos. Tuvojās Kalijas diendusas laiks, un meitenīte vēl īsti nebija pieradusi allaž prasīties uz podiņa. Apmēram deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa atcerējās to izdarīt. Ja vecmāmiņa būs aizmirsusi uzlikt viņu uz podiņa pirms miega un būs gadījusies kļūme, mazā būs ļoti nokaunējusies.

      “Es varētu ieskriet uz īsu brītiņu – tikai paskatīties, vai… Izbeidz. Izbeidz! Viņai nekas nekaiš. Viss ir kārtībā. Tagad es paklausīšu savas mātes padomam un izmantošu dienu, lai darītu to, kas pašai sagādā prieku. Pastaigāšos lietū, nekur nesteidzoties. Man pietiek laika aplūkot kalnus, kuru virsotnes tinas dūmakas palagos, un papriecāties par pavasara puķēm, izbaudīt klusumu un mieru.”

      Šelbija paraudzījās uz Emmas Keitas māju un pievedceļā pamanīja prasmīgo strādnieku automašīnu, bet aiz tās bija novietots koši sarkans auto. Šelbija prātoja par to, kā labāk atkal tuvoties Emmai Keitai tagad, kad abas atkal dzīvoja Randevūridžā.

      Un tad viņas draudzene izkāpa no automašīnas.

      Arī viņai mugurā bija līdzīga jaka ar kapuci. Koši sārtā krāsā, kāda Kalijai būtu ļoti patikusi. Šelbija nosprieda, ka draudzene ir mainījusi sasuku. Viņai bija gara, skaisti brūna bize un uz pieres mati apgriezti ponijā. Emma Keita izņēma no automašīnas divas iepirkumu somas.

      Gribējās uzsaukt Emmai Keitai, bet negaidīti Šelbija atskārta, ka nezina, ko vēlētos sacīt. Viņa jutās savādi un diezgan muļķīgi.

      Emma Keita aizcirta automašīnas durvis un tad pamanīja Šelbiju. Viņas acis mazliet iepletās zem silti brūnā ponija, un viņa pārmeta pār plecu kādu matu šķipsnu.

      – Paskat tik, kas mums te stāv lietū kā salijis kaķis.

      – Tas jau nav lietus. Smidzina vien.

      – Tik un tā ir slapjš. – Emma Keita brīdi stāvēja, somas pār pleciem pārlikusi, viņas platā mute nesmaidīja, bet tumši brūnās acis kritiski pētīja Šelbiju. – Tā jau dzirdēju, ka esi atgriezusies.

      – Un es to pašu dzirdēju par tevi. Ceru, ka tavam tētim klājas labi.

      – Jā, viņš turas.

      Šelbijai likās, ka ir muļķīgi turpināt tā stāvēt, tāpēc viņa sāka iet pa piebraucamo ceļu. – Man patīk tava frizūra.

      – Tava vecmāmiņa pierunāja uz tādu. Man žēl, ka tā notika ar tavu vīru.

      – Paldies par labajiem vārdiem.

      – Kur tad tava meitiņa?

      – Kopā ar manu mammu. Viņām ir rotaļāšanās randiņš ar Sūzenas mazmeitu.

      – Čelsija ir nemiera gars. Šelbij, tu kaut kur dodies vai vienkārši pastaigājies?

      – Eju pie Violas, taču man ir ļoti daudz laika, jo Kalija ir pie mammas un… Tā nu es te pastaigājos.

      – Tad jau būs labāk, ja ienāksi pie manas mammas apsveicināties. Man šā vai tā jāienes produkti mājā.

      – Tas būtu jauki. Dod, es paņemšu vienu somu.

      – Iztikšu tāpat.

      Vīlusies par palīdzības atraidījumu (un tieši tā viņai arī vajadzēja justies), mazliet sakumpušiem pleciem Šelbija sekoja Emmai Keitai uz durvju pusi. – Es… Forests teica, ka tu pilsētā dzīvojot kopā ar kādu.

      – Tā ir. Ar Metu Beikeru. Nu jau kopā esam apmēram divus gadus. Viņš pašlaik ir pie Violas, labo vienu no izlietnēm.

      – Es domāju, ka šis kravas auto pieder viņam.

      – Viņiem ir divas tādas mašīnas. Šī pieder viņa partnerim Grifinam Lotam. Mamma izdomājusi pārtaisīt virtuvi un padara mūs visus pilnīgi trakus. – Emma Keita atvēra durvis un paraudzījās atpakaļ uz Šelbiju. – Vai zini? Par tevi runā visa Randevūridža. Tā skaistā Pomeroju meitene, kas apprecējās ar bagātnieku, ir agri kļuvusi par atraitni un atbraukusi atpakaļ uz mājām. Ko gan viņa iesāks? – Emma Keita mazliet pasmīnēja. – Ko gan viņa iesāks? – viņa atkārtoja un iegāja iekšā, nesdama somas.

      6

      Grifs sevi uzskatīja par pacietīgu СКАЧАТЬ