Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      – Ak, kavējies gan! – Eida Meja lika šķīvjos dāsnas deserta porcijas. – Ej un izklaidējies.

      – Tā arī darīšu. Tikai ne…

      – Škic!

      – Labi, labi.

      Bija burvīgi vakarā iziet no mājas. Vienai pašai. Un tad nācās saņemt drosmi, jo viņu nomāca raizes par to, ka Emma Keita varētu tomēr nepiedot.

      Šelbija uzkrāsoja lūpas un uzklāja mazliet vaigu sārtuma. Viņa cerēja, ka izdosies atrast īstos vārdus, parādīt, cik ļoti nožēlo bijušo un alkst, lai kādreizējā labākā draudzene atkal atgrieztos viņas dzīvē.

      Mirdzēja laternu ugunis, un Šelbija arī kalnos pamanīja dažas gaismiņas. Veikali tika slēgti sešos vakarā, bet picērijā vēl valdīja rosība. Daži cilvēki pastaigājās pa ietvēm.

      Pie grilbāra gandrīz visas vietas jau bija aizņemtas, bet Šelbija atrada nelielu laukumiņu, kur iebraukt automašīnu. Izskatījās, ka daži pat atstāja savus auto uz ielas. Šelbijai nācās sevi mazliet uzmundrināt, un pēc tam viņa izkāpa no automašīnas, devās uz grilbāru, atvēra durvis un spēra soli trokšņa pārņemtajā telpā.

      Spriest par to, vai darba dienu pievakarēs šajā vietā kādreiz būtu risinājusies tik rosīga dzīve, Šelbija nevarēja, taču tolaik viņai vēl nebija tas vecums, kad legāli drīkstēja iegādāties alkoholu, tālab viņa vairāk laika pavadīja, ēdot picu vai saldējumu.

      Lielākā daļa nodalījumu bija aizņemti, gaisā vēdīja alus smārds un ceptas gaļas smarža.

      – Sveicināta! – Viesmīle vai varbūt grilbāra namamāte dāvāja Šelbijai smaidu un ar skatienu pārskrēja telpai, meklēdama brīvu galdiņu. – Es varu jūs apsēdināt pie bāra, ja jūs… Šelbij! Šelbija Ena Pomeroja! – Viņa apvija rokas Šelbijai, un apskāviens smaržoja pēc persiku ziediem. Sieviete mazliet atvirzījās. Viņa bija izskatīga, āda šķita kā nopulēts riekstkoks, un skropstas bija noklātas ar biezu tušas kārtu. – Tu mani neatceries?

      – Atvainojos, es… – Un piepeši nāca atskārta. – Tensija?

      – Tu tomēr atceries! Nevaru tevi vainot, ka bija nepieciešamas dažas minūtes, lai tu mani pazītu. Es mazliet esmu mainījusies.

      – Mazliet? – Tensija Džonsone, kuru reiz pazina Šelbija, nemaz nelīdzinājās šai. Savulaik lempīgā, pūtainā, briļļainā meitene ar retiem zobiem tagad viņas priekšā stāvēja kā sieviete ar izteiksmīgiem apaļumiem un pasakainu smaidu, tīru ādu un mirdzošām acīm.

      – Āda kļuva tīra, es ieguvu sievišķīgākas formas, zobi tika salaboti, un es tagad valkāju kontaktlēcas.

      – Tu izskaties fantastiski!

      – Ir patīkami to dzirdēt. Jāteic gan, ka tu un Emma Keita nemēdzāt mani apsaukāt skolas laikā. Daudzas citas gan to darīja. Jūtu līdzi, Šelbij, par tavu vīru, tomēr esmu priecīga par tavu atgriešanos mājās.

      – Paldies. Tu tagad strādā šeit? Te ir daudz vairāk cilvēku un krietni pievilcīgāka atmosfēra, nekā man palicis prātā.

      – Uzskatīšu to par komplimentu. Es šeit ne tikai vienkārši strādāju, bet esmu arī menedžere. Un ir sanācis tā, ka esmu precējusies ar īpašnieku.

      – Oho! Jā, pasaule mainās. Kad tu apprecējies?

      – Pirms gada. Jūnijā. Pie pirmās izdevības es tev izstāstīšu visu par savu Deriku, taču tagad tevi gaida Emma Keita.

      – Viņa jau ir ieradusies?

      – Es tevi aizvedīšu. Jums es ierādīju stūra nodalījumu. Īsti karaliska vietiņa, jo īpaši “Spārnu naktī”. – Viņa paņēma Šelbiju zem elkoņa. – Tev ir maza meitiņa, vai ne?